close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pasaules ekonomika uz globalizācijas zirga sākusi auļot. Briesmas draud tad, ja jātnieks vairs nevalda pār skrienošo zirgu, un tāds brīdis tagad ir klāt. Kas apturēs trakojošo globalizāciju tās skrējienā? Kas vispār ir atbildīgs par tā auļošanu?

Pasaules Tirdzniecības organizācija, Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds ir organizācijas, kas tieši ir saucamas pie atbildības par globalizāciju - par globālo ekonomisko sabrukumu, kuru aizvien skaļāk savās runās piesauc eksperti.

Šīs institūcijas varētu ironiski vai pat sarkastiski nosaukt arī par savdabīgām starptautiskā ekonomiskā terora organizācijām. Globalizācijai vajadzēja atbrīvot skrejceļu, jo ne jau katra valsts bija gatava vai piekrita globalizācijai, proti, atvērt savas robežas un drastiski samazināt ievedmuitu tarifus, respektīvi, deleģēt savu suverenitāti globālajam un šauras cilvēku grupas rokās esošajam varas mehānismam. Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) ir bijuši instrumenti, kas motivēja nepaklausīgos paklausīt, tie būtībā izdarīja spiedienu uz atsevišķām "demokrātijas vērtības" apstrīdošām valstīm. Tā varenās Rietumvalstis atrada šķietami demokrātiskus ceļus, kā atvērt jaunus tirgus, bet patiesībā tas bija brutāls, no spēka pozīcijām īstenots diktāts, kas grauj demokrātijas galveno principu - brīvu izvēli.

Kādus vien brīnumus nav solījusi Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds! Ekonomisko rādītāju - inflācijas, valūtas kursu, budžeta deficītu utt. uzlabošanu visās pasaules valstīs. Pirmkārt jau SVF retorikas centrā bija nabadzības apkarošana visā pasaulē. Taču šie pašpaļāvīgie pasaules ekonomikas stūrmaņi ir uzveduši kuģi uz sēkļa: viņu darbības rezultātā plaisa starp bagātajām un nabadzīgajām pasaules valstīm ir stipri palielinājusies. Kopš šo institūciju dibināšanas (1944. gadā) situācija pasaulē ir stipri mainījusies, tāpēc bija jāuzņem cits kurss, jānosprauž jauni mērķi. Īpaši aktīvi SVF sāka uzdarboties deviņdesmitajos gados pēc Dzelzs priekškara krišanas. Lai integrētu pēc PSRS sabrukuma atbrīvotās valstis un to ekonomisko potenciālu jaunajā pasaules kārtībā, SVF nāca klajā ar radikālu tirgus liberalizācijas ideoloģiju. Lielā mērā tieši šīs stratēģijas dēļ globalizācija no pozitīvas vispasaules ekonomiskās un sociālās izaugsmes programmas sāka vērsties par draudu, kas nevis apkaro nabadzību un postu līdz šim dažādu politisku iemeslu dēļ ekonomiski un sociāli atpalikušajās valstīs, bet tieši vairo to. Šajās agrāk totalitāru režīmu nomocītajās sabiedrībās bija nepieciešamas sociālās un izglītības programmas un pakāpeniska pāreja (tranzīts) no t.s." pavēļu ekonomikas" uz brīvo tirgu, taču tā vietā SVF tām izstrādāja šoka terapijas "obligāto kursu".

Tā SVF nevis ļāva cilvēkiem noticēt brīvības priekšrocībām, bet, nākot pie viņiem ar jaunu - "brīvā tirgus diktatūru", ar savvaļas kapitālisma primitīvismu, grāva viņos jebkuru patiku izrādīt iniciatīvu sakarīgā, t.i., kompleksā un pārdomātā sabiedrības jauncelsmē.

Šoka terapija: recepte - rīkojums

PSRS sabrukums un 1997. gada Āzijas krīze bija divi faktori, kuru novēršanā SVF ir izgāzies (un vainojams pat krīzes saasinājumā). Ķīna faktiski bija vienīgā valsts, kas noraidīja SVF ieteikumus un tāpēc varēja daļēji paglābties no krīzes sekām. SVF spieda uz izteiktu tirgus liberalizāciju tranzīta valstīs, kas atceltu jebkura veida kapitāla kustības kontroli.

