Par likumprojektu iestājas praktiski tikai tā bīdītāji - Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests tā vadītāja V.Burkāna personā, tieslietu ministrs Štokenbergs (Vienotība), kā arī viņam pakļautais ministrijas aparāts, un bankas. Viņu galvenais publiski deklarētais arguments par labu likumprojektam ir zemais Latvijas reitings, ko devusi organizācija Moneyval[1] jautājumā par patieso labuma guvēju atklāšanu Latvijā. Pret likumprojektu vienotā frontē stāv visi vadošie komerctiesību speciālisti un komersanti, it īpaši ārvalstu investori, izņemot bankas.
Pat Saeimas juridiskā biroja eksperti neatbalsta šos grozījumus. Turklāt neviens no likumprojekta pretiniekiem neiebilst pret nepieciešamību atklāt patiesos labuma guvējus. Speciālistus un komersantus satrauc tikai veids, kādā to ir iecerēts panākt un sekas, ko tas varētu radīt. Vislielākās bažas rada tas, ka likumprojektu tā pašreizējā izskatā valdošā koalīcija gatavojas pieņemt pēdējā lasījumā jau 1.jūlijā.
[1] Moneyval - Ekspertu komiteja naudas atmazgāšanas pretpasākumu un teorisma finansēšanas izvērtēšanas jautājumos, dibināta 1997.gadā ar mērķi nodrošināt tās dalībvalstu efektīvu cīņu pret naudas atmazgāšanu un terorisma finansēšanu saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, t.sk. FATF rekomendācijām. FATF 33.rekomendācija par patieso labuma guvēju atklāšanu arī ir strīdus jautājums šajā likumprojektā.
Īsumā grozījumu formālo būtību var raksturot šādi. Komercsabiedrības dalībniekam kurš ir juridiska persona vai kurš pārvalda ieguldījumu citas personas labā, un kura līdzdalība komercsabiedrībā ir vismaz 25%, jāsniedz Uzņēmumu reģistram ziņas par fizisko personu, kura uzskatāma par sabiedrības patieso labuma guvēju. Ziņas nav jāsniedz, ja dalībnieks ir Latvijā reģistrēts subjekts (kapitālsabiedrība, biedrība, partija u.tml.).
It kā ļoti vienkāršs un saprātīgs regulējums, pret kuru grūti iebilst. Taču, analizējot starp rindām un ņemot vērā tiesību sistēmu kopumā, var droši teikt, ka praksē šis regulējums pakļaus kriminālatbildībai ļoti daudzus komersantus un rezultātā agrāk vai vēlāk izdzīs kapitālu no Latvijas.
Lai viss nepaliktu tukšas pļāpāšanas līmenī, paraudzīsimies uz šā regulējuma darbības sekām. Pieņemsim, persona A uztic personai B pārvaldīt savus līdzekļus, ko visā pasaulē pazīst kā trastu. B iegulda šos līdzekļus SIA un godprātīgi deklarē, ka SIA patiesais labuma guvējs ir A. Pēkšņi kļūst zināms, ka A naudu ir iedevis pārvaldīšanā C, kuram, savukārt, to ir iedevis apgrozīt kāds terorists. Sanāk, ka B nav izpildījis likuma prasību, pats to nemaz neapzinoties. Pret B tiek ierosināts kriminālprocess saskaņā ar Krimināllikuma 195.1 pantu. Iespējams, B galu galā nemaz netiks notiesāts, jo būs grūti pierādīt, ka viņš zināja, ka aiz A stāv citi cilvēki, taču izmeklēšanas laikā pāris gadi viņam paies kriminālprocesa zīmē. Ko tas nozīmē komerciālajai reputācijai, es domāju, lasītājs saprot pats. Tāpat arī, ļoti iespējams, ka vismaz uz izmeklēšanas laiku SIA konti tiks slēgti, kas biznesam nozīmē drīzu galu.
