Kravu transporta kuģu motori sver vairākas tonnas un aprij milzīgu degvielas daudzumu. Jūrnieki kasa aiz auss: vai pašiem griezt dzenskrūvi? Kāda jūras kravu transporta kompānija Holandē, šķiet, ir atradusi risinājumu: viņi kuģiem ņem ārā motorus, jo ir izlēmuši pāriet uz buru floti, atstājot kuģos tikai mazu palīgmotoru bezvēja gadījumam. Vai holandiešu jūras vilkiem vējš sācis galvā svilpot?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Efektīgi kravu pārvadājumi pa ūdens ceļu taču ir tirdzniecības dzīvības artērija. Vai viņi grib atpakaļ uz viduslaikiem? Bet neaizmirsīsim: jaunās vēsmas vēsturē bieži ir nākušas caur Holandi. Ko tās nozīmē šoreiz, - vai ardievas globalizācijai? Ir pamats domāt, ka mēs atkal ieejam jauna tranzīta virāžā. Analītiķi to apstiprina: globalizācijas tempi var apturēt tās skrējienu, proti, tā stājas ceļā pati sev.

Mums, Rietumu pasaules Austrumos, veicas: tikko kā vienā tranzītā iekšā, jau otrs klāt! Pasaules ekonomika piedzīvo smagāko krīzi kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Krīzes ekonomikā esot vajadzīgas tāpat kā mežos degšana, jo tā bagātina noplicināto augsni ar slāpekli un atbrīvo vietu jaunai, veiksmīgākai veģetācijai. Pēc septiņdesmito gadu krīzes tieši "globalizācijas hibrīds" bija šī jaunā, spēcīgā veģetācija, kas ienāca krīzes liesmu izpostītajā pasaules ekonomikas mežā. Tas ātri atkopās un drīz vien uzplauka. Vai tas pats veģetāciju nomaiņu cikls tagad skar arī globalizācijas laikmetu tā krīzē? Vai, runājot šīs pašas metaforas valodā, kādi augi nāks vietā pēc globalizācijas sadegšanas? Vai tās nebūs savdabīgas "latvāņu plantācijas" - postažas vēstneši, kas sāks izvērsties pasaules ekonomikas pļavās un laukos? Citiem vārdiem - globalizācijas strauja un pilnīga izdegšana nav neviena interesēs. Te aktuāls ir jautājums: kā glābt globalizāciju, izņemot to no pārkaršanas skrējiena un pārorientējot sakarīgā gultnē?

Tirdzniecība ir apdraudēta dārgo transporta izmaksu dēļ. Nacionālo valstu politiķi, kas līdz šim veicināja globalizācijas skrējienu, ir uztvēruši jauno, tautas atbalstu sološo virzienu. Tāpēc ir veikli jāpārsviežas uz pretglobalizācijas kursu un jāsāk pievilkt grožus starptautiskā finanšu kapitāla brīvajam skrējienam savās valstīs. Darba un ražošanas nozaru dalījums pasaulē šobrīd tiek pārskatīts, - tā spriež daudzi vērā ņemami globālas ekonomikas eksperti. Tam par iemeslu ir naftas cenu neapturamais kāpums. Līdz šim tieši lētā degviela bija pasaulē praktizētā turbokapitālisma dzinējspēks. Kuģi ar jaudīgiem motoriem transportēja konteinerus no vienas pasaules malas uz otru lielā ātrumā. Transporta lidmašīnu celtspēja kļuva aizvien lielāka, autotransporta kravas - aizvien smagākas, un tādas intensīvas loģistikas izmaksas nebija lielas. Birokrātija netraucēja: ievedmuita bija maza un robežu pārejas bija nojauktas.

