Aigars Štokenbergs, 'Rīgas Laiks': Par stādījumiem
Foto: LETA

1910. gada 6. janvārī Vašingtonā ieradās 2000 ķiršu koku sūtījums – Tokijas pilsētas dāvana un draudzības apliecinājums Amerikas Savienotajām Valstīm. Diemžēl Lauksaimniecības departamenta inspektore tajos atrada insektus un nematodes, un 28. janvārī prezidents Tafts uzdeva visus stādus sadedzināt. Valsts sekretārs Knoks (saukts par Noksu) uzrakstīja nožēlas pilnu vēstuli Japānas vēstniekam adrenalīna atklājējam Takaminem un saņēma optimistisku atbildi, ka viņš savākšot vēl vairāk ķiršu koku ziedojumu.

1912. gada 14. februārī uz kuģa, kas devās uz Sietlu, uzkrāva jau 3020 ķiršu koku. 1912. gada 27. martā svinīgā ceremonijā pirmā lēdija Helena Tafta kopā ar Japānas vēstnieka sievu pirmos divus no šiem dārgumiem iestādīja Paisuma baseina krastā. Arī daudzus, daudzus citus kokus vēl šobaltdien var izbaudīt rajonā starp Džefersona memoriālu un Linkolna memoriālu, izņemot četrus gabalus, kurus īsi pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gada decembrī kāds ļaundaris slepus nocirta.

Jaunu draudzības simbolu Vašingtona saņēma 1954. gada 30. martā, kad blakus Taftas stādītajiem ķiršu kokiem tika novietota teju trīs metrus augsta akmens lāpa. Tā izgatavota 1651. gadā par godu japāņu militārajam vadonim Tokugavam Iemicu, kurš savulaik padzina no Japānas visus imigrantus, slēdza robežas un pārtrauca ārējo tirdzniecību, un ir vecākais brīvdabas mākslas darbs ASV galvaspilsētā.

Stādīto ķiršu jomā ir paveicies arī Rīgai: jau kopš 2012. gada pavasara Uzvaras parka apmeklētājus priecē 114 sakuras, kuras sagādājusi Japānas vēstniecība. Savukārt ar ozoliem ir slikti. 1910. gada 5. jūlijā netālu no Āgenostas pa vienam kociņam iestādīja imperators Nikolajs II, viņa meitas Olga, Marija un Anastasija, pilsētas galva Armitsteds un ģenerālgubernators Zvjagincevs, kā arī dārznieks Kūfalts, taču juku laikos tos visus nezināmi ļaundari nocirta. Augu karantīnas sakarā man jāatzīstas, ka pats esmu ievedis ciedru priežu sēklas, kas tika dalītas apmeklētājiem 109 Libānas arhitektu izstādē "Palazzo Bembo" 2016. gadā, bet nekas neuzdīga.

Kopumā teritorija ap Balto namu ir stādījumiem labvēlīga. Ja nosacīti iedomājamies ēku uz pulksten divpadsmitiem, tad apkārtnē ir notikuši šādi vingrinājumi dārzkopībā un augļkopībā: 1797. gadā prezidents Džons Adamss iestādīja dārzeņus uz plkst. 1; 1801. gadā prezidents Džefersons uz plkst. 11 sāka eksperimentēt ar tālos ceļojumos savāktām un karantīnu ne-izcietušām sēklām, bet 1806. gadā viņš iestādīja arī pirmo ozolu, kura izcelsme bija no Luiziānas, kas bija nosaukta Francijas karaļa Luija XIV, saukta arī par Saules karali, vārdā; 1810. gadā uz plkst. 2 prezidents Madisons uzsāka kāpostkopību; 1825. gadā Džons Keisijs paplašināja stādījumus pa kreisi uz plkst. 11, savukārt 1829. gadā tuvāk ēkai prezidents Endrū Džeksons sakņu dārza vietā izveidoja oranžēriju, kurā kopa citrusus un eksotiskas tālzemju puķes; 1852. gadā prezidents Franklins Pīrss uz plkst. 6 iestādīja divus dučus ābeļu; kara apstākļos 1917. gadā patvērumu Baltā nama zālienā atrada aitas un to vilna tika atdota Sarkanajam Krustam; 1932. gadā prezidenta Hūvera kundze uz plkst. 5 iestādīja pirmo kadiķi no Džordža Vašingtona dzimtā pagalma, un drīz vien tur zaļoja un sarkanoja vesela Virdžīnijas kadiķu (red cedar) birzs; cita kara apstākļos 1943. gadā prezidenta Rūzvelta kundze izveidoja Uzvaras sakņu dārzu; pēc tam, līdz pat prezidenta Obamas nākšanai pie varas, nekas īpašs stādīts netika, lai gan daži prezidenti tur uzsita golfu; 2009. gads iezīmējas ar pirmo bišu stropu blakus helikopteru nosēšanās laukumam, pirmo Mišelas Obamas izveidoto komposta kaudzi blakus Baltā nama virtuves sakņu dārzam (uz plkst. 5), kurā tagad kuplo tie paši sarkanie salāti, kas aug Starptautiskajā kosmosa stacijā un orbitālajā sistēmā "Veggie"; 2014. gadā Mišela kopā ar bērniem no daudzām ASV skolām uz plkst. 7 iestādīja puķu dārzu apputeksnētāju – bišu un monarhtauriņu atbalstam; 2018. gada pavasarī, kā novēroja Vašingtonas žurnālisti, prezidenta Trampa kundze vairs nepiedalījās Mišelas dārza sēšanas darbos, un tas vedina domāt, ka ozola stādīšana, pametot novārtā salātus, ir tikpat demonstratīva Obamas mantojuma iznīcināšana kā darījums ar Irānu un tā gals.

