Aigars Štokenbergs, 'Rīgas Laiks': Par mākslu
Foto: LETA

"Lai gan Abū Dabī kultūras departaments aptuveni mēnesi pēc izsoles paziņoja, ka savā īpašumā ieguvis "Salvator Mundi", lai to izrādītu vietējā Luvras muzejā, ieplānotā gleznas atklāšana pagājušajā septembrī tika atcelta bez paskaidrojuma. Kultūras departaments atsakās atbildēt uz jautājumiem. Abū Dabī Luvras personāls privātās sarunās atklāj, ka viņiem nav zināma gleznas atrašanās vieta," marta beigās lasīju nytimes.com.

Abū Dabī Luvru pirmo reizi es apmeklēju drīz pēc tās atklāšanas. Man piemīt zināma interese par arhitektūru un glezniecību, un, jāsaka, pasākums bija izdevies. Kopš 2009. gada muzejs ir iegādājies vairāk nekā 600 priekšmetus, sākot ar Mondriānu no Iva Senlorāna kolekcijas un beidzot ar Aja Veiveja "Gaismas strūklaku", kas veidota no 32 400 kristāliem un izskatās kā Tatļina 1920. gadā veidotais "Piemineklis Trešajai internacionālei". Vairums priekšmetu ir aizlienēti no Parīzes Luvras un Orsē, un dažas gleznas klāj Rīgā, Katlakalna ielā 4b, rūpnīcā Groglass ražotais aizsargstikls, ko Apvienotajos Arābu Emirātos izplata rāmētava Džazīras ēkā Hālidijas rajonā Abū Dabī. Pastāvīgās ekspozīcijas pēdējā zālē atrodams arī daugavpilieša Rotko audekls, aiz kura karājas "Vislera māte".

Vairums lasītāju atceras, ka šī glezna tika nozagta, oriģinālu aizstājot ar posteru, kas tika ielīmēts oriģinālajā rāmī, taču tas nebūtu pareizi, ja tiktu nolaupīts senāks mākslas darbs. 19. gadsimta rāmis faktiski nemaksā neko, savukārt 15.–16. gadsimta gleznu rāmji ir ārkārtīgi reti un dārgi. Julius Lowy Frame rāmis, kurš ietver da Vinči gleznu "Salvator Mundi", maksā vismaz 50 tūkstošus dolāru. Tātad glezna būtu jāņem ar visu rāmi, nevis sarullēta, it īpaši, ja tā pēdējā laikā restaurēta. Gleznām, kuras publikai pieejamas nesen, parasti nav posteru. Tos sadrukā īsi pirms pirmizrādes un saliek muzeju veikalos kopā ar ledusskapju magnētiņiem un pastkartēm. Tas gan nav šķērslis kvalitatīvas kopijas iegūšanai. Pirms gadiem pieciem es Līvu laukumā iegādājos Vermēra eļļas gleznu "Meitene ar pērļu auskaru" (44,5 x 39 cm), ko taisa no diapozitīva projekcijas uz audekla. Meistars prasīja nieka 70 eiro, mans vecais čoms Ivars to ierāmēja par velti, lietojot Boloņas gadatirgū nopērkamu antīka rāmja kopiju, un šī par Ziemeļu Monu Lizu dēvētā glezna tagad rotā sienu pie kamīna mūsu lauku mājā.

Ja jums ir kaut kādas iemaņas krāsošanā, kopiju varat izgatavot arī pats, izmantojot internetā pieejamos izsoļu katalogus un Artograph projektoru. Atšķirībā no sera Atkinsona veikuma attiecībā uz "Vislera māti", laupīšanai no Abū Dabī Luvras būtu nepieciešama ātrlaiva, līdzīgi kā filmā "Itālijas variants" ar Volbergu un Nortonu galvenajās lomās, jo muzeju pilnībā ieskauj Persijas līča ūdens klājs. Tas izskatās lieliski, it īpaši, ja muzejā ieejat ap sešiem vakarā pirms saulrieta un iznākat jau tumsā ap desmitiem.

Tālajā 2006. gada pavasarī man piedāvāja iegādāties lielāka izmēra Ticiāna gleznu tieši no Vācijas. Līgumā kā serbu izcelsmes pārdevēja pārstāvis bija minēts kāds Juglas iedzīvotājs Sergejs P., kuru nekad neesmu redzējis, taču kurš saskaņā ar Uzņēmumu reģistra datiem līdz 2018. gadam bija ieņēmis 12 amatus sev piederošos nelielos tirdzniecības uzņēmumos un izpelnījies kritiku portālā sudzibas.lv. Viņš vēlējās 1,5 miljonus ASV dolāru apmaiņā pret atslēgu no bankas seifa Frankfurtē, kurā atrastos glezna.