Griesti sasniegti

Pasaules ekonomika ar šiem tempiem nu ir sasniegusi savu iespēju griestus, tas ir dziļākais pašreizējās krīzes iemesls, spriež Kanādas ekonomikas eksperti Džefs Rubins un Benjamins Tāls. Ekonomikas tempi sāks mazināties. Ļoti daiļrunīga ir arī pārtikas produktu - rīsu un kviešu - cenu eksplozija. Izejvielu trūkuma dēļ jau krietni cēlušās un turpinās celties metāla izstrādājumu cenas. Šī padārdzināšanās izraisa cenu kāpumu arī citās jomās. Vai energoresursu trūkums un to sadārdzināšanās ir tikai pārejoša problēma? Vai arī energoresursiem izdosies atrast aizvietotājus? Arī 19. gadsimta beigās valdīja panika par ogļu - galvenā enerģijas resursa - krājumu izsīkumu, taču tad tika atrasta nafta. Tāpēc optimisti var teikt: arī no šīs bēdu ielejas drīz vien tiks atrasta izeja. Tikmēr skeptiski noskaņotie norāda, ka globalizācijas radītā savstarpējā ekonomiskā atkarība var novest pie briesmīgām sekām.

Vai energoresursu trūkums un to sadārdzināšanās ir tikai pārejoša problēma? Vai arī energoresursiem izdosies atrast aizvietotājus? Arī 19. gadsimta beigās valdīja panika par ogļu - galvenā enerģijas resursa - krājumu izsīkumu, taču tad tika atrasta nafta. Tāpēc optimisti var teikt: arī no šīs bēdu ielejas drīz vien tiks atrasta izeja. Tikmēr skeptiski noskaņotie norāda, ka globalizācijas radītā savstarpējā ekonomiskā atkarība var novest pie briesmīgām sekām.

Tāpēc globalizāciju nav iespējams tā vienkārši izbeigt. Daudz saprātīgāk būtu atrast tajā pozitīvās tendences, izveidot sakarīgas atbalsta programmas, īpaši - no globalizācijas nejēdzībām cietušajās jaunattīstības valstīs, cenšoties mīkstināt uzkarsēto ekonomiku sāpīgo piezemēšanos. Globalizācijas grūtās dienas pastiprina arī dažu prominentu politiķu populisms. Uztvēruši cilvēku vilšanos globālās attīstības tendencēs, viņi kāpj uz savu runu podestiem kā "globalizācijas pretinieki". Gan ASV, gan Japānā, gan Austrālijā valdība ir bloķējusi vairākas ārvalstu investoru aktivitātes nacionālo uzņēmumu iegādē, ir pieņemtas likumu normas, lai varētu to darīt nākotnē. Mērķis tam ir viens - sargāt savus pilsoņus no destruktīvām ekonomiskām tendencēm. Taču bieži tie ir nepārdomāti soļi ar tālejošām sekām politiķu lielajā cīņā par varu, nevis patiesas rūpes par saviem pilsoņiem. Tā daudzsološais ASV prezidenta amata kandidāts Baraks Obama, vērsdamies pret savu sāncensi Džonu Makkeinu, asi kritizē brīvā tirgus patvaļu. Šī tēma ir būtiska, taču nevar neredzēt, ka notiek nevis risinājuma meklējumi, bet tikai politiķu polemika. Algoti ekonomikas profesori sacer rakstus par "globalizācijas nāvi" un pasludina brīvā tirgus sistēmu pasaulē par kapitulējušu. Tie ir pārsteidzīgi un neapdomīgi apgalvojumi, jo pasaules ekonomiku nevar ar vienu rāvienu pārsviest uz kādu citu bāzi. Aicinājumi to darīt ir vēl jo vairāk bezatbildīgi, ja nav zināms, kādai tad jābūt jaunajai bāzei. Sociālisma utopija ir cietusi sakāvi visā pasaulē (jāpiezīmē - tagad arī Kubā, pēdējā tās bastionā), tāpēc atkārtot eksperimentāli pierādītu kļūdu būtu neprāts.

