Foto: LETA

Tieši pirms gada uzņēmēju organizācijas un valdība pozitīvā, bet piesardzīgā noskaņā strādāja pie nodokļu reformas kompromisa, kam bija potenciāls kļūt par vērienīgāko dāvanu Latvijas simtgadē. Diemžēl, atbilstoši iepriekš paredzamam scenārijam, mērķis radīt konkurētspējīgāko nodokļu sistēmu Baltijā ne tuvu nav sasniegts. Gluži otrādi – priekšvēlēšanu kampaņas vārdā Latvijā ir ieviests progresīvs iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), nostādot Latviju sliktākajā pozīcijā Baltijā attiecībā uz labi apmaksātu darba vietu radīšanu.

Nodokļu reformas piedāvātais kompromiss 20/20/20 – jeb vienāds nodokļu slogs visiem ienākumu veidiem, iekļāva būtisku nodokļu pieaugumu ienākumam no kapitāla. Ne visi bija pozitīvi noskaņoti par šādu piedāvājumu, tomēr tajā vismaz bija zināma loģika, jo nodokļu slogs tiktu izlīdzināts un kopumā varētu tikt uzskatīts par godīgu vektoru. Atsakoties no iepriekšējiem UIN atvieglojumiem un sabojājot šo kompromisu ar progresīvo nodokli, Latvijā ir radīti priekšnosacījumi turpmākai stagnācijai uz Baltijas valstu fona.

Problēmas makroekonomisko tvērumu ir vieglāk uztvert salīdzinot UIN un darba spēka nodokļu īpatsvaru valsts budžetā. Saskaņā ar jaunākajiem VID datiem 2017. gadā UIN veidā tikuši iekasēti nepilni 426 miljoni, savukārt IIN un VSAOI formā nepilni 4,5 miljardi eiro. Kā zināms, arī PVN slogs gulstas tieši uz gala patērētāju, tādējādi arī lielākā daļa no 2,2 miljardiem eiro PVN gulstas tieši uz darbaspēku.

Pie tam – nav nepieciešama pielaide valsts noslēpumam, lai zinātu, ka daļa no UIN gada pārskatos uzrādās tādēļ, ka godīgākie aplokšņu algu maksātāji deklarē peļņu un nepieciešamo skaidro naudu iegūst caur dividendēm (kas, protams, ir labāk nekā zagt algām vajadzīgo naudu no valsts kases PVN shēmu formā). Attiecīgi, var izdarīt secinājumu, ka UIN no makroekonomiskā viedokļa arī līdz šim bija mazākā no tautsaimniecības problēmām. Darba spēka nodokļi veido vismaz 10 reizes lielāku nodokļu slogu, pie tam kropļojot tautsaimniecību ēnu ekonomikas formā. Progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis un papildus VSOAI likme, labu algu maksāšanu padarīs vēl mazāk pievilcīgu, kas ar laiku draud novest pie situācijas, ka labāk atalgotās darba vietas Baltijas mērogā tiek apzināti izvietotas ārpus Latvijas.

2018. gadā VID plāno iekasēt 233 miljonus eiro UIN, 4,94 miljardus eiro IIN un VSAOI un 2,45 miljardus eiro PVN veidā. Kopējie VID administrētie ieņēmumi 2018. gadā tiek plānoti 9,29 miljardu eiro apmērā, kas ir par 670 miljoniem eiro jeb 7,8% vairāk nekā VID administrējis 2017. gadā. Ņemot vērā iespaidīgo plānoto pieaugumu, kā arī to, ka valsts budžets konstanti pieaug ar lielāku tempu nekā Latvijas IKP, var secināt, ka progresīvā nodokļa ieviešana nebija nepieciešama, lai kompensētu UIN reformas radīto iztrūkumu un Latvija būtu varējusi atļauties 20/20/20 modeli.

Tā kā šobrīd atrodamies izaugsmes fāzē, ir piemērots brīdis, lai pieļautās kļūdas labotu un atkāptos no progresivitātes principiem. Ienākumu nevienlīdzības jautājumu daudz efektīvāk ir risināt tieši ar neapliekamā minimuma būtisku paaugstināšanu, kā to dara Lietuva un Igaunija, nevis ar progresīvu nodokļu sistēmu, kas atbaida starptautisko kapitālu. Pie tam – arī tiem uzņēmējiem, kas jūtas komfortabli 0+20% UIN sistēmā un nesaskata problēmu tajā, ka algām ir progresīvs IIN, bet kapitāla pieaugumam nē, derētu ieklausīties ar kādu degsmi politiķi ar vien skaļāk runā par vispārīgu progresīvā ienākuma nodokļa sistēmu. Ņemot vērā argumentus, uz kuru pamata progresīvais nodoklis Latvijā ir ieviests, esmu drošs, ka ilgtermiņā tas nesaglabāsies tikai uz algām, un netrūks tādu 'finanšu ekspertu', kas Latviju vēlēsies padarīt par nekonkurētspējīgāko Baltijas valsti arī kapitāla ienākumu līmenī.

Lai tā nenotiktu, ir svarīgi skaidrot topošajiem 13.Saeimas deputātiem un viņu ievēlētājiem, ka šī 'Progresīvā' politika esošajā izpildījumā izriet no vairākām nepieņemamām lietām.