Uz 112 x 64 cm lielā audekla attēlotās "Veneras un Amora" fotogrāfijai bija pievienoti vairāki ekspertu atzinumi. Pirmkārt, Mērilendas Universitātes goda profesora Viljama R. Rīrika (Rearick), pasaulslavena Ticiāna pētnieka, vēstule, datēta ar 1997. gada 5. novembri. Lai būtu tuvāk savam elkam, Venēcijas Republikas galvenajam māksliniekam Ticiānam, viņš mūža nogalē bija pārcēlies uz Calle Chinotto 11 Svētās Helēnas salā. Tas ir pie tiltiņa, kas ir īsākais ceļš no bijušā sieviešu klostera, tagad viesnīcas Indigo, uz Dārziem, un to varu rekomendēt kā dzīvesvietu jebkuram, kurš nevēlas sev apkārt redzēt tos tizlos tūristus biennāles apmeklējuma laikā un vēlas baudīt vakaru vienīgajā salas restorānā ar ēdienkarti uz vienas lappuses un tikai itāļu valodā. Diemžēl Rīrika kungs bija nomiris 2004. gada 31. jūlijā un pienācīgi apglabāts Sanmikeles salā, pirms spēju viņam ko pajautāt. Rīrika kunga viedoklis, neredzot gleznu, bija tāds, ka tā varētu būt līdzīga vienai no gleznas "Venera ar Amoru un spoguli" (oriģināls atrodas Nacionālajā mākslas galerijā Vašingtonā) variācijām, bet ar atšķirīgu kompozīciju, tādēļ unikāla. Profesors bija ieteicis gleznu nomazgāt, lai saprastu, kas īsti sākumā bijis attēlots.

Tas varētu likties smieklīgi, bet 16. gadsimta Venēcijas mākslas tirgū izdevīgāk bija pārdot eņģeli ar izteiktākiem spārniem, loku un bultām, līdzīgi kā mūsdienās Sprūdu ar automātu rokās. Ja glezna bija darbnīcā iestāvējusies, meistara mācekļi to papildināja ar dažādām smuki romantiskām detaļām, lai paplašinātu potenciālo popkultūras pircēju loku.

Profesors Dr. Ernsts Ludvigs Rihters Štutgartes Valsts mākslas akadēmijā bija veicis "Veneras un Amora" krāsu pigmentu analīzi, no tiem būtiskākais bija svina dzeltenais. Svina baltais, zaļsarkanais, okers un daudzi citi ir lietoti visos Eiropas glezniecības periodos, turpretī svina dzeltenais Pb2SnO4 raksturīgs tikai periodam no 1300. līdz 1700. gadam, kad to nomainīja Neapoles dzeltenais. Rihtera kunga atzinuma kserokopija apliecināja 16. gadsimta otro pusi kā daiļdarba tapšanas brīdi.

Pēc tam glezna no Vācijas bija nogādāta Krievijā, kur Sanktpēterburgas profesors augstākās kvalifikācijas restaurētājs A. B. Aļošins bija saskaitījis 18 x 14 audekla diegus uz kvadrātcentimetru, konstatējis 19. gadsimtā slikti veiktas restaurācijas pēdas un, pats svarīgākais, rentgenizpētē atradis izmaiņas gleznas kompozīcijā. Bija mainīts Veneras galvas liekuma leņķis un frizūra, stiprinot pieņēmumu, ka meistara Ticiāna sākotnējo darbu mācekļi vienkāršojuši. Aļošina kungs bija piesardzīgi optimistisks. Kaut arī jau Rīrika atzinumā minētā "Venera ar spoguli" vēl viņa dzīves laikā ir viņa mācekļu kopēta un atdarināta vairāk nekā 20 eksemplāros, attīrot izpētes objektu no visa liekā, būtu iespējams identificēt vēl vienu Ticiāna oriģinālu.

Izšķiroša nozīme mana lēmuma pieņemšanā bija Elsberga paradoksam. Spēļu teorijā tas nosaukts par godu stabulniekam trauksmes cēlājam, kurš noplūdināja Pentagona papīrus par Vjetnamas karu (skat. filmu "The Post"), un tā būtība ir šāda. Cilvēki labprātāk izvēlas zināmas, kaut arī niecīgas varbūtības iepretī varbūtībām, kuras, iespējams, ir augstākas, taču nav skaitliski skaidri izteiktas. Samaksāt pusotru miljonu dolāru, lai iegūtu iespēju nomazgāt gleznu un ieraudzīt kaut ko, kas sliktākajā gadījumā būtu veca audekla vērts, šķita pārlieku riskanti. To nespēja atsvērt neskaidra iespēja dabūt divus vai pat 16,9 miljonus dolāru, kas ir augstākā man zināmā cena, par kādu Ticiāns ir pārdots līdz 2011. gadam, proti, periodā, kad norisinājās šie notikumi.