Cits piemērs: SIA dalībnieks ir, piemēram, ārvalstī reģistrēta akciju sabiedrība ar uzrādītāja akcijām vai privātais pensiju fonds. Šādos gadījumos patiesie labuma guvēji ir akcionāri vai pensionāri, par kuriem ziņas spēj ievākt tikai kompetentas iestādes, balstoties uz starptautiskajiem līgumiem par tiesisko sadarbību. Ja turklāt akcionārs ir nevis fiziskā, bet gan juridiskā persona, tad dancis turpinās, kamēr netiek noskaidrotas fiziskās personas. To nespēj paveikt neviens komercsabiedrības dalībnieks, tādējādi atkal riskējot ar kriminālatbildību par likuma nepildīšanu. Tas pats gadījumā ar ofšoriem: tiklīdz līdzdalības ķēdē parādās ofšors, tā ziņas par patiesajiem labuma guvējiem vienkāršam mirstīgajam iegūt praktiski nav iespējams. Vēl interesantāk, ja patiesais labuma guvējs izrādās universitāte vai nodibinājums, kura vienīgais dibinātājs ir nomiris. Kas tādā gadījumā ir patiesie labuma guvēji? Tā kā patiesie labuma guvēji var būt tikai fiziskās personas, vai šajos gadījumos tie būs attiecīgi studenti un mironis?...
Lai izpildītu šīs prasības, komercsabiedrbām, kurās ir ārvalstu personas līdzdalība vismaz 25% apmērā, tā vietā lai pelnītu naudu un maksātu nodokļus, būs spiestas tērēt laiku un resursus, lai noskaidrotu patiesos labuma guvējus. Izklausās vienkārši, bet patiesībā nemaz tā nav. Iedomājieties SIA, kuras dalībnieks ir, pieņemsim, Francijas akciju sabiedrība, kuras lielākie dalībnieki ir divi ofšori un ASV korporācija, kuras dalībnieki atkal ir viens ofšors, viens pensiju fonds un divas Ķīnas komercsabiedrības, kuru dalībnieki ir... Ķēde var būt bezgalīga, un komersantam, lai to izsekotu, ir jāizveido pastāvīgs izlūkošanas departaments, jo ar noskaidrošanu ir vēl par maz - ir jāseko visām izmaiņām šajās ziņās un jāaktualizē tās. Citādi - kriminālatbildība.
Eiropa mūs tiešām nesapratīs: ja likumprojekts tiks pieņemts, tas radīs diskriminējošu attieksmi pret ārvalstu, t.sk. ES dalībvalstu personām. Kā jau minēju iepriekš, pienākums ziņot ir paredzēts tikai ārvalstniekiem. Rezultāts ir viegli paredzams: tiesvedības pret Latvijas valsti ar tām sekojošiem "sāpju naudas" maksajumiem no valsts budžeta.
Grozījumu (ne)efektivitāte
Visinteresantākais ir tas, ka šiem grozījumiem nav nekādas praktiskas nozīmes un tie nepadarīs komercdarbību ne par mata tiesu atklātāku vai caurspīdīgāku.
Pirmkārt, šie grozījumi paredz patieso labuma guvēju deklarāciju bez jebkādas pārbaudes par sniegto ziņu patiesumu. Rezultātā godīgie komersanti un dalībnieki, kuriem nav ko slēpt, sniegs šīs ziņas, savukārt teroristi, narkotiku un cilvēku tirgoņi nemaz sevi neapgrūtinās ar šo ziņu sniegšanu. Vai kāds var iedomāties teroristu, nelegālo ieroču tirgoni vai mafijas bosu, kurš, būdams pie pilnas saprašanas, nāks Latvijā deklarēties? Jautājums: kāda jēga dzenāt 99,9% godīgos, jau iepriekš labi apzinoties, ka 0,1% negodīgie ļautiņi turpinās slēpties?
Otrkārt, pilnīgi legāls caurums, kurš ir atstāts likumprojektā ir 25% līdzdalība, no kuras jāsāk ziņot. Bet kurš liedz sadalīt, piemēram, 60% teroristu naudas starp trijiem ofšoriem, katram pa 20%? Un - vairs nekādas ziņošanas. Vai teroristam grūti nodibināt trīs ofšorus?
Treškārt (un šeit, lūdzu, pieversiet īpašu uzmanību!), visas šīs ziņas jau šobrīd vāc un glabā bankas saskaņā ar ES direktīvu. Savukārt Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests šo informāciju jau šobrīd var gatavā veidā iegūt no bankām. Līdz ar to, piedāvātā regulācija informācijas iegūšanas un ticamības ziņā nemainīs pilnīgi neko. Tā vietā šīs izmaiņas radīs tikai iepriekš aprakstītās sekas, nepamatoti apgrūtinot komersantus.
