Vispirms skaidrības labad jāuzsver, ka Latvijā ir apmēram 135 tūkstoši meža īpašnieku, kas ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām nodarbojas ar mežsaimniecību atbilstoši saviem mērķiem, zināšanām un iespējām – koksnes ieguvei, ainavai, dabas vērtību sargāšanai, rekreācijai, protams, ievērojot normatīvos aktos noteiktās prasības, vai arī nesaimnieko nemaz.
Meža īpašnieki nevēlas saņemt no valsts plānā budžeta nevienu centu kompensācijās, ja viņiem ir iespēja saimniekot atbilstoši Meža likumam un citiem likumiem, t.sk. ievērojot dabas aizsardzības prasības meža apsaimniekošanā, maksāt ienākumu un zemes nodokļus valsts un pašvaldību kasēs, un turpināt radīt sabiedrībai tik vajadzīgās vērtības, ko sniedz produktīva mežsaimniecība – koksne, CO2 piesaiste, gaisa un ūdens kvalitāte, sēņošanas, ogošanas, atpūtas iespējas, darba vietas, dzīvotnes tai dzīvās dabas daļai, kura spēj pastāvēt šādos daudzfunkcionālos mežos, utjp. Taču, ja sabiedrība uzskata, ka kādas īpašas dabas vērtības ir sargājamas ar paņēmieniem, kas rada īpašniekam zaudējumus, tad sabiedrībai kopā par to ir jāsamaksā.
Septembra publikācijas Latvijas vēstnesī: Valsts meža dienesta paziņojumi par mikroliegumu izveidi ārpus īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, jeb saimniekošanas tiesību atsavināšana:
3.09. Zalves pagastā, 4.09. 5.15 ha Skultes pagastā, 4.09. Sakstagala pagastā, 5.09. Jaunpils pagastā,
10.09. Viesatu pagastā, 10.09. Bārbeles pagastā, 11.09. Zantes pagastā, 11.09. Sakstagala pagastā,
17.09. Kalētu pagastā, 17.09. Viesatu pagastā, 17.09. Zaņas, Kursīšu pagastos, 17.09. Vītiņu pagastā,
18.09. Praulienas pagastā, 25.09. Viesītes pagastā, 26.09. Drustu pagastā, 30.09. 4.53 ha Siguldas pagastā.
Dāsns ir bijis mikroliegumu birums septembrī vien... Katru otro dienu zemes īpašniekam pēkšņi tiek atņemtas tiesības saimniekot savā zemē, kā viņš to ir darījis nu jau gadu desmitiem vai kopš īpašuma ieguves. Kas īsti notiek?
Latvijas Meža īpašnieku biedrība (LMIB) jau gadiem zvana trauksmes zvanu par netaisnību, kāda tiek vērsta pret Latvijas iedzīvotājiem, kas saimnieko savos īpašumos. Diemžēl kopš ekonomiskās krīzes šis neērtais jautājums nav ticis risināts. Nav risināts, jo dabas vērtību mums ir tik daudz, ka, ja visu pēc kārtas gribam sargāt, tad mēs to vienkārši nevaram atļauties. Arī tāpēc, ka mežsaimniecība un kokrūpniecība ir mūsu ekonomikas nozīmīga daļa, un zaudējumi, kas rastos, būtu nesamērīgi un valsts budžetam nepaceļami.
Līdzībās runājot, tas būtu tā kā iet veikalā iepirkties, bet kasē sakām, ka naudas, ar ko samaksāt par precēm nav. Kā mēs to saucam? Tas ir tas, kas šobrīd notiek ar mikroliegumu veidošanu. Vides nevalstiskās organizācijas ar vides eksperta sertifikātu rokās, it kā pārstāvot sabiedrības intereses, iet svešos īpašumos, atrod putnu sugu, kam MK noteikumi paredz veidot mikroliegumu un gatavo iesniegumu Valsts meža dienestam (VMD). VMD, sekojot noteikumos rakstītajai kārtībai, ar dažiem izņēmumiem izveido mikroliegumu, tādējādi zemes īpašniekam faktiski atsavinot saimniekošanas tiesības. Ir skaidrs, ka īpašas un ļoti retas dabas vērtības ir jāaizsargā, un ir skaidrs, ka, ja īpašums tiek aprobežots sabiedrības interesēs, tad sabiedrībai par to būtu no saviem maciņiem jāsamet, lai kompensētu zaudējumus īpašniekam. Bet tā kā sabiedrībai ir citas akūtākas prioritātes nekā atlīdzināt dažiem simtiem zemes īpašnieku tās vērtības, ko viņi savā īpašumā ar savām zināšanām, darbu vai kredītiem bankās ir radījuši, tad nu vienīgais maksātājs par šīm sabiedrības interesēm ir pats īpašnieks.