Atgriežoties pie ievērojami senākiem notikumiem, jāpiemin kādas kolekcijas vēsture. Īsi pēc tam, kad Kromvela vadītā britu parlamentāri revolucionārā valdība 1649. gada 30. janvārī bija nocirtusi karalim Čārlzam I Stjuartam galvu, sākās neveiksminieka 1760 gleznu lielās kolekcijas izpārdošana. Bija nepieciešams papildināt kaujās patukšoto valsts kasi, kā arī norēķināties ar monarha kreditoriem par neapmaksātajām piegādēm un pakalpojumiem. Viens no tiem bija santehniķis Džons Embrijs ar prasījumu kopsummu 903 mārciņu apmērā. Viņam samaksāja 403 mārciņas skaidrā naudā, arī, ļaujot pašam izvēlēties, piešķīra 24 gleznas no Čārlza kolekcijas. To skaitā bija arī kāds Ticiāna radīts izstrādājums, tolaik novērtēts par 100 mārciņām, kurš nesen izsolē tika pārdots par nedaudz vairāk nekā 2 miljoniem mūslaiku ASV dolāru.

Atgalvotā karaļa Čārlza gleznu kolekcijā bez Ticiāna par 100 mārciņām atradās arī ievērojami lētāks da Vinči darbs "Salvator Mundi", kuru par 30 mārciņām ieguva kreditors arhitekts Džons Stouns. 1763. gadā gleznu pārdeva kopā ar Bakingemas pili, un nav nekādu ziņu par tās stāvokli līdz 19. gadsimta beigām, kad to jau kā aizmirsta darba kopiju ieguva kolekcionārs Frānsiss Kuks. 1958. gadā Londonā par 45 mārciņām to pārdeva kādam amerikānim. 2005. gada aprīlī to par 10 000 dolāriem ieguva mākslas dīleru pulciņš, un viens no viņiem – Roberts Saimons – palūdza savai draudzenei restaurētājai Diānai Modestīni gleznu nomazgāt un restaurēt. Piecu gadu laikā no visā augstumā pārlūzuša valrieksta dēļa ar vairāku uzgleznojumu kārtu tapa da Vinči lieliskais Kristus portrets renesanses perioda drēbēs, kreisās rokas pirksti sakrustoti krusta zīmē, bet labajā rokā atrodas kristāla bumba – līdzīga tai, kas bija zem Donalda Trampa plaukstas, kad viņš ciemojās Rijādā pie Saūdu karaļa Salmāna 2017. gada 21. maijā.

Tiesa, Modestīni kundzei nācās izvēlēties, kuru no vienai rokai uzgleznotajiem diviem īkšķiem gleznā atstāt un cik lielā mērā Pasaules valdnieka lūpu izteiksmi pietuvināt Monas Lizas smaidam, tomēr vēlamais tika sasniegts, un, bruņojies ar pozitīviem ekspertu atzinumiem, gleznu par 75 miljoniem dolāru iegādājās Ivs Buvjē. Viņš to nekavējoši pārdeva bijušajam Krievijas kālija minerālmēslu miljardierim Ribolovļeva kungam, kurš ir arī futbola kluba Monaco īpašnieks un nesen par 180 miljoniem eiro pārdeva jaunekli Mbapē futbola klubam Paris Saint-Germain, kas pieder Kataras emīram Tānī. Gleznu ar Kristu Ribolovļeva kungs ieguva lētāk nekā pārdeva jaunekli, proti, par 127,5 miljoniem dolāru, un nekavējoši iesūdzēja tiesā Buvjē kungu par krāpšanu, jo Buvjē kungs bija Ribolovļeva kunga mākslas priekšmetu dīleris un cenu bija nepamatoti paaugstinājis.

Kā Abū Dabī Luvras kataloga ievadā saka Parīzes Luvras goda direktors Pjērs Rozenbergs: "Muzejs, kas nepērk, ir muzejs, kas mirst."

Teikšu godīgi, ja man būtu lieka nauda, emirātiešu vietā es censtos atpirkt vismaz daļu no Irānas šaha atraitnes Farahas Pahlavī, sauktas arī par Tuvo Austrumu Žaklīnu Kenediju, savāktās 3 miljardus dolāru vērtās Teherānas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas. Apskatei tā nav pieejama kopš Islāma revolūcijas, un šaha savrupmājā varēju redzēt vienīgi Vorhola izpildītā Farahas portreta fotogrāfiju. Diemžēl valstu attiecības nav tās labākās. Līdz ar to Abū Dabī Luvras mecenātu skatieni ir vērsti izsoļu namu virzienā.