Komercbankas uztraucas par Moneyval reitingiem, kurus šī organizācija piešķir valstīm atkarībā no sasniegumiem cīņā pret naudas atmazgāšanu. Šis uztraukums šobrīd kalpo par likumprojekta bīdītāju vienīgo cik necik racionālo argumentu, jo Latvijai ir viszemākais reitings patieso labuma guvēju atklāšanas jomā.
Šajā jomā stadartu uzstāda FATF 33.rekomendācija, kura nosaka, ka: (1) valstīm jāveic pasākumi, lai novērstu juridiso personu prettiesisku izmantošanu naudas atmazgāšanas nolūkiem; (2) valstīm jānodrošina adekvātas, patiesas un savlaicīgas informācijas pieejamība kompetentām iestādēm par patiesajiem labuma guvējiem; (3) valstīm, kurās ir atļautas uzrādītāja akcijas, jāveic pasākumi, lai tās netiek izmantotas naudas atmazgāšanas pasākumiem.
Latvijā daudzi adekvāti mehānismi, kuri nodrošina FATF 33.rekomendācijas ievērošanu, darbojas jau kopš 1991.gada (publisks uzņēmumu reģistrs, dalībnieku un akcionāru reģistri sabiedrībās). Vēlāk, 2000.gadā Koncernu likumā tika ieviesta prasība atklāt kluso vietniecību kapitālsabiedrību līdzdalībā, kas faktiski ir daļēji analoģisks pasākums patieso labumu guvēju atklāšanai. 2002.gadā stājā spēkā Komerclikums, kurš precizēja dalībnieku un akcionāru reģistru vešanu, kā arī kompetento iestāžu tiesības ar tiem iepazīties, kā arī SIA dalībnieku reģistru publiskošanas pienākumu. Paraksti uz kapitālsabiedrību reģistrācijas pieteikumiem ir apliecināmi notariāli, kas nodrošina papildus kontroli pār dibinātāju personu pārbaudi. Uzņēmumu reģistrs pārbauda ziņas par dibinātājiem Iedzīvotāju reģistrā, lai izslēgtu fiktīvu dibināšanu uz mirušu personu vārdu vai uz nozaudētu dokumentu pamata. Bankām ir pienākums prasīt klientiem uzrādīt patiesā labuma guvējus, turklāt šī informācija ir pieejama Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam. Finanšu un kapitāla tirgus sfērā vispār ir ļoti stingra regulācija, kura atticas uz līdzdalības iegūšanu. Regulētajā tirgū iekļautām akciju sabiedrībām ir pienākums gada pārskata publiskot ziņas par akcionāriem, kuri ir tiešā vai netiešā veidā iegūta būtiska līdzdalība kapitālsabiedrībā, šīs līdzdalības apmēru, ziņas par akcionāru līgumiem, kā arī zinas par akcionāriem, kuriem ir īpašas kontroles tiesības. Visi šie mehānismi jau sen ir noregulēti likumos, un, neraugoties uz to, Latvija ir ieguvusi vizsemāko iespējamo reitingu. Kāpēc tā?
