Mums ir vajadzības, kuras mēdzam izcelt īpaši: psiholoģiskas, fizioloģiskas, materiālas. Ēst, elpot, izjust emocionālu komfortu, sagaidīt pēcnācējus, piedzīvot līdzcilvēku atzinību... Pieredzējis psihologs varētu šo sarakstu turpināt vēl ilgi. Pieredzējis izdevējs uzsvērtu: un sekss. Taču kāda vajadzība, kura fizioloģiski ir tikpat nozīmīga kā jau minētās, nez kāpēc sabiedriskajā apziņā tiek noliegta kā neeksistējoša. Atskaitot tos gadījums, ja kāds emocionālā satraukuma mirklī atļaujas teikt: “Nu, ej taču uz poda!”

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nepieciešamība atviegloties ir ne tikai dabiska, bet arī nenovēršama. To nevar sublimēt tā kā seksuālās dziņas, iegūto enerģiju izmantojot radošā darbībā. Un nevar apmānīt kā izsalkuma izjūtu, pagraužot košļājamo gumiju. Toties nespēja to īstenot gan var radīt pazemojumu. Jo cilvēkam, kuru piemeklējusi nenovēršamā vēlme, bet nav, kur ar to likties, šķiet, ka viņš zaudē savu garīgas būtnes satvaru un spējīgs domāt tikai un vienīgi par sava ķermeņa funkciju kontroli, bet tā prāta diktātam negaidot var arī nepakļauties...

It kā jau būtu pierasts, ka Rīgā dabisko atvieglošanās vajadzību nokārtošana ir problēma, tāpēc, ja vēderam vai nierēm kāda vaina, visērtākais veids, kā neiekļūt nepatikšanās, ir galvā aprēķināt taisnāko ceļu no punkta A līdz punktam B. Tomēr ik pa brīdim nākas piedzīvot arvien jaunus pārsteigumus, kuri liek domāt - cilvēka dabiskās vajadzības netiks atzītas arī turpmāk. Tādu nav, un viss. Nevienam nav jātērējas, nav jāalgo apkopēji, nav... Jā, ir gan jāosta smārdi vārtrūmēs, kā senās dienās.

Viens pēc otra tiek celti milzīgie tirdzniecības centri, un arī mūsu ikdienā kā izklaides veids ieviešas no ārzemniekiem pārņemtais “shopping”. Centri ir lieli, un tie paredzēti noteikta cilvēku skaita apkalpošanai. Ne jau tikai pircēju, bet arī mazu bērnu vecāku, kuriem ģimenisku izklaižu iespējas ir ierobežotas, bet šajos centros var vismaz kopīgi panašķoties un paspēlēties nelielā rotaļlaukumiņā.

Vajadzētu būt kaut kādiem sanitārajiem normatīviem, kuri nosaka - cik publisko tualešu nepieciešams uz noteiktu cilvēku skaitu, kuri šos centrus apmeklē. Tomēr, vērojot nerimstošās rindas tualetēs, šķiet, ka kāds kaut ko ir ietaupījis, nav ņēmis vērā vai kā citādi kļūdījies, lai tiktu nodrošināts normāls, cilvēcisko cieņu neaizskarošs komforts. Nav saprotams arī, kā iespējams nodot lietošanā jaunu tirdzniecības centru vai arī kafejnīcu, kurā labierīcības vispār nav iekārtotas. Tikpat labi ietaupīt varētu, nebūvējot rezerves izeju ugunsgrēka gadījumam.

Uz ielām esošo publisko tualešu sakarā vienmēr esmu brīnījusies par divām lietām: par to, kā tiek uzskaitīti šo iestādījumu ienākumi, ja pret 10 santīmiem tiek izsniegts nevis kaut kas attāli līdzīgs čekam, bet miniatūrs tualetes papīra gabaliņš (varbūt pēc rullīšu skaita, aprēķinot, cik viens cilvēks spēj patērēt?), kā arī par dīvainajiem darbalaikiem. Kurš ir izskaitļojis, ka svētdienās un pēc plkst. 19.00 (citur - 20.00) cilvēkus dabiskās vajadzības piemeklēt nemēdz? It kā pa ielām šajā laikā nestaigā ne bērni, ne veci cilvēki, ne grūtnieces, kuru fizioloģijas īpatnības ir tādas, ko pieklusināt ar “Pacieties, tūlīt būsim mājās!“ nav iespējams.

Bet vēl lielāks pārsteigums bija, apmeklējot kādu populāru veselības centru, kādreiz sauktu par poliklīniku, kur arī iekārtota maksas tualete - tāpat ar papīriņiem, bez kvītiņām. Finansiālā ironija ir tāda, ka ārsta apmeklētāja nodeva ir 20 - 50 santīmi, bet tualetes - 10. Tā kā pie ārsta parasti dodas slimi cilvēki, bet daļai kāds no slimības simptomiem ir arī pastiprināta tualetes apmeklēšanas nepieciešamība, to patiesībā var nosaukt par šantāžu - kur tu, cilvēks, liksies ar to savu vajadzību - maksā ragā!

Kaut kā ar godu pārlaidām Rīgas astoņsimtgades svinības. Iespējams, tālab, ka bija paredzēts ārzemnieku pieplūdums, bet viņi sava organisma funkcionālās vajadzības necenšas padarīt par neesošām, tāpēc ir spējīgi sacelt ļembastu, ja tās netiek respektētas. Rīgā ik pa dažiem simtiem metru slējās metāla būdiņu puduri. Taču pēc svinībām kā pieminekļi latviskajam kaunīgumam attiecībā uz to, kas atrodas zem jostasvietas, joprojām slejas skumja paskata būdiņas, no kurām darbojas tikai daļa.

Reizēm jābrīnās par Rīgas saimnieku nespēju saskatīt kopsakarības. Piemēram, tik daudz naudas, darba un labas gaumes ieguldīts Ziedoņdārza atjaunošanā. Bet ko tas līdz, ja monumentālās drupas, kuras pirms gadiem bija publiskās tualetes, stāv kā stāvējušas, tikai tā piekrautas ar “klučiem”, ka šis smārds neļauj novērtēt ziedošo ceriņu un rožu skaistumu.

Es te par Rīgu vien, pa Rīgu vien, it kā Latvija ar to sāktos un beigtos. Tomēr visemocionālākā saskarsme ar dzīves īstenību tualetes veidolā mani piemeklēja Rīgas Jūrmalas sirdī, Majoros, Jomas ielas galā, pie pašas jūras. Uzmundrinošie burti WC liecināja, ka tepat, tepat...

Bultiņas norādītajā virzienā mūs sagaidīja aizslēgtas un izdemolēta ēka, pie kuras durtiņām zem burta V pletās mazs, bet smirdīgs ezeriņš. Burtiņš S solīja ko vairāk - bulta norādīja, ka sievietēm kāpu piegānīšana nav obligāta. Ejot norādītajā virzienā, skatam atklājās finiera dēlis, aiz kura kautrīgi slēpās cilvēka organisma dabisko pārpalikumu piepildīta četrstūraina plastmasas miskaste. Pretīgi! - jūs teiksiet. Kā par kaut ko tādu var rakstīt! - cits kļūs nikns. Bet kā kaut ko tādu iespējams uzstādīt pašā mūsu lepnā kūrorta sirdī, šis jautājums lai paliek neatbildēts.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form