Ievadam
Ar šo aicinu Saeimu virzīt tālāk Uzņēmumu reģistra (UR) likuma grozījumus tikai pēc tam, kad:
UR atjaunos visu dokumentu, kas bija pieejami līdz 2018. gada 1. augustam, publisku pieejamību atkalizmantošanai;
vismaz aptuveni būs izvērtēta UR pieprasītā finansējuma pamatotība.
Ar šo rakstu nekādi neaicinu atteikties no idejas "sniegt bezmaksas informāciju visiem".
Definīcijas
Lielākā problēma, ar kuru "spēlējas" likumprojekta autori, ir jēdzienu neizskaidrošana un jaukšana, tāpēc sākšu ar "definīcijām".
Dokumenti
"Terminam "dokuments" būtu jāaptver jebkāds akts, fakts vai informācija un jebkādu šādu aktu, faktu vai informācijas kompilāciju atveidojums neatkarīgi no informācijas nesēja (papīra vai elektroniskā formātā vai kā skaņas, attēla vai audiovizuāli ieraksti). Ar "dokumenta" definīciju nav paredzēts aptvert datorprogrammas. Dalībvalstis šīs direktīvas piemērošanu var paplašināt, attiecinot to arī uz datorprogrammām."i
Tā skan Atvērto datu direktīvas 30. pants. "Dokumenti" ir jebkuras iestādes, arī UR, pamatprodukts. Tas ir "nedalāms informācijas kopums" ar lietvedības normās noteiktu "parametru kopumu", lai to uzskatītu par tiesiskā apritē izmantojamu.
UR saņem "dokumentus" no uzņēmējiem (partijām, sabiedriskajām organizācijām u. c.) un arī pats rada "dokumentus". "Dokuments" ir reģistra darbības "pamatprodukts".
Informācija
"Informācija ir dati, kuriem piemīt jēga."
Mūsu konkrētajā UR gadījumā "informācija" ir iestādes un tās sistēmas izstrādātāja radīti "izvilkumi" no "dokumentiem", "fakti" jeb "daļa dokumenta". UR piedāvātā "informācija" būtībā ir dokumentu metadati, "kartotēkas kartīte", kas apliecina, ka "arhīvā/bibliotēkā" ienākusi jauna "grāmata" sērijā par "Jāni Kalniņu" vai "par fiziku", vai arī "Pēteris Bērziņš" ir autors, bet vairs ne pati grāmata.
UR piedāvātā informācija nesatur visu dokumentu saturu (kā tas bija līdz 01.08.2018), bet tikai niecīgu to daļu, kas bieži ir nepietiekama "jēgai" – saprast, "kāpēc" kaut kas uzņēmumā ir mainījies.
Pakalpojumi
""Informācijas pakalpojumi" ir veids, kādā dokumenti un/vai informācija tiek nodota sabiedrībai."
Veids var būt papīra vai elektroniskā forma. Tiešsaistē (kā bija līdz šim) vai asinhroni ("pieprasījums – kaut kad atbilde"). Kā dokumentu kopijas, izraksti, noraksti, dokumentu nosaukumu saraksti vai uz informācijas pamata veidotas statistikas, katalogi, reitingi u. c. analītiski "jaunradīti dokumenti".
Dokumenti un informācija
Tiesisku vai vismaz loģisku paskaidrojumu, kāpēc UR turpmāk nepubliskos vai arī neizsniegs (dos pēc īpaša pieprasījuma) pat savus lēmumus uzņēmumu reģistrācijas lietās, atrast nav izdevies. Viena no versijām, kas izskanējusi, skan apmēram šādi – "UR lēmumu saturs nevienam nav nepieciešams, jo lēmumus pieņem "kompetenti speciālisti"". Patieso stāvokli šajā jomā gan vajadzētu izgaismot ar UR notāru lēmumu pārsūdzēšanas statistiku gan pašā UR, gan tiesās. Ierēdņa kļūdas vai ļaunprātība kā risks pastāv vienmēr, taču visātrāk to ļauj novērst publiskums un sabiedrības iesaiste, nevis ierēdņa lēmumu slēpšana.