Viena no efektīvākajām metodēm būtu salīdzināt Latvijas regulējumu ar regulējumu citās valstīs. Tādeļ Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāti komisijas sēdē pieprasīja Tieslietu ministrijai informāciju par šo jautājumu regulējumu citās valstīs. Cik noprotams, šāda informācija ir Tieslietu ministrijas rīcībā, un to ir palīdzējis savākt Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests, nosūtot pieprasījumu uz citām valstīm (pēc Burkāna kunga minētām, taču nepārbaudītām ziņām - vairāk nekā 150). Taču vienīgais, ko Tieslietu ministrijas pārstāvji spēja Saeimas Tautsaimniecības komisijā paskaidrot par šo "pētījumu" bija tas, ka dažās valstīs esot centralizēta datu vākšanas sistēma par patiesajiem labuma guvējiem, citās - decentralizēta. Neko vairāk. Nekā par ziņošanas kārtību, atbildību par neziņošanu, un pats galvenais - nekā par to, vai citās valstīs vispār tieši šāds regulējums ar visām tā sekām pastāv. Tikšanās reizē ar investoriem Burkāna kungs esot minējis, ka informācija pr citām valstīm viņam esot, taču tā esot ierobežotas pieejamības informācija. Ja tā izrādīsies taisnība, tad kļūs acīmredzama Burkāna kunga nekompetence: šāda informācija nevar būt slepena jau pēc definīcijas, jo tas nozīmētu, ka citās valstīs, t.sk. ES dalībvalstīs pastāv slepeni likumi. Pirmkārt, šādus likumus par antikonstitucionāliem atzītu jebkuras civilizētas valsts konstitucionālā tiesa. Otrkārt, kā tad ārzemju komersanti var pildīt ziņošanas pienākumu, ja likums, kurš nosaka ziņošanas kārtību, ir slepens? Šobrīd izskatās, ka Burkāna kunga "X- faili" ir blefs. Esmu pieprasījis Tieslietu ministrijai iespēju iepazīties ar šiem "X-failiem", uz ko saņēmu atbildi, ka ministrija cenšas "noskaidrot Jūsu iespējas iepazīties ar tiem materiāliem, kurus Burkāna kungs ir ieguvis". Fakts, ka Tieslietu ministrija Saeimas Tautsaimniecības komisijā balstījās uz šiem materiāliem, liecina, ka šie materiāli ir ministrijas rīcībā. Savukārt šāda atbilde liecina, ka ministrija nevar dot man šīs ziņas, nesaskaņotojot ar kādu, visticamāk - Burkāna kungu. Tas, savukārt, norāda uz to, ka šim pētījumam par ziņošanas procedūru citās valstīs Latvijā patiešām varētu būt piešķirts slepenības statuss. Jautājums - kādēļ?
Ja reiz Burkāna kunga X-faili nav pieejami, mēģināsim rast atbildi patstāvīgi, salīdzinot situāciju Latvijā ar citu valstu ziņojumiem Moneyval un uz kā pamata tām piešķirts augstāks reitings (ziņojumi ir publiski pieejami http://www.coe.int un http://www.fatf-gafi.org).
Piemēram, 2006.gada ziņojumā par Lietuvu[1] FATF 33.rekomendācijas kontekstā kā negatīvs faktors tiek minēts tikai tas, ka nopietnas bažas rada ziņu nepieejamība Juridisko personu reģistrā par pašreizējiem dalībniekiem, kā rezultātā bankas nevar identificēt un pārbaudīt klientus. Turklāt tā rezultātā esot apgrūtināts kontroles dienesta darbs. Tas nozīmē, ka Lietuvā 2006.gadā nemaz nav bijis pienākums publiski atklāt pat SIA dalībnieku maiņu, kas Latvijā ir ieviests jau 2002.gadā. Savukārt 2008.gada ziņojumā[2] Lietuva ziņo, ka esot izstrādāts likumprojekts, kurš šos trūkumus novērsīšot, taču par šo likumprojektu esot būtiskas domstarpības, kas liekot domāt par alternatīviem risinājumiem. Ziņojuma teksts vedina uz domu, ka šādu grozījumu pieņemšanas iespējamība ir apšaubāma. Rezultātā Lietuvas vērtējums 2008.gadā pat bez attiecīigā likumprojekta pieņemšanas - "daļēji atbilstošs 33.rekomendācijai". Tai pašā laikā Latvijai, kur SIA dalībnieku reģistri kompetentām iestādēm ir pieejami vēl no 1991.gada, bet publiski - no 2002.gada un patieso labuma guvēju deklarēšana, par kuru Lietuvas ziņojumā nav ne vārda, ir ieviesta Latvijā 2000.gada, 2009.gadā (!) ir vērtējums "neatbilstošs 33.rekomendācijai".
Cits piemērs - Igaunija, kurai vispār neviens neko nepārmet. Ne 2002.gada ziņojumā[3], ne 2004.gada ziņojumā[4], nedz arī 2009.gada ziņojumā[5] nekāda informācija par FATF 33.rekomendācijas ievērošanu nav ne sniegta, nedz vērtēta. Vērtējuma vienkārši nav. Ir tikai daži ieteikumi uzlabot kontroli pār to, kā juridiskās personas sniedz aktuālo informāciju, un pār dalībnieku reģistru vešanu. Rezultāts: Igaunijai neviens neko nepārmet; Latvijai - peramā zēna loma.
