Ir tikai saprotami, ka brīdī, kad valsts pasaka, ka daļai tās teritorijā strādājošo uzņēmumu ir uz noteikto laiku pilnībā vai daļēji jāpārtrauc sava darbība, tiek paredzēti arī kompensējošie mehānismi – tas ļauj šiem krīzes skartajiem uzņēmumiem nebankrotēt, vai arī neaiziet darbā tā dēvētajā pelēkajā nodokļu zonā.
Interesanti ir tas, ka šoreiz, lemjot par atbalsta pasākumiem, valdība, atšķirībā no situācijas pirms gada, lēma piešķirt uzņēmējiem subsīdijas strādājošo algu kompensācijai, kā arī finansējumu jeb grantus apgrozāmo līdzekļu kompensēšanai, bet ne dīkstāves pabalstus. Šajā kontekstā jāatgādina, ka iepriekšējā pandēmijas vilnī, kad tika piešķirti dīkstāves pabalsti, tika noteikts arī minimālais to slieksnis - 500 eiro. Tādējādi jebkurš uzņēmums, kurš saviem darbiniekiem iepriekš oficiāli bija maksājis, piemēram, 100 vai 200 eiro mēnesī, varēja, tikai uzrakstot iesniegumu Valsts ieņēmumu dienestam, nodrošināt viņiem ikmēneša dīkstāves pabalstu 500 eiro apmērā.
Savukārt, atbilstoši jaunajiem atbalsta nosacījumiem, nav vairs dīkstāves pabalstu un tādējādi nav arī minimālā atbalsta sliekšņa. Tas nozīmē, ka uzņēmumi par saviem darbiniekiem saņems tik lielas summas, par cik pirmskrīzes laikā būs maksāti nodokļi, ieskaitot valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas tautā nereti tiek dēvētas par sociālo nodokli.
Līdz ar to aktualizējas jautājums par to, cik godprātīgi uzņēmumi ir veikuši dažādus obligātos maksājumus par saviem darbiniekiem, cik augstā līmenī ir bijusi viņu sociālā atbildība.
Nereti nācies dzirdēt, ka no nodokļu samaksas, kā arī sociālo iemaksu veikšanas nekādas lielās jēgas neesot, jo no šāda soļa neesot atdeves, pašam maksātājam nekas netiekot un tamlīdzīgi. Vispirms jau jāteic, ka šāda pieeja ir sociāli neatbildīga, jo, "ieekonomējot" uz sociālo iemaksu rēķina tiek aizmirst par jau esošajiem senioriem – viņiem nav iespējams pienācīgā apmērā indeksēt vecuma pensijas, jo naudas tam vienkārši nepietiek. Vienlaikus vērts ir arī apspriest tēzi "man no tā nav nekāda labuma"... No tā, cik apzinīgi ir maksāti nodokļi, tostarp sociālās iemaksas, vistiešākajā mērā ir atkarīgs atbalsta lielums iedzīvotājam brīžos, kad viņam viena vai otra iemesla dēļ ir grūti vai pat neiespējami nodrošināt sev iztiku. Jā, bieži ir dzirdēti arī apgalvojumi, ka līdz vecuma pensijai ir tālu, bet jādzīvo ir šodien.
Daudzi šā brīža seniori man piekritīs, ka pensijas gadi pienāk straujāk, nekā varētu šķist jaunībā. Tomēr jāatceras, ka sava veida patiesības stunda nereti pienāk vēl agrāk, piemēram, ja jāsaņem slimības pabalsts, vai arī valstī tiek izsludināts pandēmijas izraisīts ārkārtējais stāvoklis, un tiek nolemts izmaksāt darbu zaudējušajiem iedzīvotājiem pabalstu, kura lielums atbilstošs iepriekš nomaksātajiem nodokļiem. Šādos brīžos ir nekorekti teikt, piemēram, ka valsts nedomā par saviem iedzīvotājiem, ja nodokļu maksājumi pirms tam nav veikti korekti.
Noteikti jāuzsver, ka šis ir stāsts ne tikai par darba ņēmējiem, bet arī par darba devējiem. Kā zināms, lemjot par piešķiramā atbalsta - algu subsīdiju – apmēru, valdība ir noteikusi griestus, ko nedrīkst pārsniegt – 700 eiro, savukārt pārējā summa savam darbiniekam ir jāpiemaksā pašam darba devējam. Īpaši svarīgi tas ir lielu ierobežojumu jeb "lokdauna" laikā, kad ienākumi ir būtiski sarukuši, vai arī nav nemaz.
Jāatgādina arī, ka, lai atbalstītu uzņēmumus, Latvijas valdība aizņemas naudu daudzu miljonu eiro apmērā, kas turpmākajos gados būs jāatdod. Vienkārši sakot, visi iedzīvotāji, visi uzņēmēji maksās par to atbalstu, ko šodien saņem daļa uzņēmumu. Tāpēc nebūtu taisnīgi, ja atbalsts būtu lielāks, nekā to pieļauj iepriekš samaksātie nodokļi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