Paredzētais UR grozījumu regulējums būtībā pasaka, ka, piemēram, vairāku dalībnieku uzņēmuma līdzīpašnieku un vienlaikus arī valdes locekli nedrīkst "interesēt" ne notāra lēmums, ne arī dokuments (papīra vai e-formā), uz kura pamata viņš atbrīvots no amata valdē.
UR gan sola, ka no amata atbrīvotais, pamatojot savu vajadzību, dokumentus varbūt iegūs. Tiesa, visticamāk, administratīvajā procesā noteiktajos termiņos un pretēji ES regulējumam un iepriekšējo 28 gadu pieredzei.
21. gadsimtā būtisks un izšķirošs faktors ir tieši laiks. Iespējams, pat dažu stundu laikā būs jau izdarīts jauns ieraksts par atjaunošanu valdē, tikai ar niansi, ka šo stundu laikā, piemēram, uzņēmuma konti jau būs iztukšoti.
Bez amatpersonu sadaļas šo – turpmāk slēpto – dokumentu un lēmumu veidu uzskaitījums aizņem 2 lapas.
Uzņēmumu reģistrs gan taisnojas, ka dokumentus "slēpt" viņam noteikusi Datu valsts inspekcija un pat tiesu iestādes pēc tam, kad UR patiesi bija publiskojis tam nepiederīgu – pedofilijas – lietu.
Patiesībā tiesa (lieta SKA-148/2019) lēma ko pavisam citu:
"...[UR] jānodrošina, lai dokuments tiktu nodots tādā veidā, kas liedz iepazīties ar to dokumenta daļu, kas satur ierobežotas pieejamības informāciju. Ja Uzņēmumu reģistrs nespēj elektroniskajā vidē nodrošināt šādu iespēju, Uzņēmumu reģistram jāatrod citi organizatoriski un tehniski risinājumi, kā izsniegt dokumentu."ii
Vai šādu iespēju UR nav? Protams – ir!
Sāksim ar to, ka UR faktiskos apstākļus nepārbauda. Par informācijas saturu atbild iesniedzējs.
UR nav jāpieņem un jāiekļauj publiskā reģistrā "ierobežotas pieejamības dokumenti", paskaidrojot, ka tas ir publisks reģistrs un tam nepiederīga informācija nav jāiesniedz.
Īpašajiem gadījumiem (Drošības policijas, SAB u. tml. pieprasījumi) ir paredzēta speciāla lietvedība, kurai nekādā veidā nevar būt saistība ar pievienošanu publiskam arhīvam. Lai gan nākotnē, izvērtējot patiesā labuma guvējus, Uzņēmumu reģistrs varētu iegūt arī tiešām "nepublicējamus dokumentus" (piemēram, komercnoslēpumu) – atkārtoti uzsvēršu – tie šo likuma grozījumu klasifikācijā pat vēl neparādās, jo UR pat vēl nezina, kādi tie varētu būt.
Nejaušu un sensitīvu datu, piemēram, pedofilijas upuru vārdi, saņemšanas gadījumā UR nekavējoties būtu jāinformē iesniedzējs par likuma pārkāpumu, nevis jāiekļauj šādi atsevišķi izņēmumi publiskās lietās.
Pēc Iepirkumu uzraudzības biroja konkursu rezultātiem jāsecina, ka UR rīcībā sen ir arī vajadzīgie tehniskie līdzekļi, uz kuriem norāda tiesa, – "anonimizācijas rīki". Līdz ar to nevajadzētu būt problēmām skenēto un/vai elektronisko dokumentu blāķos atrast dokumentu lapaspuses, kuras satur neatbilstīgu informāciju, un tās no publiskajām lietām izņemt.