Šādai stratēģijai, pēc SVF direktīvām, vajadzēja izraisīt lielu investīciju pieplūdumu, tomēr tā atnesa pretējo - kapitāla aizplūšanu prom no valsts un neveselīgas valūtas spekulācijas. Liberalizējot pilnībā savus iekšējos tirgus, šīs tranzīta valstis ar vienu rāvienu tika noliktas pasaules tirgū. Tēlaini izsakoties, - vēl bez īstām peldēšanas iemaņām tūlīt pat iesviestas mutuļojošā straumē. Ja tās gribēja aizsargāt savu nacionālo valūtu, tad tam ceļā stājās vienošanās un normas, kuru ievērošanu viņiem pieprasīja SVF. Lielākoties tās noteica, ka vienīgā iespēja pasargāt savu ekonomiku no sabrukuma bija piesaistīt nacionālo valūtu kādai "cietajai" valūtai. Lai to izdarītu, valstis bija spiestas meklēt palīdzību pie SVF, kas izsniedza kredītus ar stingru prasību ievērot viņu noteiktos fiskālos kritējus, proti - garantēt savas nacionālās valūtas stabilitāti, resp., nepieļaut inflāciju, stingri turēties pie budžeta iztrūkuma nepieļaušanas un parādu pilnīgas dzēšanas saistībām, tāpat arī uzrādīt sabalansētas tirdzniecības bilances.

Lai spētu izpildīt SVF rīkojumus, šīs valstis bija spiestas pārtraukt izglītības atbalsta un sociālās programmas un apturēt pārtikas preču subsidēšanu. Dažās Āzijas valstīs šāda politika ātri izraisīja sociālos nemierus (piemēram, Indonēzijā). SVF pārstāvēja tēzi, ka atcelt subsidēšanas un sekot viņu ieteiktajai radikālās ekonomikas liberalizācijas stratēģijai ir nepieciešams, lai stabilizētu tautsaimniecību un spētu tālākā perspektīvā garantēt sociālo labklājību. To dēvēja arī par šoka terapiju, bet tieši to SVF ieteica tranzīta sabiedrībām, īpaši jau Krievijai un citām valstīm pēcpadomju telpā. Tūlītēja un nekontrolēta ražošanas līdzekļu un valsts sektora privatizācija bija vienīgā SVF "recepte - rīkojums". Tā, kā mums visiem labi zināms, ir nesusi vairāk posta nekā labuma, viena šaura slāņa - pārsvarā vecās varas nesēju tuvumā esošo funkcionāru un drošības dienestu darbinieku iedzīvošanos, kuri vienā mirklī kļuva par grandiozu uzņēmumu īpašniekiem, multimiljonāriem un drīz pēc tam arī - par oligarhiem.

Tādējādi ekonomikas privatizācija notika pārsteidzīgi, pirms vēl bija radīti tirgus ekonomikas nepieciešamie ietvari: atbilstoša tiesiskā sistēma un garantijas, reāli funkcionējoša nodokļu sistēma, banku un uzņēmēju darbības kontroles mehānismi, kā arī pilsoņu uzticība demokrātiskām institūcijām. Valsts uzņēmumu sasteigtā privatizācija un tirgus liberalizēšana, proti, kapitāla plūsmas atbrīvošana ātrā tempā iznīcināja veselas ražotnes. Gūtā peļņa tika paslēpta ārzemju bankās. Tādai kapitāla aizpludināšanai no valsts sekas bija graujošas: tautsaimnieciskais potenciāls bija izputināts vienā mirklī, jo bija zudusi motivācija uzturēt vai atjaunot ražotnes. Lai kaut kā amortizētu šādas radikālās liberalizācijas sekas, SVF piedāvāja atkal jaunus kredītus miljardu apjomā (īpaši Krievijā Jeļcina laikā). Jaunā lielās naudas ieplūde veicināja vēl intensīvāku valsts izlaupīšanu ar virsrakstu "privatizācija", kamēr SVF apsolītā ekonomiskā stabilizēšanās izpalika un to šajās tranzīta valstīs, kā zināms, tā īsti vēl nemana pat šobaltdien.

Latvija, kaut arī maza, pieder šīm tipiskajām tranzīta valstīm, kas iet SVF pavadā. Mazākā mērogā Latvija ir pieredzējusi visus iepriekš aprakstītos procesus: gan mākslīgi stiprā lata ekonomiskos blakus efektus, gan izglītības programmu un pārtikas preču subsidēšanu atcelšanu, gan sasteigtu un negodīgu privatizāciju bez tai nepieciešamo funkcionālo tiesisko priekšnosacījumu radīšanas, gan korupciju un ražošanas sagraušanu, gan oligarhu kliķu iefiltrēšanos likumdevējā un valdībā. Kabatas valsts, kas atbalsta dažu atsevišķu personu negodīgu biznesu, no kā iegūtie miljoni pazūd viņu Šveices kontos - lūk, kādas sekas izraisīja SVF iesaistīšanās globālo krīžu menedžmentā deviņdesmitajos gados. Bet to var arī nosaukt par mūsu ērkšķaino ceļu pretī globalizācijai. Pēcšoka stāvoklis šobrīd līdzinās ekonomiski sociālai depresijai, un ne valdībai, ne uzņēmējiem nav īstas un drošas skaidrības, kā no tās atjēgties. Tikmēr tādi privātuzņēmumi kā "Latvenergo" un "Latvijas Gāze" var neierobežoti īstenot "tirgus diktētu" tarifu politiku, bet Latvijas Bankas politika ar augstajām kredītu procentu likmēm latam šajā brīdī ir nosaucama pat par noziedzīgu. Latvijā notikušās nejēdzības īstenībā ir SVF īstenotā globalizācijas stratēģija, kas ir skārusi ne tikai visas pēcsociālisma zemes Austrumeiropā, bet arī Āzijā. Taču šī globālā mēroga apziņa arī notikumos mūsu zemē neatvieglo slogu, zem kāda šobrīd ir nonākusi lielākā mūsu valsts sabiedrības daļa.

