Daudzi komentāri interneta portālos pauž sabiedrības daļas vilšanos valstī notiekošajos procesos, tajos nereti jūtama neslēpta agresivitāte. Tas nevar neuztraukt. Man gribētos dzirdēt gan konstruktīvus un saturīgus viedokļus, gan arī uzklausīt to cilvēku domas, kuri jūtas atstumti. Tāpēc aicinu interneta portālu “Apollo”, “TvNet” un “Delfi” veidotājus, lasītājus un “čatotājus” uz sarunu klātienē 22. februārī, 17.30. Satiksmes ministrijā, Gogoļa ielā 3, Lielajā zālē. Tikšanās laikā būs iespējas uzdot jebkurus jūs interesējošus jautājumus.
Ieeja brīva, bez personību apliecinošu dokumentu uzrādīšanas.
Portāla “Delfi” redakcijas piebilde
Uzskatām, ka ir nepieciešams vienlaikus paust redakcijas piebildi šai vēstulei, jo no tās satura izriet, ka droši vien ministra padomniekiem publicitātes jautājumos ir paviršs vai maldīgs priekšstats par pilsoniskās sabiedrības uzbūves pamatprincipiem un masu komunikācijas, it sevišķi e-komunikācijas, lomu dialogā starp varu un sabiedrību.
Politiķi un amatpersonas Latvijā un citās valstīs bieži mēdz piedalīties interneta konferencēs, un tikpat bieži internetā aicina lasītājus iesūtīt jautājumus, jo jaunās tehnoloģijas piedāvā līdz šim nebijušas iespējas jebkuram to lietotājam nepastarpināti paust savus ieteikumus un kritiku. Tas ir lielisks instruments, lai veicinātu reālu vēlētāju un nodokļu maksātāju dialogu ar varu.
Vairākos Latvijas pašvaldību portālos ar dažādām e-pasta vēstuļu sūtīšanas akcijām, pašvaldību ierosinātām diskusiju tēmām lasītāju forumos, atbildēm uz jautājumiem tiešsaistes režīmā utml jau vairākus gadus tiek izdiskutēti pašvaldību attīstībai būtiski jautājumi, notiek publiskas apspriešanas dažādiem pilsētbūvniecības projektiem, utt.
Arī valsts iestādēs, piemēram, Labklājības ministrijā, jau sen tiek praktizēta iespēja mājas lapas lietotājiem vērsties pie atbildīgajām amatpersonām ar jautājumiem, kritiku, priekšlikumiem. Nemaz nerunāsim par politisko partiju mājas lapām, kur partiju vadības pārstāvju atbildes uz lasītāju jautājumiem ir ierasta prakse.
E-komunikācijai iespējami dažādi tehniski risinājumi, piemēram, taupot amatpersonu laiku, jautājumus var “uzkrāt” un atbildēt, kad tam atlicināts brīvs brīdis. Tāpat visos minētajos gadījumos ir iespējami tehniski risinājumi, lai moderētu šīs e-sarunas, izvairoties no necenzētas leksikas un klajas agresijas, no kā baidās Šlesers savā vēstulē.
Šie fakti apgāž Šlesera argumentus, ka e-komunikācija ir kaut kādā veidā nekonstruktīvāks varas un sabiedrības dialogs, pretstatot tam tikšanos aci pret aci. Pirmkārt, e-komunikācijai ir atšķirīgas funkcijas – jau minētās iespējas tiešsaistē atbildēt cilvēkiem, kas fiziski atrodas tālu no jautātāja. Otrkārt, e-komunikācijai ir dažādi tehniski risinājumi, kas filtrē komunikācijas konstruktīvitāti.
Tāpat kā valsts un pašvaldību iestādes arī interneta mediji labprāt izmanto e-komunikācijas priekšrocības, kas ir produkts, kuru nespēj piedāvāt drukātie izdevumu vai limitēti var piedāvāt TV un radio. Un politiķi un amatpersonas labprāt izmanto iespēju interneta konferencēs paust viedokļus par publiskajā dienaskārtībā esošajām problēmām, vadoties no nepastarpinātiem cilvēkus interesējošajiem jautājumiem, Tas, ka komunikācija notikusi interneta vidē, nav izrādījies traucēklis šo cilvēku iespējai teikt to, ko viņi vēlas. Par to iespējams pārliecināties, ielūkojoties “Delfi” interneta konferenču sadaļā.
Bez tam savulaik “Delfi” lasītāju konferencē piedalījās cits satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs, kurš kopā ar Satiksmes departamenta vadītāju Tāli Straumi konstruktīvi izmantoja iespēju nepastarpināti atbildēt uz sabiedrības jautājumiem par konferences tēmu “Valsts autoceļu attīstība”. Ar toreizējā ministra atziņām jebkurš interesents var iepazīties “Delfi” arhīvā.