Likumprojektā piedāvātā metode klasificēt informāciju pēc dokumentu veidiem neko nedod, jo jebkuram, arī "publiskās daļas" dokumentu veidam, var pievienot jebko.
Nepiederīgu dokumentu neiekļaušana un/vai izņemšana no UR lietām ir UR "organizatorisks" jautājums. Ir jāapmāca darbinieki nepieņemt neatbilstīgu un/vai sensitīvu informāciju, nevis no sabiedrības un īpaši uzņēmējiem jāslēpj dokumenti.
"Bezmaksas informācija visiem"
"Likumprojekts nosaka, ka aktuālie ieraksti jeb dati elektroniskā formātā būs pieejami bez maksas ikvienam." Guna Paidere
Divi Tieslietu ministrijas oficiālie "bezmaksas informācijas" kanāli?
"Bezmaksas" – tas ir vārds, kurš patīk visiem. Arī man.
Tāds ir pieejams jau 18 gadusiii, jo atbilstoši likumam par UR tas "nodrošina visasiv reģistrētās informācijas bezmaksas publicēšanu SIA "Latvijas Vēstnesis"v".
Būtībā UR un "Vēstnesis" atšķīrās tikai ar to, ka pašā UR bija pieejami arī dokumenti un tas bija "ātrāks".
Pamatinformācija abos – tā pati, bet, "laikam ritot", daļu UR informācijas uzņēmējiem ar likumu vairs nenoteica pārpublicēt "bezmaksas" sadaļā. Piemēram, "Vēstnesis" nepublicēja datus par patiesā labuma guvējiem (kas kādreiz nebija ierakstāmā ziņa) un vēl dažus citus.
Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas šis likumprojekts arhaisko "pārpublicēšanu" "Latvijas Vēstnesī" neizbeidz.
No teiktā izriet, ka "aktuālie ieraksti" turpmāk būs bez maksas pieejami nevis vienā oficiālā, bet nu jau divās oficiālās TM iestāžu/uzņēmumu vietnēs.
No "Latvijas Vēstneša" publiskotā 2018. gada pārskata redzams, ka ieņēmumi no sludinājumiem pārsniedz 1,3 miljonus eiro gadā, no kuriem lielākā daļa ir saistīta ar oficiālajiem paziņojumiem par UR reģistros reģistrētajiem juridiskajiem faktiem. Šis publiskošanas kanāls tiek nodrošināts, pamatojoties uz uzņēmēju/privātpersonu veiktajiem maksājumiem par publikāciju "Latvijas Vēstnesī". Tātad par šo pakalpojumu uzņēmēji pēdējos pārdesmit gados samaksājuši vairāk nekā 20 miljonus eiro.
Kuram no abiem nodokļu maksātāju apmaksātajiem kanāliem – "Latvijas Vēstneša" ziņām vai UR ziņām – turpmāk ticēt?
Vai uzņēmējiem šie miljoni TM informācijas bezmaksas kanāla – "Latvijas Vēstneša" – nodrošināšanai vairs nebūs jāmaksā?
Likumprojekts par to vispār klusē, taču bez stomīšanās pieprasa otram "bezmaksas kanālam" vēl papildus miljonus eiro pirmajiem 3 gadiem. Tās pašas informācijas publiskošanai, kas jau tagad tiek publiskota "Latvijas Vēstnesī", vienlaikus likumā ierakstot, ka "dokumenti" vairs tiešsaistē nebūs pieejami.
Konkurence
Ne mazāk būtisks jautājums ir par to, vai tiks atjaunota samērīga konkurence ar šobrīd 4 citiem informācijas atkalizmantotājiem (arī "Latvijas Vēstnesis" patiesībā tāds ir, tikai atšķirībā no pārējiem atkalizmantotājiem informāciju saņem bez maksas), kuriem miljonus valsts nepiemaksā, bet kuri paši valstij katrs gadā maksā aptuveni 100 tūkstošus eiro?