Vēl viens piemērs - Itālija. Saskaņā ar 2006.gada ziņojumā[6] sniegto informāciju Itālijā reģistrētām SIA (Srl) kapitāla daļas fiziski nepastāv, tās ir brīvi atsavināmas, ja statūtos nav noteikti ierobežojumi. Akciju sabiedrības var izlaist vārda un uzrādītāja akcijas, tomēr uzrādītāja akcijas drīkst izlaist tikai t.s. uzkrājuma akciju veidā, kurām nav balsstiesību (īpaša akciju kategorija). Akcionāri, kuri tur vairāk par 2% biržā reģistrētas sabiedrības akciju, ir jāatklāj identitāte un jāatklāj arī ziņas par akcionāru līgumiem. Sabiedrības tiek dibinātas ar statūtiem kā notariālu aktu. Sabiedrības reģistrē Uznēmumu reģistrs, kuru kārto Tirdzniecības kamera tiesneša uzraudzībā. Reģistrs ir publiski pieejams. Taču dalībnieku maiņa publiski parādās tikai reizi gadā. Trastus Itālijas likumdošana nepazīst, taču trasti ir iespējami, jo Itālija ir 1985.gada Hāgas konvencijas par trastiem piemērojamo likumu un to atzīšanu dalībniece. Turklāt trasti Itālijā var tikt dibināti uz ārvalstu likumu pamata. Tādēļ trasti Itālijā netiek kontrolēti, izņemot gadījumus, ja trasta darījums tiek apliecināts notariāli. Itālijas vērtējums: "Atbilst 33.rekomendācijai". Latvijā, kur ar nelielām niansēm (piem., notāriāla akta vietā ir paraksta notariāla apliecināšana; uzrādītāja akcijas ir atļautas, taču tās centralizēti jāreģistrē; atklājamās līdzdalības 2% vietā ir 5%) ir visi tie paši mehānismi, plus dalībnieku maiņa atspoguļas publiskā reģistrā pēc katra darījuma, nevis reizi gadā, vērtējums ir - neatbilst.
Jāpiemin arī Čehija kā Latvijas bēdumāsa, kurai 2009.gadā bija tikpat negatīvs vērtējums kā Latvijai. Lasot Čehijas 2009.gada ziņojumu[7], rodas iespaids, ka par 33.rekomendācijas ieviešanu tur nav praktiski nekā. Tā vietā tur ir komercreģistra procedūru vispārīgs apraksts, kas akcentē neseno reģistrācijas procesa atvieglošanu un paātrināšanu, par reģistra tiesnešu kompetenes paaugstināšanu, reģistra lēmumu pārsūdzēšanu u.tml. Rodas iespaids, ka čehi vispār nav sapratuši, ko no viņiem prasa, tādēļ negatīvs vērtējums šķiet likumsakarīgs. Savukārt Latvijas 2009.gada ziņojums[8] šķiet krietni saturīgāks, tur vismaz ir norādes uz atsevišķiem mehānismiem (piemēram, Koncernu likumā noteikto ziņošanas pienākumu, izmaiņām uzrādītāja akciju regulējumā). Un tomēr - vērtējums tikpat negatīvs kā Čehijai, kuras ziņojumā nav praktiski nevieas atbildes uz jautājumu pēc būtības. Rodas iespaids, ka Latvijas ziņojumu rakstījuši vieni, bet mēģinājusi (neveiksmīgi) izskaidrot - citi. Vai arī ka kāds "labvēlis" Moneyval ir pačukstējis, ka ziņojumā uzrakstītais nav patiesība...
Šādus piemērus salīdzinājumā ar citām valstīm var minēt daudz. Īsumā: Latvijā nav neieviests nekas tāds, kas būtu ieviests citās valstīs, un principā informācijai par dalībniekiem var izsekot publiskos reģistros, tai skaitā ārvalstu reģistros. Paralēli publiskajiem reģistriem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests var iegūt informāciju par patiesajiem labuma guvējiem no bankām. Neatšķiras praktiski nekas, izņemot reitingu.
