Parastam latvietim, sekojot līdzi amatpersonu runām, ekspertu un žurnālistu viedokļiem, var rasties un, noteikti, rodas, iespaids, ka politiskā ažiotāža Latvijā ap Latvijas-Krievijas robežlīgumu ir saistīta ar rūpēm par taisnīga, valstij pieņemama un juridiski pareizi sagatavota līguma parakstīšanu. Diemžēl tā domā arī daļa nacionālo politikas ekspertu. Bet karavāna iet savu ceļu, un tai ir savas domas par izvēlēto virzienu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Savā rakstā "Gatavošanās Uzvaras svētkiem", ko 2005. gada 7. jūlijā publicēja portāls "Delfi", es aprakstīju shēmu, kādu realizēja valsts elite, lai Maskavā neparakstītu jau sen abpusēji sagatavoto robežlīgumu. Šobrīd ir pienācis nākošais rīkojums – līgums ir jāparaksta! Un mani, kā vienmēr, sajūsmina latviešu elites apskaužamās dotības sludināt un realizēt viedokļus, kas ir pilnīgi pretēji tiem, ko paši teikuši iepriekšējā dienā. Ar degsmi, pārliecināti un nenosarkstot. Un tad vēl prognozes. Ne jau vienkārša cilvēka, bet atzītu ekspertu. Tā Žanete Ozoliņa un citi augsti atzīti eksperti prognozēja Vairas Vīķes-Freibergas iespējas kļūt par ANO Ģenerālsekretāri kā 50% pret 50%. Bet prezidentes izredzes uz šo posteni atbilda nevis monētas "ģērbonim" vai "kapeikai", bet monētas palikšanai gaisā. Tāpat 26. janvārī Augstākās tiesas priekšsēdētājs prognozēja, ka bez robežlīguma likumības izvērtēšanas Satversmes tiesā neiztiks. Un, ja tiesa to atzīs par nelikumību, līgums būs jādenonsē. Visu cieņu atzītajam tieslietu ekspertam, bet Latvijā kārtojamās lietas reti seko juridiskajiem priekšrakstiem. Lietas šeit ir primāras un priekšraksti tiek tām pakārtoti. Un Satversmes tiesa šeit nav izņēmums. Tāpēc dotajā misijas realizācijas periodā – kad līguma parakstīšana un ar to saistītie aspekti ir aktuāli – līgums netiks denonsēts, neatkarīgi no tā, vai tas tiks skatīts Satversmes tiesā un kā tiks novērtēta tā atbilstība Satversmei. Aivars Endziņš ir akadēmiski kompetents cilvēks, bet nejūt sistēmu reālajā plaknē. Un šī plakne norāda, ka ja ir dots rīkojums līgumu parakstīt uz esošajiem noteikumiem, tad tas arī tiks izdarīts, neskatoties uz politiķu un ekspertu viedokļiem un gribu. Tautas viedoklim šeit nav nozīmes vispār. Pie tam šajā jautājumā tas šodien ir viens, bet rīt – pavisam cits.

1997. gada 7. augustā Latvijas–Krievijas starpvalstu komisijas vadītāji vienojās par robežlīguma projekta gala redakciju un to parafēja. Latviešiem masu mēdiji radīja iespaidu, ka līgumu nevēlas parakstīt krievi. Varbūt, ka tā arī bija, tomēr šie paši krievi uzaicināja prezidenti līgumu parakstīt 2005. gada 10. maijā.

Un tad, 2005. gada sākumā, prezidente teica šādus vārdus TV "Panorāmā": " .. nebraucu uz Maskavu apmaiņā pret robežlīguma parakstīšanu .." . "Es robežlīgumu 10. maijā parakstīt netaisos!"

Vārdiem sekoja arī darbi:Vētrainā Borisa Berezovska vizīte Latvijā, un tās detalizētais atspoguļojums masu medijos. Tad - nievājošas runas par un ap Krieviju, līgumu, okupāciju, līdz pasākums noslēdzās ar vienpusējās deklarācijas pievienošanu līgumam, kas atgādināja, ka Abrene ir Latvijas teritorija un tauta to vienmēr atcerēsimies.