Faktiski, vairs nedodot dokumentus (paša reģistra "produktu"), bet no budžeta iepumpējot nodokļu maksātāju naudu, valsts cenšas radīt subsidētu konkurentu "informācijas pakalpojumu" jomā, kopējot tos pakalpojumus, kurus jau nodrošina privātie.
Konkurences likuma 3. panta otrā daļa nosaka, ka "tiešās pārvaldes un pastarpinātās pārvaldes iestāde, kā arī kapitālsabiedrība, kurā publiskai personai ir izšķiroša ietekme, savā darbībā nodrošina brīvu un godīgu konkurenci".
Turklāt jāņem vērā, ka, iespējams, politisko "pašvaldību laikrakstu", "nanoūdeņu", "K pilsētas autobusu maksājumu karšu" sakarā 2020. gada 1. janvārī spēkā stāsies konkurences norma, kas nosaka, ka "tiešās pārvaldes un pastarpinātās pārvaldes iestādei, kā arī kapitālsabiedrībai, kurā publiskai personai ir izšķiroša ietekme, aizliegts ar savu darbību kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci, kas var izpausties arī kā:
tirgus dalībnieku diskriminācija, radot atšķirīgus konkurences apstākļus;
darbības, kuru dēļ cits tirgus dalībnieks ir spiests atstāt kādu konkrēto tirgu vai tiek apgrūtināta potenciāla tirgus dalībnieka iekļūšana vai darbība tirgū".
Ar bažām gaidu, kad bez pašreizējiem diviem Tieslietu ministrija piedāvās arī 3. un 4. "oficiālo bezmaksas informācijas kanālu", bet citas ministrijas atvērs savus "UR izziņu" kanālus.
Jo kāpēc gan ne, ja valsts kabata ir "ļoti dziļa"? Skolotāji un medmāsas var tikmēr aiziet uzpīpēt, jo zina gan "skolas.lv", gan e-veselību ar "līdzīgiem stāstiem", tiesa, tur viena ministrija vismaz savā paspārnē uzreiz neveido divus identiskus informācijas kanālus.
Vai šos jaunos miljonus eiro valsts beidzot "maksās valstij"? Protams, nē!
"Personas datu aizsardzība"
Datu subjekts var saņemt informāciju par tā datu saņēmējiem vai saņēmēju kategorijām, kam dati ir izpausti pēdējo divu gadu laikā.vi
Fizisko personu datu apstrādes likums
***
Kur Saeima vilks robežu starp publiskumu un privātumu?
Šis jautājums tiešām interesē ikvienu no mums.
Publiski izskanējušie gadījumi, piemēram, adreses izmantošanas atļauja uzņēmuma reģistrēšanai, nebija "nepubliski". Ja jūsu adresē parādījās ieraksts "par uzņēmuma dibināšanu", tiešsaistē uzreiz varējāt uzzināt, kurš to ir atļāvis. Nekā slepena tur nav, jo "adreses īpašnieku" jebkurš tāpat var pārbaudīt Zemesgrāmatā, sekojoši – arī UR nav "jābaidās" izpaust personas vārdu, kas ir devusi piekrišanu, jo tā tāpat ir publiski iegūstama informācija.
Nav jābaidās pat no krimināllietu (ja tādas kādreiz parādās) satura izpaušanas, jo publiskas tiesas sēdē pieņemts nolēmums ir vispārpieejama informācija vii ar AT Senāta lēmumu – pretēji UR bažām.
Nepubliskiem tiesas materiāliem (slēgto sēžu) UR nav jāparādās "kā sugai" – UR tiesu nespriež, UR interesē tikai nolēmuma rezolutīvā daļa (arestēt kapitāla daļas utt.).
