Statistikas rādītāji saka, ka Latvijas jaunie pilsoņi neizvēlas veidot ģimenes un laist pasaulē bērnus.
Vēlos dalīties ar savām pārdomām par iemesliem, kuri atspoguļojas statistikas rādījumos, un idejām, kā šo situāciju varētu mainīt.
Laikos pirms 100 gadiem ģimene bija sociālās apdrošināšanas polise. Rūpnieciskās revolūcijas procesā mainījās sabiedrības struktūra. Pēc pirmā pasaules kara un revolūcijas situācija Eiropā sāka strauji mainīties. Kapitālisti un valsts varas saprata, ka labāk ir atdot kaut ko, nekā sagaidīt, ka proletārieši atņems visu. Eiropā sāka veidoties plaša vidušķira, tika radīti sociālās apdrošināšanas instrumenti. Pēc otrā pasaules kara sociālās apdošināšanas instrumenti Eiropā tika izkopti līdz mūsdienu modelim. Vecuma pensijas, apdrošināšana slimības vai darba nespējas gadījumā pilnībā maina sociālās aizsardzības avotu. Sociālā aizsardzība vairāk netiek sniegta ģimenes, bet gan visas sabiedrības ietvaros.
Kopā ar sociālās aizsardzības instrumentu ieviešanu Rietumu sabiedrība fokusējās uz filozofijas un domāšanas virzieniem, kuri centrējās uz indivīda vērtību ar personu kā visu vērtību centru. Mūsdienu mitoloģija caur mākslu, mūziku, kino orientējas uz indivīdu kā visa galu un sākumu.
Mainoties aspektiem, kas nodrošina cilvēka kā sociālas būtnes pastāvēšanu un psiholoģisko komfortu, acīmredzot mainās viņa uzvedības modeļi citos aspektos. Cilvēks kā indivīds, kurš orientējas uz personīgo interešu izkopšanu, vairumā gadījumu, neizvēlas lielu ģimeni ar daudziem bērniem.
Katram ir tiesības uz personisko izvēli, tomēr parasti sabiedrība atbalsta tos, kuri izdara savu izvēli tajā virzienā, no kuras sabiedrībai kopumā rodas ieguvums. Saprotu, ka aplūkot dzīvības rašanos un mazuļa audzināšanu kā sabiedrības ieguvumu izklausās nepolitkorekti, un labais tonis nosaka neaplūkot demogrāfiskos procesus šādā kontekstā.
Tomēr, manuprāt, svarīgi aplūkot notiekošo atsedzoši un analītiski. Tikai tā mēs varēsim izprast cēloņu-seku sakarību šajā jautājumā un pieņemt atbildīgus un situācijai adekvātus lēmumus.
Es ar savu partijas "Latvijas attīstībai" kolēģi Inesi Ikstenu, kas ir daudz bagātāka ar pieredzi parlamentārā darbā un sociālo likumdošanas mehānismu izstrādes jomā, esam izdiskutējuši atbalsta mehānisma modeli, kuru vēlos šobrīd aprakstīt un kurš, mūsuprāt, mainītu cēloņsakarību plūdumu.
Mēs piedāvājam vienu procentu no ienākuma nodokļa novirzīt speciāli izveidotā fondā, kurš, darbojoties uz normatīvo aktu pamata, veiktu atbalsta sniegšanu jaunajām ģimenēm. Fonds būtu tieši pakļauts ministru kabinetam, uzsverot tā īpašo nozīmi. Šī fonda instrumenti varētu būt: valsts kredīta izsniegšana ģimenes mājokļa būvei, automašīnu līzings daudzbērnu ģimenēm (ģimenei ar četriem bērniem neder parasts auto), tāpat citu atbalsta instrumentu izstrāde.
Galvenais šāda apjomīga fonda uzdevums būtu parādīt sabiedrībai, ka Latvijas tautas ataudze ir visas sabiedrības interesēs. Ja mēs vēlamies, lai jaunajās ģimenēs ir bērni, mums skaidri jāparāda vēlme uzņemties kopēju līdzatbildību. Tikai tad, ja ģimenes redzēs patiesu ilgtermiņa atbalstu bērniem ģimenē, mēs varam cerēt uz izmaiņām demogrāfijā. Cerība, ka jaunā paaudze bez sabiedrības atbalsta izvēlēsies veidot plašas ģimenes ar bērniem, nav attaisnojusies! Nevaram cerēt, ka jaunieši iznesīs visu bērnu audzināšanas smagumu, un tad sabiedrība saņems viņu ieguldījumu rezultātu. Nevaram vairāk atstāt cilvēkus vienus pašus ar rūpēm par bērnu, kurš mazliet tālākā nākotnē būs visas sabiedrības balsts un iztikšanas avots.
Tāpat nedomāju, ka vieta ir ārkārtējai panikai. Kā zinām, nekas nav mūžīgs.
Kā rāda statistika, ar esošo domāšanas un atbildības pārdales modeli sabiedrībā mēs nevaram nodrošināt Latvijas ataudzi. Vai mēs varam mainīt cēloņu un seku plūdumu citā virzienā? Es domāju, ka varam!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
