LTRK ir apstiprinātas pamatnostādnes par publiskā sektora dalību komercdarbībā. Pamatprincips ir nemainīgs – publiskajam sektoram jāveic uzticēto autonomo valsts pārvaldes funkciju izpilde, jāpiegādā iedzīvotājiem pakalpojumi un jāorganizē vide, lai var notikt saimnieciskā darbība. Valsts un pašvaldību loma ir veidot šo vidi, lai privātajiem uzņēmumiem tā ir maksimāli ērta, komfortabla, lai radoši un uzņēmīgi cilvēki var rosīties. Lai visur, kur privātais kapitāls ir gatavs pats investēt, piegādāt pakalpojumus un ražot, būtu nepieciešamie noteikumi un labvēlīga vide.
Iedzīvotāji vēlas privāto sektoru
Uzskats, ka ne valstij, ne pašvaldībai ar šo funkciju – uzņēmējdarbību nebūtu jānodarbojas, Latvijā ir spēcīgs un atbalstītāju skaits iedzīvotāju un privātā sektora pārstāvju vidū tikai aug. Šogad pētījumu centra SKDS veiktajā pētījumā par riskiem publiskā sektora iesaistē uzņēmējdarbībā un tai sekojošajā konkurences kropļošanā redzams, ka 52% Latvijas iedzīvotāju par labāko uzņēmumu pārvaldītāju uzskata privāto sektoru un gandrīz puse jeb 46% stingri atbalsta viedokli, ka pašvaldībām un valstij visi resursi ir jāvelta saviem tiešajiem pienākumiem. Kopš 2017. gadā, kad tika veikts tāds pats pētījums, skaitļi ir auguši un tendence ir augšupejoša.
Ja izmantojam salīdzinājumus, tad pašvaldība vai valsts būtu jābūt kā labam dārzniekam, kurš veido labus apstākļus, nodrošina, lai saule var piekļūt, ūdens tiek piegādāts, bet augšanas procesu var nodrošināt tikai paši augi. Latvijā diemžēl ir novērojams, ka nereti publiskais sektors nevis rada ērtu vidi uzņēmējiem, bet cenšas virkni funkciju veikt pats. Novērotas paradoksālas situācijas, piemēram, pašvaldību ēdnīcas, kokapstrādes struktūrvienības, atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi un to darbības rezultāti var būt katastrofāli, neatbilstoši sabiedrības interesēm. Valsts līmenī populāras nozares ar interesantiem piemēriem ir augstākā izglītība, apsardze un citas.
Publiskā sektora dalības uzņēmējdarbībā sekas
Ja ar privāto komersantu sāk sacensties pašvaldība vai valsts, rodas loģisks jautājums – kāda ir motivācija? Var manīt, ka bieži vien tas vienkārši ir "pārpalikums" no padomju sistēmas, inerces un ērtuma pēc turpinot valsts uzņēmumu tradīcijas, kur noteiktas cilvēku grupas nevēlas nekādas izmaiņas. Dažkārt publiskajā sektorā spēcīgi izpaužas politiskā vara, nereti vērojamas "radu būšanas" un citu slēptu interešu ietekmes. Privātais sektors un kopējā valsts ekonomika nevar attīstīties, ja pašvaldība vai valsts veic šādu intervenci. Uzņēmējiem samazinās tirgus apjoms, viņu radošais uzņēmības gars tiek apspiests vai netiek atbalstīts, neaug biznesa vide.
Otrs faktors ir tirgus kropļošana. Ideālā situācijā ir brīvais tirgus un veselīga konkurence, kur spēlētāji cenšas strādāt efektīvāk, tirgus regulē cenas un kvalitāti. Publiskajam sektoram iejaucoties kā spēlētājam, nereti vērojams pat paradokss, kad radītais pakalpojums vai prece papildus jāsubsidē par nodokļu maksātāju naudu. Valsts ekonomika rezultātā ir vērtējama kā neefektīva.
