NEPLP kā patstāvīgas iestādes – audiovizuālo mediju pakalpojumu nacionālā regulatora un Latvijas sabiedrisko mediju padomes – satversmīgums balstīts trijos sekmīgas demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipos.
Pirmais ir varas dalīšanas princips valsts tiesībās. Proti, politiskā vara nav absolūta un koncentrēta vienās rokās, kā autoritārā valsts iekārtā, bet valsts varas atzari ir atsevišķa likumdevēja, izpildu un tiesu vara. Demokrātiskā valsts iekārtā NEPLP nav izpildu (kā kādreiz LPSR Valsts radio un televīzijas komiteja!), bet drīzāk tiesu vara gan attiecībā uz regulatora, gan uz sabiedrisko mediju funkcijām: ne velti pēdējos vāciski sauc par publiski tiesiskajiem medijiem – tie nav valsts mediji.
Tai nav nedz politiskās varas, nedz līdz ar to arī politiskās atbildības, un tā nepiedalās politiskā sacensībā. NEPLP nevar adekvāti funkcionēt, ja tā nav autonoma no politiskām un nozares lobiju ietekmēm, citādi zūd tai dotā pilnvaru deleģējuma būtība, pati institūcijas jēga. Tādēļ šis princips ir konkrēti nostiprināts ne vien likumā, bet arī Latvijai kā dalībvalstij saistošajos ES un Eiropas Padomes dokumentos.
Turklāt šis deleģējums balstās uz otro vali, kas modernā sabiedrībā ir autonoma masu mediju sistēma. Līdzās kultūrsociālajai, ekonomiskajai, politiskajai un tiesību sistēmai tā ir piektā autonomā sociālā apakšsistēma, bez kuras neatkarīgas un kvalitatīvas darbības mūsdienu sabiedrība – arī Latvijas sabiedrība un latviešu nācija – nemaz nevar tikt galā ar ārējās un iekšējās vides izaicinājumiem. Tas ir tik pierādīts un neapgāzts socioloģijas teorijas atzinums, ko, tāpat kā fiziku, bioloģiju vai matemātiku, nevar tā vienkārši un bez sekām ignorēt. NEPLP autonomijas nepieciešamība izriet no fakta, ka NEPLP ir sastāvdaļa nepieciešami autonomā masu mediju sistēmā, kas nav pakļauta vai iekļauta politiskajā sistēmā un līdz ar to nav pēdējās instruments vai sastāvdaļa.
Un trešais ir lietpratības princips valsts dzīvē un sekmīgā demokrātijā, un attiecas arī uz elektronisko mediju nozari, kurā pārstāvēt sabiedrības intereses attiecīgi pēc likuma ir izvēlēta un pilnvarota NEPLP. Kā norādīja jau Satversmes tēvs Jānis Čakste, "katram amatam ir vajadzīgas zināšanas, nenormāli ir tas, ka katrs parlamenta loceklis uzskata sevi par spējīgu būt par ministru un valsts dzīves kārtotāju.., parlaments nekad nedrīkst jaukties administrācijā, Latvijā deputāts pa lielākai daļai maz izglītots, pēc Aristoteļa–Monteskjē principa tā varētu arī būt, tikai tiem vajadzētu aprobežoties ar kontroli".
Par lietpratības jautājuma risinājumu parlamentārajā demokrātijā ne mazāk noraizējies bija arī cits izcils pirmā Latvijas neatkarības laika valstsvīrs Pauls Šīmanis, minoritāšu aizstāvis. Tieši lietpratības apsvērumu diktēts bija arī pērn pieņemtais NEPLP lēmums savu pilnvaru ietvaros par Latvijas Televīzijas jauna, 3. kanāla izveidi krievu valodā, kas neguva valdošās koalīcijas politisku atbalstu, tāpat kā agrāk par vienotu Latvijas Sabiedrisko mediju.
Šie principi jāatgādina, jo Saeimas 2015. gada jūnija un jūlija nepārprotami politiski, nevis tiesiski motivētās aktivitātes vispirms visa NEPLP locekļu sastāva un tad tās priekšsēdētāja atbrīvošanā bija klajā pretrunā ar minētajiem principiem. Speciālā paziņojumā uz to norādīja arī EDSO pārstāve mediju brīvības jautājumos, pēc tam gada nogalē administratīvā rajona tiesa nekavējoties atcēla likumdevēja 8. jūlija lēmumu kā pretlikumīgu un patvaļīgu, norādot, ka likumdevējam ir jāievēro paša pieņemtie likumi un Satversme.
Šī bija svarīga tiesiskas valsts uzvara arī starptautiskā mērogā, kur tajā pašā laikā kritisku uzmanību pievērsa Polijas pēcvēlēšanu politiskās varas lēmumi par nacionālās radio un televīzijas padomes KRRiT pilnvaru ierobežošanu, apdraudot sabiedrisko mediju neatkarību[1]. Cik līdzīgas šīs gleznas, jo abos gadījumos notika mēģinājums politiskās proporcionalitātes principu no politiskās varas pārcelt uz patstāvīgu iestādi un sabiedriskajiem medijiem. Latvijā tas ir pretrunā ar likumu, un tas nostiprina NEPLP starptautisko reputāciju, kura arī 2015. gadā izpaudās kā uzaicinājumi konsultēt attiecīgās institūcijas tādas valstīs kā Ukraina un Kirgizstāna.
Vēl vairāk – par vienu no nepieciešamiem ES Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas grozījumiem NEPLP rīkotajā audiovizuālās politikas konferencē Latvijas prezidentūras ES ietvarā un citos ES forumos 2015. gadā tika atzīta regulatoru finansiālās neatkarības noteikšana, lai politiskajai varai liegtu iespēju manipulēt arī ar finansējuma nenodrošināšanu regulatora funkciju īstenošanai.
[1] Sal. http://www.krrit.gov.pl/en/for-journalists/press-releases/news,2198,statement-of-the-european-regulators-group-for-audiovisual-media-services-erga-on-the-necessity-of-i.html un http://www.epra.org/news_items/independence-of-nras-chair-of-latvian-broadcasting-regulator-dismissed.