Tā teikt – pats vainīgs, ka apsaimniekoji savu mežu tā, ka tajā patīk mitināties īpašām dabas vērtībām. Lai gan normāli būtu, ja meža īpašnieks var droši plānot savas saimniecības attīstību, nebaidoties no minētajiem riskiem. Šeit atbildība ir jāuzņemas atbildīgajām valsts iestādēm, kas ilgstoši nav risinājusi šo pretrunīgo situāciju vai nu grozot nosacījumus vai nodrošinot adekvātas kompensācijas.
Viens no situācijas saasinātājiem ir Latvijas Dabas fonda (LDF) īstenotais mazo ērgļu aizsardzības projekts, kurā viens no galvenajiem uzdevumiem ir atrast jaunas 500 ligzdas un panākt to aizsardzību.
Uzskaitītais mikroliegumu birums ir šī projekta rezultāts. Šis ir lielisks piemērs, kas atspoguļo nevis sistemātisku dabas aizsardzību, kur valsts ir noteikusi mērķus, prioritātes, pasākumus un budžetu to sasniegšanai, t.sk. sadarbībā ar zemes īpašniekiem, bet vides NVO ar likumu spēku īsteno vēlmi no saimnieciskās aprites izņemt pēc iespējas vairāk mežu platības. Projekta īstenotāji ir izvēlējušies nevis kādu retu putnu sugu Latvijas teritorijā, bet gan vismasveidīgāko ērgļu sugu – mazo ērgli, kura populācija Latvijā ir stabila. Priekšstatam – Latvijā mīt ap 4000 mazo ērgļu pāru, kas ir puse no visas Eiropas mazo ērgļu populācijas. Salīdzinājumā Vācijā ar teju četras reizes lielāku meža platību ir apmēram 90 mazo ērgļu pāru. Turklāt, no 2,2 miljoniem EUR, kas ir LDF projekta budžets, sadarbības veidošanai ar zemes īpašniekiem ir atvēlēta apaļa nulle. Projekta ietvaros šogad tika izstrādāts Mazā ērgļa sugas aizsardzības plāns Latvijas vadošā mazo ērgļu pētnieka Dr.biol. U.Bergmaņa vadībā. Šis ir zinātnisks pamatojums sugas saglabāšanas plānam. Pēdējā redakcijā tika iekļauts zinātniskās atziņās balstīts priekšlikums, kas nodrošinātu mazā ērgļa aizsardzību ar alternatīvu regulējumu nevis mikroliegumu, kas būtiski mainītu īpašnieku attieksmi pozitīvā virzienā. LMIB cer, ka šis priekšlikums tiks plānā saglabāts un ieviests pēc iespējas ātrāk.
Droši vien neviens ierēdnis pirms 18 gadiem, kad tika izstrādāta pirmā redakcija MK noteikumiem par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, nevarēja paredzēt, ka tiks īstenoti šādi projekti ar lielu ietekmi uz saimnieciskiem mežiem, kas radīs tik daudz konfliktsituāciju, turklāt samazina meža nozares pienesumu valsts budžeta, kurā ir tik daudz vajadzību priekš cilvēkiem. Bez tam, mazais ērglis ir tikai viena no 23 putnu sugām, kurām veidojami mikroliegumi, vēl ir citi ērgļi, dažādi dzeņi, dažādas pūces un citi, un katram patīk nedaudz atšķirīgi mežu tipi, un kas nebūt nemitinās tikai aizsargājamās teritorijās.
Par nozīmīgām sabiedrības interesēm runājot varam salīdzināt ar Rail Baltica projektu. Tas tiek īstenots plašas sabiedrības interesēs – tiek būvēta Eiropas nozīmes dzelzceļa līnija, to nevar uzbūvēt citur kā uz zemes. Ir apzināti privātie īpašumi, kas ir jāatsavina un tas notiek piedāvājot īpašniekam atpirkt viņa īpašumu par tirgus cenu. Tas atspoguļo taisnīgas kompensācijas pieeju. Protams, ka ir nianses, taču salīdzinājumā ar meža īpašniekiem atsavināmajām saimniekošanas tiesībām, analoģijās runājot būtu tā, ka atpērk nevis īpašumu par tirgus cenu, bet gan samaksā tikai par malkas šķūnīti, par dzīvojamo māju nē.
