Tā ir bezatbildīga pieeja, it īpaši, ja runa ir par sociālajām iemaksām strādājošajiem. Turklāt nereti ir situācijas, kad tiešām pietiek visam, tostarp labām automašīnām un mājām pašiem darba devējiem, bet nepietiek nodokļiem – visbiežāk šādos gadījumos tiek vainots Valsts ieņēmumu dienests (VID), kurš pārāk uzstājīgi prasot, lai nodokļi tiktu samaksāti.
Kāds jauns cilvēks spēka gados man nesen pavēstīja – kāpēc gan man būtu jāmaksā šai valstij nodokļi?! Pajautāju šim vīrietim, kā viņam iet dzīvē, un izrādījās, ka viss ir labi – ir labs dzīvoklis, ir laba automašīna, ir divi bērni, kuri iet skolā. Tad paprasīju šim pašam cilvēkam, vai savus bērnus viņš ir laidis privātajā bērnudārzā, bet izrādījās, ka pašvaldības. Tad varbūt viņi tagad tiek laisti kādā privātskolā, bet nē – "parastā" Rīgas skolā... Tāpat viņam nebija ne jausmas, cik liela pensija ir omītei, – laiku pa laikam atbraucot pie mazbērniem ar dāvaniņām, tātad laikam jau neesot tik slikti. Vienlaikus viņš vēl paziņoja, ka nemaksā nodokļus, jo necienot šo valsti. Bet man radās jautājums – ja necieni valsti un nemaksā nodokļus, tad kāpēc laid savu bērnu šīs pašas valsts nodokļu maksātāju finansētā skolā?! Skolas uzturēšana prasa visai ievērojamus līdzekļus, bet nodokļu nemaksātāji par šo skolu nav samaksājuši. Un varbūt tomēr vajadzētu painteresēties, cik lielas summas paša vecāki saņem pensijas veidā.
Rezultātā cieš strādājošie, kuri izvēlas saņemt lielāku algu šodien, nedomājot par rītdienu. Jā, alga ar minimālām sociālajām garantijām jeb vispār bez tām ir salīdzinoši lielāka, taču šī starpība visbiezāk nav tāda, lai šāds strādājošais varētu veikt uzkrājumus, turklāt tādā līmenī, lai nepieciešamības gadījumā varētu segt pats savus veselības aprūpes rēķinus, būt pienācīgi nodrošināts ilgstošas slimošanas gadījumā, rēķināties ar pietiekamu līdzekļu daudzumu savā atvaļinājumā un tamlīdzīgi. Arī dīkstāves pabalsti šādiem cilvēkiem ir tik niecīgi, ka izdzīvot par tādu naudu ir ārkārtīgi grūti. Tomēr vislielāko vilšanos tā dēvēto aplokšņu algu saņēmējiem sagādā brīdis, kad viņi dodas pensijā un uzzina, ar cik lielu saņemtās naudas apmēru ik mēnesi varēs rēķināties. Pirmkārt, maksājot un saņemot algas "aploksnē", netiek domāts par šodienas pensionāriem, kuriem tiek izmaksāta nauda no pirmā pensiju līmeņa finansējuma.
Tātad var teikt, ka šodienas strādājošie nedomā par savām omītēm. Otrkārt, šādi rīkojoties, cilvēki apskaita paši sevi – šodienas četrdesmitgadnieki uz pensiju pirmo līmeni var vairs necerēt, viņiem būs pensijas no otrā un trešā līmeņa, bet arī tur, šobrīd oficiāli saņemot vien minimālo algu, bet pārējo "aploksnē", nekas uzkrāts nebūs. Ir, protams, dzirdēti apgalvojumi, ka dzīvot vajag šodien un diez vai līdz pensijai vispār var izdzīvot, bet šāda retorika "nez kāpēc" pazūd, katram konkrētajam cilvēkam nonākot līdz pensijas vecumam.
Tāpat jāvērš uzmanība, ka, aprēķinot pensijas apmēru, liela nozīme ir darba stāžam. Ja cilvēkam darba stāžs ir 45 gadi, viņam veidojas visnotaļ solīda pensija. Savukārt, ja stāžs ir līdz 30 gadiem, šī pensija sanāk krietni vien mazāka. Jēdziens "vajag dzīvot šodien" ļoti atgādina pastāstu par sienāzi, kurš notrallinājis visu vasaru, neko nedarot un pat neaizdomājoties, ka arī ziemā vajadzēs kaut ko ēst. Bet šī ziema pienāk ievērojami straujāk, nekā tiek domāts. Jā, ir gadījumi, kad ģimenē tiek nolemts, ka viens tās loceklis pelnīs naudu, bet otrs – audzinās bērnus un rūpēsies par mājsaimniecību, taču arī šādā gadījumā par personu, kas nestrādā algotu darbu, ir iespējams veikt sociālās iemaksas.
Nav jau īsti pareizi arī tas, ka cilvēkiem, kuri ir sasnieguši pensijas vecumu, tiek garantēta noteikta minimālā pensija. Skaidrs, ka cilvēks, kuram darba stāžs ir vien 15 gadi, pats minimālo pensiju nevar būs nopelnījis. Savukārt, viņam to nodrošinot, tiek tērēta citu cilvēku nopelnītā nauda. Sanāk, ka cilvēks, kurš apzinīgi visu mūžu ir strādājis un maksājis godīgi nodokļus, ir pelnījis pensiju gan sev, gan arī personām, kuras devušas priekšroku algas saņemšanai "aploksnē". Ko tad personas ar 15 gadu darba stāžu ir darījušas visu atlikušo darba mūžu? Vai nu strādājušas, nemaksājot nodokļus, vai arī vispār neko nav darījušas.
Tādējādi nevajag žēlot uzņēmējus, kuri sūdzas par Valsts ieņēmumu dienesta un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras aktivitātēm, vēršot pret nodokļu nemaksātājiem dažādas Latvijas Republikas likumos jau daudzus gadus paredzētas darbības. Nedrīkst būt tā, ka, sākot darbu, uzņēmums savos izdevumos iekļauj teju visu iespējamo, bet tikai ne nodokļus. Pēdējo mēnešu laikā šāda vieglprātīga attieksme atspēlējās smieklīgi zemu dīkstāves pabalstu veidā, bet daudz dramatiskāk būs, ja tikpat niecīgas summas tiks saņemtas darba nespējas pabalstos un vecuma pensijā.