Zinu savas tiesības – varu šiem avotiem divas reizes gadā pieprasīt informāciju par visiem, kas saņēmuši informāciju par mani, tādējādi varu "izskaitļot", kurš, iespējams, ieskatoties reģistros, viltojis manu parakstu vai veicis ko citu.
Atbilstoši ES un Latvijas politiskajām nostādnēm "publiskā sektora" dokumentu atkalizmantošana kļūst arvien plašāka. Savulaik PSI direktīva, kura pārtapusi par Atvērto datu direktīvu, aicināja noņemt jebkurus administratīvos šķēršļus šādas informācijas ieguvei un dokumentu atkalizmantošanai. Tieši atkalizmantošana ir praktisks "tiesiskuma instruments" – neprasot budžeta līdzekļus, uzņēmēji atrod simtiem veidu, kā radīt jaunus informācijas produktus un pakalpojumus, kuri balstās "drošos avotos", nevis uz "baumām".
Jā, kā min Paideres kundze, "ne visiem reģistriem neierobežota atkalizmantošana patīk", pieminot Nīderlandes reģistru. Rakstā gan aizmirsts pieminēt, ka Nīderlandes (un virknes citu valstu) reģistrs būtībā ir "privāta struktūra, kura līdzekļus nopelna pati" (Nīderlandes Tirdzniecības kamera) – atšķirībā no Latvijas Uzņēmumu reģistra, kuru pilnībā finansē valsts budžets.
Jau 21 gadu sadarbojoties ar vairāk nekā 25 valstu dažādi instituētiem uzņēmumu reģistriem, dažu reģistru bažas saprotu. Tomēr tām nav nekāda sakara ar "personas datu aizsardzību", bet ar savu ienākumu aizsardzību.
Personas datu aizsardzība, primāri manas tiesības uzzināt jebkuru manu datu apstrādātāju, UR likuma grozījumu rezultātā nebūs iespējama vispār, jo atšķirībā no līdzšinējās prakses personas datu (informācijas vai dokumentu) pieprasītāji vairs netiks identificēti.
Tāpēc runāt par UR likuma grozījumiem kā vērstiem uz personas datu aizsardzību ir "vairāk nekā pārspīlēti": sabiedrībai netiks nodoti dokumenti, kuru mērķis ir "publiskums", vienlaikus bez jebkādas lietotāju identifikācijas tiks "izmesta" no dokumentu konteksta "izrauta" informācija.
Manas kā personas tiesības uzzināt, kurš izmanto manus datus, likumprojektā faktiski pazudīs vispār. Gadījumi, kad man šādas tiesības ir liegtas, sen atrunāti citos likumos.
i https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32019L1024
ii Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 31. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-148/2019.
iii https://www.vestnesis.lv/ta/id/26218. 16.07.2001. stājās spēkā likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" grozījumi, kas nosaka, ka visas LR Uzņēmumu reģistra žurnālā ierakstāmās ziņas un ziņas par statūtu grozījumiem uz uzņēmēja rēķina Uzņēmumu reģistrs nosūta publicēšanai laikrakstam "Latvijas Vēstnesis". Neapmaksāta publikācijas maksa būs par pamatu atteikumam reģistrēt iesniegtos dokumentus.
iv "visas" – bija sākumā. Laika gaitā UR žurnālā ierakstāmo ziņu apjoms mainījās, bet izmaiņas attiecībā uz "Vēstnesi" "aizmirsa". Piemēram, nepublicē "patiesā labuma guvējus".
v https://www.vestnesis.lv/oficialie-pazinojumi/uznemumu-registra-zinas
vi https://likumi.lv/ta/id/300099-fizisko-personu-datu-apstrades-likums 27. pants
vii http://at.gov.lv/lv/jaunumi/par-tiesu-lietam/administrativo-lietu-departamenta/senats-atklata-tiesas-sede-izskatita-kriminallieta-publiski-pasludinats-spriedums-ir-visparpieejama-informacija-9453?