Apturēt kapitālisma ārprāta auļus

SVF, protams, nav ļaundari un teroristi, kā iesākumā ironiski minēts, taču šī institūcija ir darbojusies, izteikti aizstāvot finanšu kapitāla intereses. Tieši tāpēc viņu dotās vadlīnijas saimnieciskās krīzes pārvarēšanā vai pārejas posma veikšanā allaž paredzēja vienu un to pašu stratēģiju: apturēt inflāciju par katru cenu, mazināt valsts lomu ekonomikā, kā arī intensīvu privatizāciju. Finanšu kapitāla lielākais bieds, kā zināms, ir inflācija un valsts bankrots, kas kreditoriem nozīmē miljardiem lielus zaudējumus, kamēr privatizācija šiem kreditoriem jeb bankām nodrošina valstiski garantētu peļņu. Tomēr SVF darbības izraisītie pārmēru ienākumi privatizāciju lauvu kontos un valstīm izsniegtie miljardu kredīti nacionālās valūtas atbalstam ir dzinuši šīs valstis aizvien lielākā parādu atkarībā, kas šobrīd faktiski paralizē tautsaimniecisko izaugsmi.

Tāpēc būtu derīgi, ka SVF atgrieztos pie tā uzdevuma, kas tam bija paredzēts sākotnēji, proti, gādāt reālu un efektīvu atbalstu pasaules ekonomisko krīžu laikā, nevis uzspiest tranzīta valstīm kapitāla tirgus liberalizāciju kā nosacījumu nepieciešamo kredītu saņemšanai. SVF, pēc ekspertu ieteikuma, būtu jāpārtrauc koriģēt valstu iekšējos tautsaimniecības modeļus. Tādas metodes ir pretrunā ar demokrātijas principiem un atbalsta tikai kreditoru intereses. Turklāt, kā mēs to zinām no pašu pieredzes, lielākā daļa kreditoru jeb banku nepārstāv nacionālo kapitālu, bet ir attīstīto Rietumvalstu filiāles mūsu zemē, kas nozīmē vienu: banku gūtā peļņa vairāk bagātina bagāto Zviedriju un Somiju nekā Latviju, kuras iedzīvotāju saražotās vērtības pārceļas uz Rietumiem. Lai kaut kā stātos ceļā tādai "likumīgas kolonializācijas" politikai, SVF ir jāatceļ šīs stigrās politiskās prasības, kādas tiek uzstādītas kredītu saņemšanai, jo tāds darbības plāns ārda tranzīta valstu suverenitāti un demokrātiskās kontroles mehānismus tajā.

Kredītu izsniegšanā, pēc ekspertu domām, vajadzētu iestiprināt selektīvo principu, proti, tās valstis, kas ir bijušas veiksmīgas savas ekonomikas stabilizēšanas koncepciju izstrādē, var saņemt atbalstu bez šādu politisku nosacījumu uzstādīšanas. Citiem vārdiem: valstīm, kurām ir sava specifiska taču ekonomiski veiksmīga politika, nedrīkst diktēt noteikumus un atteikt kredītus tikai tāpēc, ka tās nepieņem SVF rīkojumus. Ja kāda valsts stāv neizbēgamas krīzes priekšā, tad tās risināšanas metodei nav obligāti jābūt vēl lielākai liberalizācijai, bet tieši otrādi: būtu pieļaujama valsts iejaukšanās tirgus ekonomikā, proti, kapitāla plūsmu regulēšana. Turklāt attīstītajām industriālajām zemēm, ņemot vērā to labklājības ģenēzi uz Austrumeiropas un "trešās pasaules" posta rēķina, būtu pienākums palīdzēt izveidot reālas un funkcionējošas sociālo garantiju sistēmas tranzītvalstīs, bet parādu dēļ bankrota priekšā nonākušām valstīm vajadzētu piemērot parādu atlaides, nevis dzīt tās vēl dziļākā kreditēšanās purvā.

Bet šādas politikas īstenošana vienlaikus nozīmētu arī zināmu deglobalizācijas tendenci pasaules ekonomikā, - jā, lielā mērā mākslīgu attīstības tempu slāpēšanu, arī kapitāla, preču un darbaspēka tirgus globālās kustības ierobežošanu. Bet vai mutes laužņu pievilkšana nav vienīgā iespēja, kā apturēt zirgu no nonākšanas ārprāta auļos?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form