Pēc 25 gadu ilgās aizvien straujāka ātruma uzņemšanas tagad sākas globalizācijas tempu bremzēšana. Globalizācijas ēras sākumā attīstītajās valstīs izdevās būtiski pacelt dzīves līmeni, tas auga visus šos gadus, radot iespaidu, ka tā ir pasaules ekonomikas attīstība un ar to saistītā labklājība ir neatņemama vēstures likumsakarība. Arī Austrumeiropa un citas kādreiz nabadzībā slīkstošās zemes piedzīvoja dzīves apstākļu uzlabošanos. Taču šajās valstīs, arī mūsu zemē, dzīves līmeņa nemitīgā celšanās nav kļuvusi par sociālās domāšanas arhetipu, un tāpēc mēs kaut kā vieglāk tiekam galā ar domu: "bija septiņi trekni gadi, un tagad mēs piedzīvojam septiņus liesākus". Tomēr, ja ne panika, tad satraukums ir vērojams arī pie mums, jo tempu sarukšana skar ne tikai galvenās ražošanas nozares, bet arī tā saukto mazo "satelītbiznesu".

Globalizācijas ēras sākumā attīstītajās valstīs izdevās būtiski pacelt dzīves līmeni, radot iespaidu, ka tā ir pasaules ekonomikas attīstība un ar to saistītā labklājība ir neatņemama vēstures likumsakarība. Arī Austrumeiropa un citas kādreiz nabadzībā slīkstošās zemes piedzīvoja dzīves apstākļu uzlabošanos. Taču šajās valstīs, arī mūsu zemē, dzīves līmeņa nemitīgā celšanās nav kļuvusi par sociālās domāšanas arhetipu.

Atvēsināšana, nevis strauja atdzišana

Sākotnēji tikai veco, industriālo zemju uzņēmumi pārvietoja savas ražotnes uz Āziju, izmantojot turienes lētos darbaspēka resursus (pagājušajā gadā attīstīto valstu ārzemju investīcijas bija pieaugušas par 50%, 1820 miljardi ASV dolāru tika ieguldīti dažādās pasaules malās cerībā, ka tie nesīs drīzu un vērā ņemamu peļņu). Šobrīd kapitālieguldījumus ārzemēs veic arī iepriekšējās tranzīta jeb jaunattīstības valstis. Trīsdesmit lieli Ķīnas koncerni jau ir atrodami 500 pasaules spēcīgāko uzņēmumu sarakstos, septiņi ir no Indijas, pa pieciem no Brazīlijas un Krievijas.