"Trampa un Makrona simboliskais draudzības kociņš mirst," rakstīja "The Guardian" 10. jūnijā. Nāksies vilties tiem, kuri domāja, ka Trampa iedēstītā draudzības kociņa bojāeja Vašingtonas iemītniekiem ir svarīga ziņa; to faktiski nepamanīja pat neviens no tiem 97 procentiem vēlētāju, kuri balsoja pret Trampu. Pilsētas vadītāja Mjuriela Bauzere bija nobažījusies, ka Trampa jaunieviestā militārā parāde iztukšojusi pilsētas drošībai paredzēto kontu; arī Nacionālais parku dienests, kura pārziņā ir visi mauriņi ap Balto namu un visas ķiršu audzes, sūkstījās, ka militārās parādes atbalstam un seku likvidēšanai nācies iztērēt 2,5 miljonus dolāru. Ikdienā nodokļu maksātājiem nākas uzturēt arī daudzos Francijas simbolus Vašingtonā: maršala Rošambo statuju iepretī Baltajam namam; maršala Lafajeta statuju iepretī Baltajam namam un viņa vārdā nosaukto skvēru; pašu Balto namu, kurš ir Francijas ēkas Chateau de Rastignac kopija; galu galā – arhitekta Šarla Lanfāna projektēto visu Vašingtona pilsētu. Un tā nav vienīgā vieta, kur franči iedēstījuši savus gēnus. Luiziānas galvaspilsēta Batonrūža, cita karaļa Luija, šoreiz numur 9, vārdā nosauktās Sentluisas pilsētas Misūri, Minesotas, Mičiganas, Arizonas un Kolorādo pavalstīs, Jaunā Orleāna pie Meksikas līča, Demoina Aiovas pavalstī, visa Minesotas pavalsts ar joprojām franču valodas uzrakstu "Ziemeļu zvaigzne" pavalsts karogā – visas Luiziānas pirkuma rezultātā iegūtās teritorijas ir piesātinātas ar francisko vairāk nekā jebkurš stādījums. Mana favorīte šajā rindā, protams, ir Detruā pilsēta (franču val. détroit – šaurums). Tajā tika uzbūvētas automobiļu ražotnes "Ševrolē" (par godu franču-šveiciešu izcelsmes autobraucējam) un "General Motors" (dibinātājs – franču izcelsmes pilsonis Dirāns), kurā joprojām ražo amerikāņu statusa simbolu kadiljaku (par godu Antuānam Kadijakam – franču virsniekam, Detroitas dibinātājam). Par šo vietu vairāk var izlasīt pāragri no alkoholisma mirušā franču izcelsmes rakstnieka Žaka Keruaka darbā "Ceļā". Detroitā gan viņš ieradās ar autobusu, jo savu kadiljaku bija atstājis Čikāgā.

Vispār ASV prezidentu attiecības ar franču kolēģiem ir piedzīvojušas tumšus un gaišus brīžus. 1961. gadā prezidents Kenedijs (viņa franču izcelsmes dzīvesbiedres Žaklīnas Buvjē stādītais dārzs joprojām redzams pa Ovālā kabineta logu) ziņoja prezidentam de Gollam, ka padomju izlūkdienests franču valdībā "iesūtījis kurmi". Saniknotais Šarls to uzskatīja par amerikāņu slazdu, drīz vien noslēdza līgumu par franču krāsu televīzijas standarta SECAM pārdošanu un sadarbību ar PSRS kodoltehnoloģiju jomā un 1967. gada 1. jūlijā izstājās no NATO militārajām struktūrām. Savukārt prezidents Miterāns draudzīgi runājās ar prezidentu Reiganu 1986. gada 4. jūlijā, kad Ņujorkā pēc restaurācijas atkal atklāja Brīvības statuju, ko pirms simt gadiem bija dāvājusi franču tauta. Skatoties video par draudzības ozola stādīšanas gaitu, kas ievietots prezidenta Makrona tviterkontā, nevar dzirdēt, vai prezidenti viens otram ko saka. Būtu jauki, ja tas atbilstu dialogam, kurš notika 1942. gadā starp naktskluba un spēļu zāles īpašnieku amerikāni Riku Bleinu un Kasablankas policijas kapteini francūzi Luī Reno, proti: "Emanuel, es domāju, šis ir brīnišķas draudzības sākums".

Par spīti nelabvēļu runām, ka nokaltušais ozols ir ASV un Francijas draudzības beigu simbols, jau pēc pāris dienām Ženēvā Makrons paziņoja, ka aizsūtīs Trampam jaunu kociņu.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form