2017. gada 15. novembrī Christie's izsolē pasaules ekspertu un dīleru jauniegūtais Kristus (65,6 x 45,4 cm) tika nopirkts par 450,3 miljoniem dolāru. Baumoja, ka gleznu kā dāvanu Abū Dabī Luvrai nopircis Saūdu kroņprincis Muhammads Bin Salmāns (MBS), kurš 10 dienas pirms tam Rijādas Ritz-Carlton viesnīcā bija ieslodzījis vairāk nekā 200 uzņēmējus un ierēdņus. Lai atbrīvotos no apsūdzībām korupcijā, viņi valsts kasē iemaksāja vismaz 106 miljardus dolāru. Mūsu raksta mērķis nav bezkompromisa tiesiskuma metožu analīze, tāpēc papētīsim, vai MBS spētu acīmredzami pārmaksāt virs zināmajiem 127,5 miljoniem, kurus samaksājis iepriekšējais gleznas īpašnieks. 2015. gadā Saūdu kroņprincis par 500 miljoniem eiro nopirka 134 metrus garo motorjahtu Serene, kuru tās iepriekšējais īpašnieks degvīna Stoli (Latvijas balzams) ražotājs Jurijs Šeflers bija iegādājies 2011. gadā par 330 miljoniem. Ieraudzīja Francijas piekrastē un nopirka. Tātad spētu.

2018. gada 25. novembrī Bin Salmāns apciemoja Abū Dabī. Tajā vakarā notika Formula 1 sezonas pēdējais posms, kas ik gadu ir skaļākais notikums, ar akrobātiskiem lidmašīnu priekšnesumiem, salūtiem un šoreiz Guns N' Roses koncertu plkst. 22.00. Pie trases līcī ir novietotas motorjahtas, no kurām var vērot sacīkstes un izbaudīt dzīvespriecīgu tusiņu. MBS apmeklēja jahtu Serenity, uz kuras ballīti bija sarīkojis Muhammads Hāšukdžī, neskaidros apstākļos nesen bojāgājušā žurnālista radinieks, un vispārējas sajūsmas atmosfērā ar viņu nofotografējās (Instagram konts Moekhashoggi).

Man tajā vakarā gribējās pabūt vienam. Tas faktiski bija pēdējais vakars, kad varēju pamakšķerēt jūras asarus, lietojot sava čoma ēģiptiešu terapeita laivu. Ziemā asari pazūd, lai Abū Dabī sēkļos atgrieztos aprīlī, un stunda pirms saulrieta un pēc saulrieta ir labākais copes laiks. Ķērās labi, kā parasti – ap 20 asariem trijās stundās, par trešdaļu aizpildot 150 x 80 cm lielo ledus kasti uz klāja. Es paturēju sev trīs lielākos eksemplārus, pārējo lomu atdevu dakterim kopā ar laivas atslēgu.

Šķiet dīvaini, ka pasaules sabiedrība "Pasaules glābēja" prombūtni pamanīja tik vēlu. Jau šā gada 6. februārī, kad pāvests Francisks apmeklēja Abū Dabī Luvru un iepazinās ar muzeja jaunieguvumiem, būtu bijis īstais brīdis celt trauksmi. Viņam tika parādīta 16. gadsimta vācu koka skulptūra, kurā Kristus vēro savas asiņojošās brūces, un četras Zilā Korāna lapas, bet da Vinči Kristus vispār netika pieminēts.

2019. gada 23. martā es atgriezos mājās pēc trim Persijas līča piekrastē pavadītiem dienesta gadiem. Vairumu mantu – grāmatas, drēbes un galda piederumus – jau izpalīdzīgi bija pārveduši draugi. Nācās par 60 eiro piepirkt tikai vienu nestandarta lielas bagāžas vienību tiešajam airBaltic reisam no Abū Dabī uz Rīgu. Reģistrācija gāja raiti, robežu šķērsoju, uzrādot diplomātisko ID, un diplomātu mantas no pārbaudes sargā Vīnes konvencija. Tikai dzimtenē muitnieks pajautāja, vai prece manā 104 x 64 cm lielajā plakanā televizora kastē nav dārgāka par atļautajiem 350 eiro, un, nesagaidījis atbildi, vēlīgi pamāja uz taksometru rindu pie lidostas "Rīga" izejas. Brauciens līdz centram maksāja nepilnus 13 eiro.

P.S. No 14. februāra līdz 18. maijam Abū Dabī Luvrā ir apskatāma Vermēra "Jaunava ar virdžinālu".

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form