Vēlāk prezidente iniciēja ideju, ka šādu jautājumu vispār var lemt tikai Satversmes tiesa vai tauta referendumā. Tad dziesmu pārtvēra pieaicināto politiķu, vēsturnieku un juristu pulciņš.

Vissulīgāk 2005. gada elites nostādnes jautājumā par Krieviju un robežlīgumu izteica Artis Pabriks 2005. gada 28. maijā laikrakstā "Diena", ko pārpublicēja Ārlietu ministrija savā mājas lapā. "Pateicoties saviem panākumiem demokrātijas ieviešanā, Latvija ir kļuvusi par ietekmīgāku valsti Eiropā nekā Krievija (ja jau Eiropā, tad arī Pasaulē – A.K.), neskatoties uz tās lielumu un naftas atradnēm. ..Krievija saprot, ka agri vai vēlu tai nāksies robežlīgumu parakstīt, taču tā ir izvēlējusies Latvijas vienpusējo deklarāciju par ieganstu pagaidu propagandas darbībām." ".. Pirmais un galvenais ceļš paredz stingras nacionālās līnijas ieturēšanu un sadarbošanos ar Krieviju, apzinoties savu piederību Eiropas un ASV politiskajai "asinsgrupai"". " .. labvēlības žestu izrādīšana Krievijai un atteikšanās no robežlīgumam pievienotās deklarācijas ir bīstami "otrā ceļa" recidīvi".

"Mūsu darbībai ir jābūt tādai, kas respektē konstitucionālās normas un spēj izturēt stingru politisko līniju arī tad, kad tas ir sarežģīti un prasa drosmi. Latvijas un Krievijas robežlīgums ir jautājums, kuru mēs risinām tikai un vienīgi saskaņā ar Satversmi un Latvijas nacionālajām interesēm. Tā ir mūsu politika."

2007. gada janvārī pār Latviju nāca jaunas nostādnes, pie tam, ar steidzamības birku. Un manī izraisīja jautrību diskusijas un akadēmiskie viedokļi, kuriem nebija citu seku, kā vien demokrātiskā fona veidošana līguma apstiprināšanai. Tā, piemēram, Aivars Endziņš, pieejot jautājumam nopietni, prognozēja pata situāciju.

2007. gada ziņu izvilkumi:

"Kā uzskata premjers Aigars Kalvītis, lai nodrošinātu valsts tiesisko nepārtrauktību, nav nepieciešams (izcēlums mans – A.K.) obligāti atsaukties uz 1920. gada Miera līgumu, kam iebilst viņa oponenti". - "Saeima pilnvaro Ministru kabinetu 2007. g. 25. janvārī parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu".

A. Pabriks tagad jau bez patosa, bet, tomēr, droši realizē jaunās nostādnes, kas ir pilnīgā pretrunā ar viņa iepriekš pausto pārliecinošo viedokli.

Valdībai dotais uzdevums ir parakstīt līgumu forsētā tempā, t.i., mēneša laikā. Satversmes tiesa un referendums par Abreni ir atstāts ekspertu diskusijām, kuru viedoklis procesa pabeigšanā nav nozīmīgs. Tiesa, viņu viedoklis nebija svarīgs arī 2005. gadā, kad uzdevums bija novērst līguma parakstīšanu.

Šeit ir izvilkumi no preses ar svaigāko prezidentes viedokli, kas spilgti disonē ar agrāk teikto:

"Tautas partijas (TP) piedāvātais risinājums Krievijas un Latvijas robežlīguma noslēgšanai ir solis uz priekšu, kuram ir nepieciešams Saeimas atbalsts, trešdien pēc tikšanās ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti (TP) sacīja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga."

"Līdz ar risinājuma piedāvāšanu, tiek demonstrēta vēlme Latvijas un Krievijas robežlīgumu "izkustināt no nulles punkta" un atsākt jaunas diskusijas. Pašlaik ir jāgaida Saeimas atbalsts šādai iniciatīvai, sacīja Vīķe-Freiberga un uzsvēra, ka tā būs politiska izšķiršanās. (Kad atbalsts ir garantēts, tad var arī drusku pagaidīt... - A.K.). Prezidente līdz šim neesot dzirdējusi labāku priekšlikumu robežlīguma noslēgšanai (izcēlums mans - A.K.), bet labprāt tādu uzklausītu".

