Aiva Vīksna: Vēzis – Latvijas tautsaimniecības problēma
Foto: LETA

Teju ikvienā Latvijas uzņēmumā, organizācijā un iestādē būs kāds darbinieks vai darbinieka piederīgais, kuram nācies saskarties ar vēzi. Valstī ir aptuveni 81 000 reģistrētu onkoloģijas pacientu. Tas jau liek runāt par vēža pandēmiju. Problēmas ilustrācijai: ar vēzi slimo vairāk cilvēku, nekā Liepājā ir iedzīvotāju. Vairums šo onkoloģijas pacientu vēl nesen bija darbspējīgi un ekonomiski aktīvi iedzīvotāji un nodokļu maksātāji, kuri ir devuši būtisku artavu valsts budžetā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tāpēc tā ir ne tikai veselības aprūpes, bet arī sociāla un tautsaimnieciska problēma. Pasaulē onkoloģiskā saslimšana jau sen ir diagnoze, kuru var sekmīgi ārstēt un izārstēt un ar kuru var sadzīvot, turpinot strādāt. Latvijā sekmīga ārstēšana atvieglotu dzīvi darba devējiem un mazāk noslogotu valsts sociālo budžetu. Iedzīvotāj ir tiesīgi prasīt adekvātu un efektīvu veselības aprūpi, bet valsts pienākums ir viņiem tādu sniegt. Mērķis ir panākt, lai iedzīvotāji spētu ilgāk būt ekonomiski aktīvi. Respektīvi, runa ir par cilvēkkapitālu kā galveno valsts un tās ekonomikas vērtību.

Kāpēc uzņēmējus uztrauc veselības aprūpe?

Kāpēc uzņēmējiem, tas ir, darba devējiem, rūp veselības aprūpe un kāpēc tā ir ļoti būtiska uzņēmējdarbības videi Latvijā?

Pirmkārt, veselības aprūpe un, plašāk raugoties, valsts politika sabiedrības veselības jomā ir daļa no darbaspēka pieejamības un tā efektivitātes. Lai gan Latvijā pastāv statistisks bezdarbs, reālajā ekonomikā daudzās jomās trūkst darbinieku, un brīvās vietas aizpilda ārvalstu darbaspēks. Paredzams, ka šī tendence kļūs vēl plašāka. Tāpēc vietējā darbaspēka pieejamībai ļoti būtiska ir veselības aprūpes efektivitāte. Slimnieku skaits un saslimšanas dinamika ar konkrētu diagnozi, mūža ilgums un citi ir rādītāji liecina, vai šo problēmu risinām efektīvi.

Otrkārt, ir svarīgi, cik lietderīgi un strukturēti valsts tērē nodokļu maksātāju naudu. Uzņēmēji ir galvenie valsts budžeta veidotāji it īpaši tāpēc, ka Latvijā tieši darba devēji maksā nodokļus un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas par darbiniekiem. Tālab ikvienam uzņēmējam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums prasīt, lai valsts politika nodrošinātu tādu veselības aprūpi un politiku sabiedrības veselības jomā, kas ļautu pacientiem maksimāli ātri atgriezties darba tirgū un pat hronisku slimību gadījumā joprojām būt aktīviem. Tas arī mazinātu iespējas manipulēt ar veselības (slimības) rādītājiem uz valsts un darba devēja rēķina. Vēlos izteikt atzinību Ārvalstu investoru padomei, kas arī līdztekus dažādām uzņēmējus pārstāvošajām organizācijām nesen aktualizēja šo tēmu.

Kā veselības aprūpi padarīt patiešām efektīvu?

Tas ir – kā uzlabot kopējos sabiedrības veselības rādītājus un konkrētu diagnožu ārstēšanu? Veselības aprūpes budžetu var iedalīt trīs konceptuālās daļās. Tikai visu šo trīs daļu līdzsvars un efektīvs, precīzi mērķēts līdzekļu izlietojums var dot rezultātu. Jo ko gan līdz dārga aparatūra, ja nav ārstu un medmāsu? Ko līdz labi atalgoti speciālisti, ja viņiem nav medikamentu un aprīkojuma? Tādējādi vispirms ir nepieciešams taisnīgs un pietiekams finansējums ārstniecības personu atalgojumam. Ir jāpanāk, lai būtu, kas ārstē. Tad nepieciešams finansējums mūsdienīgiem un efektīviem medikamentiem un aprīkojumam – lai būtu, ar ko ārstēt. Visbeidzot, ir jāsakārto veselības aprūpes infrastruktūra (galvenokārt slimnīcas un citas ārstniecības iestādes) – lai būtu, kur ārstēt.

Bažas par nevienlīdzīgo atlīdzību sadali

Diemžēl šobrīd bažas raisa apstāklis, ka 2021. gada budžetā palielinājums ir paredzēts tikai ārstniecības personu atalgojumam. Taču problēma neskar tikai ārstu kopējo atalgojumu. Problēma ir arī netaisnīgā, nevienlīdzīgā atlīdzība starp dažādu specialitāšu ārstiem dažādās ārstniecības iestādēs, kā arī medmāsām un sanitāriem. Pareizāk būtu teikt, ka šie 185 miljoni ir nepieciešami nevienlīdzības mazināšanai un netaisnības izskaušanai, nevis algu palielināšanai. Ceru, ka šo principu ievēros atlīdzības sistēmu izstrādē.

Ir pamatoti, ka nākamā gada budžeta veidošanā ārstniecības personu atalgojums ir prioritāte, jo tas ir arī viens no galvenajiem iemesliem kritiski zemajam ar onkoloģiju saistīto speciālistu skaitam. Otra problēma ir valsts finansēto medikamentu klāsts. Runa ir ne tikai par klīniski pārbaudītām un citu valstu praksē izmantotām jaunākajām zālēm, bet arī par tā saucamajiem marķieriem, kas konkrētu zāļu izmantošanu palīdz vērst maksimāli lietderīgu.

Vēlos uzsvērt, ka samazināt onkoloģijas pacientu skaitu un uzlabot dzīvildzes rādītājus nav pašmērķis. Mērķis ir veidot tādu efektīvi finansētu veselības aprūpes sistēmu, kas onkoloģijas pacientiem ļautu būt sociāli un ekonomiski aktīviem cilvēkiem. Veselības aprūpe nav valsts finansēts pakalpojums, tas ir ieguldījums sabiedrības un ekonomikas pastāvēšanā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Veselības aprūpe
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form