Aija Geriņa – Bērziņa: Onkoloģija uz kara stāvokļa takas ?
Foto: Shutterstock

Aplūkojot onkoloģiju ne tikai kā diagnozi, bet arī kā sociālu problēmu (uzskatu, ka, jā, tā patiešām ir sociāla problēma, ņemot vērā slimnieku skaitu un slimības sabiedriski – ekonomisko efektu) un šaurāk – jau vispāratzītu problēmu veselības aprūpē (ko sistēma un tās vadītāji ir atzinuši un ķērušies tās risināšanai klāt), ir jārunā ne tikai par diagnosticēšanu, medikamentiem un speciālistiem, bet vispirms par saziņu ar sabiedrību.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par komunikāciju ar sabiedrību, patiesībā ar katru potenciālo pacientu. Daudzi nopūtīsies un teiks – "Jau atkal". Paskaidrošu – kāpēc. Jebkura slimības diagnoze, lai kāda tā būtu, tas ir ļoti personīgi. Ļoti tieši un sensitīvi. Pat epidēmijas gadījumā, ja tas skar kādu konkrētu cilvēku, tā ir ļoti personīga lieta.

Atkārtošu vispārzināmas lietas, kuras neprasa nedz sīkākus paskaidrojumus, nedz pierādījumus. Lielākā onkoloģijas problēma Latvijā (un arī visā pasaulē) ir novēlota diagnostika. Respektīvi, problēma ir apstāklī, ka vēzi diagnosticē tikai pēdējās stadijās (tas ir, 3-jā vai 4-jā), nevis pašā sākumā. Jo agrāk atklāj saslimšanu, jo lielākas ir izredzes to izārstēt un attiecīgi pacientam atsākt pilnvērtīgi dzīvot. Tas ir izdevīgi arī veselības budžetam ilgtermiņā (ne tikai viena fiskālā (jeb budžeta) gada ietvaros), jo mazāk līdzekļu būs jātērē par viena pacienta ārstēšanu. Tieši tāpēc Latvijā ir ieviestas bezmaksas vēža skrīninga programmas - pilna cilvēka pārbaude jeb skenēšana par vēža klātbūtni.

Tiktāl viss ir loģiski un pareizi, bet izšķirošais jautājums ir par katra atsevišķa cilvēka motivāciju un gatavību veikt šo skrīningu, it īpaši gadījumā, ja veselības pašnovērtējums nerada ne mazākā pamata bažām par onkoloģisko saslimšanu klātbūtni. Tā kā piespiedu veselības pārbaudes tiesiski nav iespējamas veikt (diemžēl vai par laimi – te var diskutēt), tad atliek tikai pamudināt cilvēkus veikt šo skrīningu. Kas un kā var pamudināt? Manuprāt, tikai personisks uzaicinājums. No ģimenes ārsta, no valsts puses un, protams, arī tuvinieku puses.

Labs piemērs ir CSDD (VAS "Ceļu satiksmes drošības direkcija"), kas informē, precīzāk, atgādina autovadītājiem un transporta līdzekļa īpašniekiem par a) nepieciešamību iziet obligāto veselības pārbaudi, b) soda punktiem (ņemot vērā IT sistēmu integrāciju ar IeM VP), c) tehniskās apskates veikšanas termiņiem, d) maksājamajiem nodokļiem un nodevām – respektīvi, klients zina, savu statusu un saņem skaidras norādes, ko darīt.

Šīs pārdomas nav vērstas uz Veselības aprūpes IT sistēmām un ar to saistītām ķibelēm vai sasniegumiem. Runa ir par komunikāciju: viens no jēdzīgākajiem veidiem, kā mudināt cilvēkus veikt pārbaudes ir viņus tieši uzrunājot: ar e-pasta, īsziņas, WhatApp vai citas mūsdienīgas saziņas lietotnes atbalstu, pirms tam cilvēkam brīvprātīgi šos datus nododot. Gan veiksmīgs, gan kritiku rosinošs piemērs ir SPKC īstenotā kampaņa "Neriskē ar ieguldīto!", nosūtot informāciju adresātiem, kuri atlasīti pēc noteiktiem sociāli – demogrāfiskiem parametriem, uz viņu deklarēto dzīves vietu. Ļoti personīgs un tiešs uzaicinājums. Problēma ir tikai tā, ka ļoti liels skaits Latvijas iedzīvotāju nedzīvo deklarētajā adresē un tradicionālo pasta sūtījumu vietā daudz operatīvāk un ērtāk pārbauda un lasa elektroniskos saziņas līdzekļus. Tātad – iespēja, ka cilvēks (savlaicīgi) izlasīs uzaicinājumu veikt skrīningu ir salīdzinoši neliela. Šis apstāklis ir problēmas pamatā – kā Latvijas valsts (konkrētas institūcijas) spēj atbilstoši pieejamajiem līdzekļiem runāt ar sabiedrību, tas ir, uzrunāt ļoti konkrētus cilvēkus.