Ja politikas interešu dēļ pašvaldību vai valsts uzņēmumu amatos ir pietuvinātie cilvēki, neatbilstoši vajadzīgajām kompetencēm, uzņēmējdarbības līmenis krītas. Savukārt gadījumos, kad to resursi ļauj piedāvāt darbavietas arī kompetentiem cilvēkiem, ir risks neizmantot šo cilvēkresursu pilnībā. Sabiedrībai būtu izdevīgāk, ja kompetentais cilvēks daudz radošākā un brīvā atmosfērā attīstītu savu uzņēmumu un virzītu to arī uz eksporta tirgiem, nevis būtu birokrātijas vai politisku lēmumu ietekmē.
Latvijas ekonomiskais algoritms
Mēs, LTRK redzam, ka Latvijas ekonomika ir viena no vājākajām Eiropas Savienībā. Pietrūkst finanšu līdzekļu, piemēram, mediķu un skolotāju algām, bet pamatā ir mijiedarbība, vienota ekonomiskā sistēma. Ja to organizējam nepārdomāti un neļaujam izpausties privātajam kapitālam, ekonomika būs neefektīva un ģenerēs zemāku pievienoto vērtību vai vispār būs dotējama, neveidosies darbavietas un nepildīsies arī budžets.
Vēl viena dimensija ir produktīvu, eksportspējīgu un globāli konkurētspējīgu uzņēmumu īpatsvars. Ir tikai normāli, ka uzņēmums "ieskrienas" vietējā tirgū, uzaudzē kapitālu, pieredzi un kritisko masu, lai pēc tam dotos eksporta tirgos, kur ir ļoti asa konkurence. Ja šajā ieskriešanās procesā būtisku kaitējumu rada valsts vai pašvaldību uzņēmumu intervence, privātais kapitāls nevar pietiekoši izaugt vietējā tirgū un nenokļūst ārējos tirgos vai nokļūst daudz vājāks. Tas ir mīnuss, jo vienkārši tādā veidā tiek ierobežota visas valsts ekonomikas izaugsme. Pašvaldības vai valsts uzņēmuma nevajadzīga intervence viennozīmīgi bremzē ekonomiku. Viens no pareizajiem virzieniem drīzāk būtu valsts un pašvaldību enerģiju, uzkrāto pieredzi un kapitālu pavērst nevis lokālajā tirgū, bet kopā ar privāto kapitālu virzīt eksporta tirgos.
Gadījumos, kad tirgus ir pārāk mazs un privātais sektors nenāk tajā darboties, ir attaisnojama publiskā sektora iesaiste, uz laiku izveidojot uzņēmumu un kompensējot tirgus kļūdu, bet līdz brīdim, kad kāds uzņēmējs ir gatavs šo funkciju pārņemt. Tikai tad, ja neviens privātā biznesa jomas pārstāvis nevēlas strādāt, pašvaldība vai valsts var realizēt savu intervenci. Ir valsts struktūras, kas ir atbildīgas par valsts stratēģiskās drošības funkciju, bet tās nedrīkst konkurēt brīvajā tirgū. Ir arī valsts uzņēmumi, piemēram, Latvijas valsts meži, kuri horizontāli nodrošina apriti, ir sistēmiska ietekme uz visu saistīto nozari, bet tie ir izņēmuma un individuāli gadījumi vai tēmas.
Ja skatās proporciju, cik cilvēki strādā publiskajā un privātajā sektorā, tad skaidri redzams: ja biznesa vidu būtu plašāka, varētu samazināt valsts pārvaldi un cilvēkus pašvaldību veidojumos, būtu veselīgāka konkurence, daudzveidīgāks pakalpojumu klāsts un varētu uzņēmējiem nodokļu slogu samazināt.
Konkurences pamatlikums
Ja ekonomika būtu tāda, ka aktīvāk tiktu iesaistīta privātā jauda un radošums, tas būtu izdevīgāk sabiedrībai kopumā. Valdībai ir svarīgi nevis pārdalīt naudu un ietekmes, bet rūpēties, lai iedzīvotāji saņem lielāku skaitu dažādākus pakalpojumus par lētāku samaksu. Kur ir godīga konkurence, kas ir sabiedrības interesēs, klasiski ir lielāks preču-pakalpojumu piedāvājums un zemāka cena par augstāku kvalitāti. Tur, kur ir pārāk liela valsts vai pašvaldību intervence, tur kvalitāte ir zemāka un cena augstāka.