Ņemot vērā visu iepriekšminēto, gluži neviļus izvirzās dažas hipotēzes par to, ka Latvijas ierēdņi, kuri reprezentē valsti un sniedz informācju Moneyval, vai nu (a) nepārzin Latvijas likumus, (b) neprot tos piemērot, vai arī (c) nodarbojas ar kaitniecību. Nav izslēgta arī jebkura šo triju faktoru kombinācija. Ņemot vērā Latvijai nodarītā kaitējuma apmērus un kaitējuma ilgumu, jebkurā no iepriekš minētajiem gadījumiem var pilnīgi nopietni runāt par kriminālatbildību vai nu saskaņā ar Krimināllikuma 319.pantu (valsts amatpersonas bezdarbība), vai pat ar 89.pantu (kaitniecība). Turklāt lielākais kaitniecības akts vēl stāv priekšā: likumprojekta pieņemšana, neiedomājamā ietiepībā ignorējot speciālistu un investoru brīdinājumus ppar tautsaimniecībai nodarāmo kaitējumu.
[1] http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/moneyval/Evaluations/round3/MONEYVAL(2006)12Summ-LTU_en.pdf
[2] http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/moneyval/Evaluations/progress%20reports/MONEYVAL(2007)26ProgRep-LTU_en.pdf
[3] http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/moneyval/Evaluations/round1-2/PC-R-EV(00)9Summ-EST1_en.pdf
[4] http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/moneyval/Evaluations/round1-2/MONEYVAL(2004)7Summ-EST2_en.pdf
[5]http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/moneyval/Evaluations/progress%20reports/MONEYVAL(2009)37Progrep_EST_en.pdf
[7]http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/moneyval/Evaluations/progress%20reports/MONEYVAL(2008)30ProgRep-CZE_en.pdf
[8]http://www.coe.int/t/dghl/monitoring/moneyval/Evaluations/Progress%20reports%202y/MONEYVAL(2009)39-ProgRep2LAT_en.pdf
Vēl senie romieši, lai atklātu noziegumus un vispār, lai tiktu skaidrībā par lietām, mēdza uzdot jautājumu - cui prodest?, jeb, latviešu mēlē runājot, - kam tas ir izdevīgi?
Pārfrāzējot mūsdienu terminoloģijā tas skanētu aptuveni šādi: kurš tad te īsti ir patiesais labuma guvējs no visa šā pasākuma? Šā jautājuma noskaidrošana nav pašmērķis. Tā uzdevums ir padarīt skaidrāku grozījumu dabu un, iespējams, atklāt to patiesos iemeslus. Savukārt iemeslu zināšana var palīdzēt skaidrāku skatienu paskatīties uz grozījumu nepieciešamību.
Acīmredzamie iespējamie ieguvēji no jaunās regulācijas varētu būt Latvijas komercbankas, ko pierāda arī tas, ka Komercbanku asociācijas pārstāvis aktīvi piedalās šā likumprojekta lobēšanā. Ja likumprojekts tiek pieņemts, dodot bankām tiesības iepazīties ar patieso labuma guvēju reģistru, tad bankām atbrīvotos zināmi resursi, kuri saskaņā ar ES direktīvu tiek izmantoti šo ziņu noskaidrošanai. Saskaņā ar Komercbanku asociācijas pārstāvja teikto, kopumā banku sektorā ar to nodarbojas ap 200 banku darbinieku. Grozījumu pieņemšanas gadījumā šis skaitlis droši vien varētu tikt samazināts desmitkārtīgi - viens darbinieks uz banku, kura funkcijās ietilptu reģistra pārbaudīšana (par šāda reģistra (ne)efektivitāti skat. iepriekš). Savukārt komersantiem tas izmaksās nesalīdzināmi vairāk, jo viņiem būs pienākums veikt šo izlūkošanas funkciju regulāri (bankas neveic regulāru izsekošanu, bet uzliek pienākumu klientam ziņot par izmaiņām). Turklāt par to maksās arī citi nodokļu maksātāji, jo Uzņēmumu reģistram kā valsts iestādei arī būs nepieciešami līdzekļi attiecīgas datubāzes izveidošanai un uzturēšanai.