Šeit nav pamats e-veselības kritikai, līdzīga problēma attiecas uz citām jomām un attiecīgi – citām institūcijām. Domāju, ka ātrāks un lētāks risinājums būtu, ja pacienti piekristu savus saziņas datus – e-pastu, mobilā un/vai viedtālruņa numuru nodotu ģimenes ārstiem ar tiesībām tos nodot atbilstošām valsts institūcijām (SPKC vai NVD) turpmākai saziņai saistībā ar veselību. Šāda pieeja noteikti būtu sekmējusi un vēl šobrīd sekmētu sabiedrības informēšanu un attiecīgi – profilaktiskus pasākumus mums jau zināmā Covid-19 sakarā.

Kā jau minēju, jo agrīnāka diagnosticēšana, jo efektīvāka ārstēšana un lietderīgāks valsts budžeta līdzekļu izlietojums. Ja pacients ir veicis skrīningu un ir atklāts audzējs (diemžēl) vai konstatēts vēzis jau vēlīnā stadijā, tad nākamais solis būtu mūsdienīga morfoloģiskās, molekulārā un ģenētiskā diagnostika (kāda šobrīd Latvijā nav pieejama, vismaz finansēta no valsts budžeta). Šī nav kāda komplicēta papildus manipulācija. Nē, tā ir pamatnepieciešamība gan no ārsta, gan pacienta, lai izvēlētos optimālo terapiju konkrētajam pacientam. Tātad: izvēlētos iedarbīgāko t.i efektīgāko terapijas veidu katram pacientam individuāli, kas iet arī kopsolī ar mazāk toksisku terapijas ietekmi uz organismu. Tam visam ir gan īstermiņa, gan ilgtermiņa ekonomiskais efekts – pirmajā gadījumā, izārstēts pacients ar precīzi iztērētiem līdzekļiem, otrā: izārstēts pacients nepatērēs vai daudz mazāk patērēs veselības aprūpes valsts budžeta līdzekļus, bet kā ekonomisks subjekts dos savu pienesumu nomaksāto nodokļu veidā.

Tiek daudz runāts par vajadzību valstij finansēt mūsdienīgus un iedarbīgus onkoloģiskos medikamentus, kas pasaulē jau ir pierādījuši savu efektivitāti cīņā ar vēzi. Jāsaka, ka pēdējos divos gados ir paplašinājies valsts finansēto onkoloģisko medikamentu klāsts un mēs jau šobrīd klīniski redzam terapijas pozitīvo rezultātu. Ir svarīgi runāt ir par zāļu klāsta paplašināšanu ar noteiktiem jaunākās paaudzes līdzekļiem. Gribu uzsvērt, ka runa ir ne tikai par zālēm, bet tieši par medikamentiem. Zāles ir konkrēti, jaunākās paaudzes ķīmijterapijas produkti, bet medikamenti – tie iekļauj arī marķierus, kuri nepieciešami gan slimības gaitas monitorēšanai, gan efektīvākās terapijas piemeklēšanai. Respektīvi, vēža šūnas ražo īpašas olbaltumvielas, kuras var atklāt ar onkoloģisko marķieru testu palīdzību, bet paši onkoloģiskie marķieri tiek plaši izmantoti, lai sekotu līdzi ārstēšanas efektivitātei. Faktiski jaunākās paaudzes onkoloģiskie marķieri ļauj noteikt un izvēlēties efektīvāko terapiju konkrētai onkoloģiskajai saslimšanai, gan sekot līdzi tam, cik efektīvi noris ārstēšanās process un vai tas pieprasa kādas korekcijas.

Šis stāsts ieskicē nelielu fragmentu par to, ka pašam ārstēšanas procesam ir jābūt efektīvam, arī izmaksu efektīvam, un šāda pieeja ir pamatota no valsts budžeta līdzekļu tērēšanas un ieguldīšanas viedokļa. Respektīvi, ir jēdzīgāk precīzi apzināt mērķi (vēzi), šaut pa to ar dārgākiem, bet precīziem ieročiem tieši mērķī, sagaidot vēzi "iznīcinošu" efektu. Jo diemžēl reizēm onkoloģisko diagnožu ārstēšana Latvijā līdzinās šaušanai pa melnām vārnām ar lielgabalu. Tas ir dārgi un neefektīvi.

Tāpēc atkārtošu vēlreiz: valstij ir jāfinansē tās programmas un tie medikamenti, lai precīzi zinātu, ko ārstēt (kādu vēzi), jo vēzis pēc savas struktūras ir ļoti daudzšķautnains. un Jāfinansē tie līdzekļi (zāles u.c.), kas dod vislietderīgāko rezultātu. Bet, kā jau sākumā teicu: izšķirošais jautājums ir tas, ko sauc par sabiedrības informēšanu un izglītošanu. Bet arī šeit – efektīvākais un jēdzīgākais ir precīza un tieši mērķēta uzruna, kas mudinātu cilvēkus regulāri veikt skrīningu jeb pārbaudes par onkoloģisko saslimšanu klātbūtni.

Visticamāk daudzus attur bailes – komfortablāk ir nezināt nekā uzzināt sliktu ziņu, tā saucamā "Strausa politika". Bet vēzis, diemžēl, tikai pašā sākumā ir noslēpies un nerada problēmas, jo slimībai attīstoties rodas, gan fiziski bojājumi ķermenī, gan psiholoģiski traucējumi. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu lielākas iespējas savlaicīgi uzsākt ārstēšanu ar mūsdienīgām zālēm, kurām, cerams, nākamajā gadā valsts budžetā būs paredzēta nauda.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form