Pirmkārt, kamēr Latvija nav tikusi galā ar esošo nodokļu iekasējamības problēmām, ir absolūti nekorekti progresivitātes jautājumā atsaukties uz Skandināvijas valstīm. Šķiet – deputāti jauc cēloņus ar sekām un nesaprot, ka progresīvais ienākumu nodoklis Skandināvijā ir drīzāk greznība nevis labklājības cēlonis. Lai sabiedrība būtu gatava labprātīgi maksāt augstus nodokļus, valsts pārvaldei visos tās līmeņos ir jābūt inteliģentai un caurspīdīgai un jāvar pierādīt nodokļu maksāšanas nepieciešamību ar darbiem, ne tikai vārdiem.

Līdz esošajai sistēmai Skandināvija ir pacietīgi gājusi vairākus gadsimtus, kuru laikā ir tikusi izveidota uz sabiedrību vērsta valsts pārvalde ar vienu no labākajiem korupcijas uztveres indeksa rādītājiem pasaulē. Saskaņā ar Transparency International datiem 2017.gadā Dānija šajā indeksā ieņēma 2.vietu, Somija un Norvēģija dalīja 3.vietu, Zviedrija dalīja 6.vietu ar Singapūru, bet Latvija atradās 40.vietā. Neatrisinot ēnu ekonomikas un korupcijas problēmas, papildus nodokļi tikai vairos savstarpējo neuzticību un sabiedrības sašķeltību.

Otrkārt, ir bezatbildīgi salīdzināt Latviju šodien ar Rietumeiropas valstīm pirms 20, 30 un vairāk gadiem, kad tajās tika ieviesti progresīvi nodokļi. Brīva cilvēku un patiesi globāla kapitāla kustība no ekonomikas vēstures viedokļa ir salīdzinoši jauna dimensija. Tik jauna, ka daļa no lēmumu pieņēmējiem Latvijā acīmredzot pat neapzinās šīs dimensijas esamību. Protams, zemas nodokļu likmes pašas par sevi negarantē, ka kapitāls pēc savienoto trauku principa plūdīs uz attiecīgo valsti. Tomēr augsti nodokļi pilnīgi noteikti investīcijas attur.

Ņemot vērā to, ka Eiropas savienībā vairs neeksistē iekšējās muitas un rezidences robežas, progresīvs ienākuma nodoklis ir tiešā pretrunā ar politisko uzstādījumu Latvijā veidot jaunas un labi apmaksātas darba vietas. 'Progresīvi' domājošie politiķi neņem vērā pat salīdzinoši vienkāršas investīciju atdeves likumsakarības, par tālejošām makroekonomiskām sekām nerunājot. Tā piemēram, Latvijas modelis, kas paredz 0% IIN piemērošanu no Lietuvas izmaksātajām dividendēm, kombinācijā ar Lietuvas 15% UIN likmi, 15% IIN likmi darba spēkam un VSAOI iemaksu griestiem, tā vien aicina jau šobrīd domāt par, piemēram, papildus IT personāla algošanu Lietuvā, nevis Latvijā. Arī no starptautisko kompāniju viedokļa, kas skatās uz Baltijas valstu noieta vai resursu tirgiem, šobrīd no nodokļu viedokļa Baltijas menedžmentu ir izdevīgāk izvietot kaimiņvalstīs nevis Latvijā.

Treškārt, ienākumu nevienlīdzība ir pasaules nevis Latvijas problēma. Latvijas īstā problēma ir neadekvāti zems ienākumu līmenis pārāk lielā sabiedrības daļā. Ja runa ir tieši par ienākumu nevienlīdzību, tad korektāk būtu skatīties nevis uz Rēzeknes un Rīgas iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību, bet gan uz Rēzeknes un, piemēram, Ķelnes iedzīvotāju ienākumu līmeni. Tuvredzīgi ārstējot šo nepareizi uzstādīto 'nevienlīdzības' diagnozi ar 'progresīvā nodokļa' zālēm, Latvijas tautsaimniecība patiesībā tiek indēta. Augstu kvalificētu speciālistu algošanu mākslīgi padarot neizdevīgu, nav pamata sagaidīt būtiskas pozitīvas pārmaiņas Latvijas IKP struktūrā. Pat, ja vienlīdzība ar progresīvā nodokļa palīdzību Latvijā tiks veicināta, rezultāts var viegli izrādīties nevis Skandināviskā pārticība, bet gan sociālismā dzīvojušajiem pilsoņiem tik labi pazīstamā vienlīdzīgā trūcība.

Nav noslēpums, ka Latvijā strauji sarūk nodokļu maksātāju skaits uz katru infrastruktūras kilometru. Arī topošajiem pensionāriem nav pamata justies droši, lēni izmirstošā sabiedrībā. Progresīvi nodokļi šādos apstākļos ir tiešā pretrunā ar ekonomikas pamatlikumiem un veselo saprātu.

Gluži otrādi – ir nepieciešams nevis bremzēt, bet stimulēt labi atalgotu darba vietu veidošanu un uzturēšanu Latvijā, lai radītu cilvēkiem vēlmi un iespēju ne tikai palikt, bet arī atgriezties Latvijā. Katra labi apmaksāta darba vieta rada potenciālu vairākām citām darba vietām, tādējādi mazinot nabadzību un audzējot visas sabiedrības maksātspēju. Pirmais un vienkāršākais solis šajā virzienā būtu atteikšanās no progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Lai gan var saprast, ka no nepaēduša cilvēka viedokļa milzīgi nodokļi 'biezajiem' izskatās pievilcīgi. Tomēr – ne viss ir zelts, kas spīd – makroekonomikas būvēšana ap iekšpolitiskām problēmām 21.gadsimta Latvijā ir bezatbildīga un Baltijas līderpozīcija nodokļu progresivitātē ir ārkārtīgi tuvredzīgs risinājums.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!