"Saeimai, pēc prezidentes domām, ir jāizrāda nopietna politiskā griba, lai robežlīgums tiktu noslēgts. Savukārt Latvijas valstiskā kontinuitāte ir juridisks jautājums, uzsvēra Vīķe-Freiberga, paužot viedokli, tā nekad neesot tikusi apšaubīta un ir starptautiski pieņemta."

Vaira Vīķe-Freiberga ir ideāls sūtnis - cilvēks, kas pirmais saņem uzdevumu un nodod to tālāk izpildei. Citi viedokļi, neatkarīgi no to popularitātes un akadēmiskuma, tā arī paliks vienīgi kā personīgie viedokļi. Tāpēc, kamēr vien šī elite atrodas pie varas, prezidentes ārpolitiskās nostādnes vienmēr saņems zaļo gaismu neatkarīgi no oponējošo ekspertu skaita un tituliem. Nožēlojams liktenis ir tiem, kam ar patosu ir jāpopularizē jaunās idejas, ja iepriekšējā dienā tikpat dedzīgi ir bijis jāstāsta pretējais.

Pasaulē ir daudz nozīmīgākas lietas (pasaules politikas noteicēju skatījumā) par pareizu robežlīguma noslēgšanas procedūru un tā saturu. Martā Krievijā norisināsies deputātu vēlēšanas 11 nozīmīgākajos reģionos. Bet galvenais notikums būs tām sekojošās prezidenta vēlēšanas (jeb uzvarošā kandidāta izvirzīšana) nākošajā gadā. ASV šim notikumam, atšķirībā no varonīgās un ietekmīgās Latvijas elites, piešķir globālu nozīmi. Tāpēc iemesls Latvijas-Krievijas robežlīguma parakstīšanai var būt Vašingtonas reveranss Kremlim, lai Putins nominētu jaunajam prezidentam liberālu un uz Rietumiem orientētu kandidātu, tādu, kā Dmitrijs Medvedjevs. Nevar būt izslēgta arī nevēlama Krievijas kursa maiņa, kura gadījumā robežlīguma neesamība mazinātu šķēršļus kaimiņvalstij pretendēt uz vēsturiskās taisnības atjaunošanu, lasi – Krievijas pirmskaru robežām. Iemesls jebkurā gadījumā ir ASV intereses attiecībā pret Krieviju. Nekādas lielā vai mazā biznesa intereses tur nespēlē lomu. ASV biznesa interese Krievijā ir paņemt visu, kas tur atrodas bez ierobežojumiem, bet tā jau ir politika. Citām interesēm šeit ir tikai dekoratīvs raksturs. Robežlīguma noslēgšana ir ASV kopējās stratēģijas svarīgs taktisks solis. Lai šis formulējums neliktos neveikls, piebildīšu, ka ASV tieši vai netieši ir ņēmušas dalību (lasi: kontrolējušas) visā Latvijas-Krievijas attiecību procesā, sākot jau ar XX gadsimta sākumu.

Ketrīnas Todas Beilijas vārdi TV raidījumā "900 sekundes": "Es esmu absolūti pārliecināta, ka robežlīgums pavērs daudzas iespējas", uzteicot Latviju par veiksmīgo darbu attiecību uzlabošanā ar Krieviju, bija signāls svārstīgajiem vai neiesaistītajiem, lai norādītu, ka Latvijas kursa maiņa robežjautājumā nav nejauša. Atbalsts līgumam ir pilnībā saskaņots ASV.

Krievijai nav nepieciešams robežlīgums ar Latviju. Kaimiņvalstij pie jebkuras valdošās ideoloģijas ir vajadzīgas tikai labas attiecības ar Latviju kā valsti vai tautu. Vienalga, - kā ar impērijas sastāvdaļu, asociētu vai pilnīgi neatkarīgu valsti. Bet labas attiecības un robežlīgums nav viens un tas pats.

Tāpat kā vajadzīgajā brīdī radās ideja par referendumu un Satversmes tiesu, tāpat tā tiek iemesta atkritumos, kad pienāk jauns rīkojums. Līdzīgi tā vai cita ideja tiks atkal celta gaismā, kad jaunie apstākļi to noteiks, apgriežot otrādi iepriekš dominējošās nostādnes. Kā parasti - bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form