No tā visa iegūs arī citas valstis, it īpaši tuvējās kaimiņvalstis, kurās no potenciālās kriminālvajāšanas patvērumu meklēs šobrīd Latvijā investētais kapitāls. Igaunija ir pirmais kandidāts rindā, jo jau kāduu laiku daudzi aizvien vairāk novērtē Igaunijas liberālo un debirokratizēto komercdarbības politiku un pārceļ savus uzņēmumus uz turieni. Tas gan automātiski nenozīmē, ka Burkāna un Štokenberga kungi ir šo valstu aģenti. Vienkārši šādas tautsaimniecības nianses, kā izskatās, ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar abu kungu titāniskajām pūlēm cīņā pret naudas atmazgašanu. Savukārt Ekonomikas ministrs Kampara kungs, acīmredzot, ir tik ļoti iegrimis Air Baltic lietā, ka viņam nav laika pārdomam par tautsaimniecības likteni kopumā, lai gan jautājums tiek skatīts tieši Saeimas Tautsaimniecības komisijā. Svešvārdu nezinātājiem paskaidrošu: ekonomika = tautsaimniecība.
Ne tik acīmredzams, taču ir saskatāms izdevīgums personiski Burkāna kungam, norakstot uz likumu nepilnībām savu līdz šim acīmredzami tik ļoti neveiksmīgo komunikāciju ar Moneyval, kuras rezultātā Latvijai ir viszemākais iespējamais reitings šajā jautājumā (par to, ka Latvijas likumos viss jau sen ir paredzēts, jau tika minēts iepriekš). Šādu metodi varētu nodēvēt arī par mundiera atmazgāšanu uz likumu rēķina. Taču man joprojām neskaidrs paliek jautājums: ja reiz Burkāna kungs jau šobrīd var iegūt visu to pašu informāciju no bankām, tad kas mainīsies viņa darba kvalitātē un kvantitātē, ja tā pati informācija būs tāpat viņam pieejama, bet tikai zem cita jumta?
Savukārt šis jautājums ir īpaši iecienīts krievu klasiķu vidū. Un, starp citu, tas arī ir galvenais šobrid, jo mans mērķis ir rast savai valstij izdevīgu risinājumu, kurš nekalpotu kā viena no pēdējām naglām tautsaimniecības (un, līdz ar to, arī valsts) zārkā.
Pirmkārt, ņemot vērā to, ka, spriežot pēc šobrīd pieejamajām ziņām, Moneyval ir sniegta nepatiesa informācija par Latvijas likumiem, visvienkāršākais risinājums būtu negrozīt nekādus likumus. Tā vietā šo situāciju vajdzētu atklāti paskaidrot Moneyval, vienlaikus sniedzot patiesu informāciju par tiesisko regulējumu Latvijā. Šis risinājums šķiet jo pamatotāks tādēļ, ka, kā jau minēts iepriekš, šie grozījumi atklātības un caurspīdīguma ziņā nedos neko tādu, kā mums jau sen nebūtu. Te ir gatavi pieslēgties manis aptaujātie vadošie attiecīgo nozaru tiesību eksperti un sastādīt aprakstu par Latvijā pastāvošajiem mehānismiem patiesā labuma guvēju atklāšanai jauna objektīva novērtējuma saņemšanai. Es šādu iniciatīvu esmu piedāvajis Tieslietu ministrijai, bet pagaidām neesmu saņēmis atbildi.
Otrkārt, būtu jāizvērtē to valsts amatpersonu atbilstība ieņemamajiem amatiem, kuru rīcības rezultātā Latvija ir kārtējo reizi padarīta par starptautiski peramo puiku, turklāt šoreiz - nepamatoti. Tāpat būtu jāizvērtē valstij nodarītais materiālais kaitējums, jo saskaņā ar Komercbanku asociācijas pārstāvja apgalvoto, bankām šis reitings ir svarīgs, jo tas ietekmē starptautisko kredītreitingu. Ja tā, tad arī materiālie zaudējumi ir reāli aprēķināmi.
Treškārt, lai gan jāatzīst, ka uzlabojumiem nav robežu, un ka pat vislabāko juridisko regulējumu var padarīt skaidrāku, saprotamāku utt. utjpr., tomēr aktivitātes pagaidām būtu jāaptur. Jāaptur līdz brīdim, kamēr nekļūs vismaz aptuveni skaidrs, kas tad īsti rada šķēršļus Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta efektīvai darbībai. Šobrīd nekādas citas problēmas, kā vien negatīvais Moneyval reitings, netiek minētas. Ja apstiprinās, ka problēmas rada nevis likums, bet Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta mazspēja, tad jādomā vai nu par dienesta reorganizāciju, vai vismaz par tā vadības maiņu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