Šīs tendences norāda uz vienvirziena kustības samazināšanos globālās ekonomikas sistēmās un arī uz to, ka ražotņu pārcelšana uz Āziju vairs nav ilgstošs risinājums. Līdz šim mēs bijām pieraduši, ka par reti kādu plaša patēriņa preci varēja pateikt, no kuras zemes tā ir nākusi - vai tas būtu mobilais telefons, modīgs džemperis vai košļājamā gumija. Arī pierastais "lēti un labi" zīmols "Made in China" bieži bijis kā fikcija, jo šajā zemē nereti tiek salikti kopā pusfabrikāti, kas ražoti dažādos citos pasaules stūros. Pēc ekonomistu aplēsēm, 50% Ķīnas lēto preču ir "samontētas" (elektronikas jomā pat ap 80%) . Ja Ķīna būtu pārstājusi būt izdevīga vieta, šīs ražotnes varētu ātri pārcelt uz citām valstīm. Taču tieši tagad, pēc sprādzienveida transporta izmaksu kāpuma, globalizācijai ir atņemta tās galvenā turbīna un jādomā, kādā veidā pārkārtot pasaules ekonomiku jaunajā situācijā. Uzņēmējiem uzdod jautājumu: cik ilgi būs izdevīgi ražot tēraudu Ķīnā, lai pēc tam ar milzīgiem kuģiem, lielu degvielas patēriņu transportētu to uz ASV vai Eiropu? Vai tiešām puķes mūsu tirgū ir izdevīgi ievest no Holandes (arī tur tās bieži vien nav audzētas, bet gan ievestas no Āfrikas)? Varbūt izdevīgāk tās būtu audzēt pašu zemē? Lielajiem pārtikas tirgotājiem tāpat jāsāk domāt, cik ilgi būs izdevīgi iepirkt produktus ārzemēs? Varbūt tomēr izstrādāt vietējās apgādes sistēmas un gūt peļņu, taupot degvielu? Cik ilgi, piemēram, turpināsies absurdā politika piensaimniecībā, kad pircējs nevar iegādāties kvalitatīvi augstvērtīgu pienu tieši no ražotāja, maksājot par to trīs reizes mazāk nekā lielveikalā? Tāds "brīvā tirgus" marasms nevar ilgi turpināties. Nepieciešams nevis slāpēt, bet attīstīt mazo ražotāju (šajā gadījumā - piena fermeru) interesi. Zviedrijas rūpniecības spēks, piemēram, tika smelts, efektīgi izmantojot pašu ražošanas resursus. Mazas palīgfabrikas - ģimenes rūpnīca šķūnītī pie privātmājas, kas ražo, teiksim, viena veida pacēlāju gultņus, ir zviedru lepnums, ko viņi labprāt demonstrē saviem viesiem. Arī Latvijā bija mazo remontdarbnīcu tradīcijas un puķu audzēšana siltumnīcās ilgu laiku bija izdzīvošanas garants drūmajos okupācijas laikos. Varbūt tas mūsdienu globalizācijas kontekstā liekas smieklīgi, bet iespējams, ka tieši te, ņemot vērā pārkārsušās pasaules ekonomikas elsas un gaidāmās konvulsijas, ir tie jēdzīgās attīstības modeļi.

Arī Latvijā bija mazo remontdarbnīcu tradīcijas un puķu audzēšana siltumnīcās ilgu laiku bija izdzīvošanas garants drūmajos okupācijas laikos. Varbūt tas mūsdienu globalizācijas kontekstā liekas smieklīgi, bet iespējams, ka tieši te, ņemot vērā pārkārsušās pasaules ekonomikas elsas un gaidāmās konvulsijas, ir tie jēdzīgās attīstības modeļi.

Ķīnas valdībā tagad notiek asas diskusijas par to, vai pieaugošās dārdzības dēļ nevajadzētu devalvēt nacionālo valūtu (inflācija Ķīnā šobrīd sasniegusi 10% robežu). Ja tas tiks izdarīts, sadārdzināsies Ķīnas eksporta preces un lielo koncernu interese pārvietot uz Ķīnu savas ražotnes strauji kritīsies. Kaut arī mūsmājās lats aizvien vēl tiek mākslīgi "turēts", pieaugošā dārdzība veicina daudzu ražotņu pārcelšanu prom no mūsu zemes (runa ir ne tikai par kokrūpniecības nozari, bet arī par daudzām citām vieglās rūpniecības fabrikām).

Lai kā tur būtu, vēlme pilnīgi atkratīties no globalizācijas nav reāla. Mēģinājumi to darīt pasaules ekonomiku varētu novest pie īsta sabrukuma. Tāpēc (jo īpaši lielajiem, prominentajiem politiķiem, piemērām Barakam Obamam) vajadzētu uztvert šo sarežģīto situāciju ar lielāku atbildības sajūtu un neizmantot to populistiskiem mērķiem. Gan globalizācijas pārtraukšana, gan tās joņošana galopā draud ar katastrofu. Kā rīkoties šādā situācijā? Vienīgā izeja būtu bremzēšanas un līdzsvarošanas mehānisma izstrādāšana un iedarbināšana. Holandiešu buru kuģu flote varbūt ir groteska, bet tā atklāj mums kādu svarīgu domāšanas principu, noderīgu globalizācijas atvēsināšanai.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form