Kā tas labi zināms vismaz sociāli aktīvākajai daļai no pāri par 460 tūkstošiem Latvijas interneta lietotāju, e-komunikāciju jau sen brīvi lieto liela daļa Latvijas politiķu, kā arī valsts un pašvaldību amatpersonu. Tikmēr, Satiksmes ministrijā, kura vēl nesen bija galvenā atbildīgā par informācijas sabiedrības attīstību, spriežot pēc ministra vēstulē paustās attieksmes, šķiet, joprojām valda uzskats, ka internets “ir tas ekrāniņš tajā kastītē, kur tie pusaudži čatojas”.
Tad nu nav arī brīnums, kāpēc visus šos gadus kavējusies e-pārvaldes sekmīga attīstība.
Savādi ir arī tas, ka ministra noraidījums dalībai portāla “Apollo” organizētajā videočatā, tiek pausts, uzrunājot konkurējošo mediju redakcijas un lasītājus. Portāls “Delfi” (nezinu par “TvNet”) nav aicinājis savus lasītājus uzdot jautājumus Aināram Šleseram, tāpēc formāli tā nav nedz “Delfi” redakcijas, nedz mūsu portāla lasītāju darīšana, ka Šlesers nevēlas piedalīties “Apollo” videočatā.
Tāpat ir savādi, ka Šlesera vēstulē uz tikšanos klātienē aicina “interneta portālu “Apollo”, “TvNet” un “Delfi” veidotājus, lasītājus un “čatotājus”. Atšķirībā no mūsu lasītājiem “Delfi” redakcijai vienmēr ir bijusi mūsdienu informācijas laikmetā medijiem deleģētā priekšrocība jebkurā dienas laikā vērsties pie Satiksmes ministrijas preses dienesta un uzzināt visus mums nepieciešamos jautājumus, tieši tāpat, kā to dara jebkura cita medija žurnālisti. Aicinājums, īpaši nešķirojot, atnākt “visiem tiem tur, kas pa to internetu ņemas” arī neliecina par ministra vai tā padomnieku izpratni par mediju funkciju pilsoniskā sabiedrībā.
Kā jau paskaidrojām, Šlesera atteikumam piedalīties e-komunikācijā ar sabiedrību un tās pretnostatījums “klātienes sarunai” nav racionālas argumentācijas.
Bez tam, ja nu noteikti vēlamies izbēgt no interneta, tik un tā ministra aicinājums tikties klātienē nebūt nav efektīvākais veids, kā valstij uzklausīt tās konstruktīvāko pilsoņu konstruktīvākās idejas. Varam atgādināt ministram, ka savu interešu aizstāvībai pilsoniskā sabiedrībā cilvēki mēdz apvienoties nevalstiskās organizācijās, kuras iesaistās likumdošanas veidošanā, piedaloties valsts sekretāru sanāksmēs, rakstot vēstules likumprojektu sagatavotājiem un izmantojot daudzus citus leģitīmus pilsoniskās līdzdarbības veidus.
Summējot visus secinājumus, kas rodas analizējot savādo vēstuli, “Delfi” redakcija izsaka aizdomas, ka šādā veidā satiksmes ministrs, lai izvairītos no sev nepatīkamiem sabiedrības jautājumiem, vienlaikus kultivējot mītu par agresīvo internetu, netieši reklamē visbanālākās “atvērto durvju dienas” Satiksmes ministrijā, kuras var kalpot kā laba Latvijas Pirmās partijas priekšvēlēšanu aktivitāte.
Nobeigumā jāsaka, ka mēs augstu vērtējam Šlesera vēstulē minēto uztraukumu par “sabiedrības daļas vilšanos valstī notiekošajos procesos”, par ko liecinot interneta diskusijās vērojamā “neslēpta agresivitāte”. Vienlaikus būtu labi, ja ministrs spētu atzīt, ka šīs “agresīvās” lasītāju atsauksmes ir sekas tam, ko dara Latvijas politiskā elite, kuru pārstāv pats Šlesers. Proti, ja politiķi nebūtu paši “parūpējušies” par to, lai sabiedrība pret viņiem izturētos negatīvi, tad internetā šādas atsauksmes mēs nelasītu.
Piemēram, “Delfi” portālā, šķiet, nekad nav nācies lasīt nevienu negatīvu atsauksmi pie publicētajām ziņām, kurās aprakstīta akadēmiķa Jāņa Stradiņa vai kāda cita tautā cienīta sabiedriskā darbinieka veikums.