Un tagad īpašniekam ir jāiet meklēt cita dzīvošanas vieta malkas šķūnīša vērtībā. Šobrīd aptuvenā koksnes vērtība pieaugušā mežā ir apmēram 10 000 EUR. Kompensācija, ko var saņemt īpašnieks ir 160 EUR/ha ik gadus. Vidējā mikrolieguma platība ir 5-7 ha, tādējādi ar vienu lēmumu īpašniekam tiek atņemti 60 000 EUR, kā kompensāciju piedāvājot apmēram 900 EUR gadā. Tātad pilnībā īpašniekam būtu jānodzīvo vēl 50-60 gadi, lai saņemtu puslīdz taisnīgu kompensāciju. Parādiet mums tos cilvēkus, kas par vienu ligzdu būtu laimīgi attiekties no personīgās mājas – tāda ir viena mikrolieguma cena. Ir liela daļa īpašnieku, kas mežu tur kā banku, kuru varēs izmantot, kad pienāks vajadzīgais brīdis – aiziešanas pensijā, bērnu skološana, veselības problēmu risināšana, jaunas mājas būvniecība, kūts remonts, ieguldījums citā saimniecības nozarē, utml. Visi šie mērķi ir saprotams veids kā cilvēks rīkojas ar savu kapitālu.
Dienā, kad tiek saņemts lēmums par mikrolieguma izveidošanu, visas uzskaitītās iespējas tiek aizslaucītas. Šajā brīdī iestājas milzīgs konflikts. Un ko nodomā citi īpašnieki, kas arī, līdzīgi, ir saimniekojuši saudzīgi un taupīgi? Ka dabas vērtība viņu īpašumā ir lepnums vai tomēr pamatīgs un reāls risks?
Diskusijas par šo jautājumu ir bijušas daudz, atbildīgie ierēdņi jau gadiem saka, ka risinājumi ir jāmeklē. Lai risinājumus atrastu, ir jāsāk domāt reāli un kopējās sabiedrības interesēs. Līdz šim dabas aizsardzībā dominē piesardzības princips – nezinot kā precīzi saglabāt to, kas ir rets un sargājams, tiek pielietos pilnīgs saimnieciskās darbības aizliegums. Citās valstīs to dara gudrāk – ir skaidri nosacījumi, kas konkrētai sugai ir svarīgi, lai tā veiksmīgi pastāvētu, un tos nosacījumus īpašnieks ievēro. Piemēram, Somijā putnu aizsardzībā sargā putna ligzdošanas vietu, nevis mežu. Kamēr putns ligzdo, tikmēr noteiktā rādiusā neveic saimniecisko darbību, pārējā laikā pieļaujama nelielas intensitātes mežsaimniecība.
Tas valstij nemaksā tik dārgi kā Latvijas mikroliegumu scenārijā. Bez tam, uzliekot pilnīgu saimnieciskās darbības aizliegumu mežam, nav garantēts, ka dabas vērtība tur saglabāsies. Tie paši ērgļi ik pēc noteikta laika būvē jaunas ligzdas citā vietā, mežu var nopostīt vētra vai mizgrauži. Pat ja īpašnieks būs saņēmis adekvātu kompensāciju, vieta vairs nav ligzdošanai derīga – ko nu? Nauda iztērēta, ligzdas vieta pagalam. Tāpēc ir vajadzīgs līgums par dabas vērtību sargāšanu, kas ir daudz elastīgāka un efektīvāka pieeja, turklāt varētu ieinteresēt meža īpašniekus šādā sadarbībā.
Rezumējot, pirmkārt, mežsaimnieki vēlas nodarboties ar mežsaimniecību un radīt sabiedrībai vērtības, nevis prasīt kompensācijas. Otrkārt, ja īpašniekam rodas zaudējumi saimnieciskās darbības ierobežojumu dēļ, tad tie ir adekvāti jākompensē gan aizsargājamās teritorijās, gan ārpus tām. Treškārt, ārpus īpaši aizsargājamām teritorijām īpašās dabas vērtībās ir sargājamas uz līguma pamata, pusēm vienojoties par saimniekošanas nosacījumiem un kompensācijas apmēru, kas ļautu ilgākā laika posmā saglabāt meža daudzfunkcionalitāti.
