Par spīti prognozēm par kādas no zviedru komponistu dziesmas uzvaru Eirovīzijas dziesmu konkursa Nacionālās atlases finālā, Latvija izvēlējās dot priekšroku pašmāju sacerētajai dziesmai "Here we go" un tās autoram – beatbox grupas "PeR" līderim Ralfam Eilandam. Televīzijas skatītāji bija grūtas izvēles priekšā – dot priekšroku spēcīgās balss īpašniecei Samantai Tīnai ar balādi "I Need a Hero" vai bezbēdīgajiem un dauzonīgajiem puišiem no grupas "PeR". Šobrīd jau vairs nav nozīmes spriest par to, kā būtu, ja būtu, jo Latvija savu izvēli ir izdarījusi un tā tiek nodota Eirovīzijas skatītāju vērtējumam.
Viens jau šobrīd ir skaidrs - savu stilu un darbošanos uz skatuves grupas "PeR" puiši ne grib, ne uzskata par vajadzīgu pielāgot Eirovīzijas dziesmu konkursa "kanoniem", bet tas, ka Eirovīzijas ēdienkartē viņi nepiedāvās remdenu zupu, jau tagad ir skaidrs. Dievs dod, lai tā "zupa" tikai nepiedeg uz Eirovīzijas skatuves, jo puiši balansē uz tās skatītāju gaumes asmens, kur vienā pusē ir sajūsmināti šī stila piekritēji, bet otrā pusē – konservatīvi noskaņotā publikas daļa. To, manuprāt, pierādīja arī "Dziesmas 2013" skatītāju balsojums, kas sadalījās divās pretējās nometnēs.
Dziesmas komponistam un izpildītājam Ralfam Eilandam šis bija garš ceļš līdz uzvarai. Būdams kustīgs un nemierīgs puišelis, viņš roku Eirovīzijas dziesmu komponēšanā iemēģināja jau 2004.gadā, kad Bērnu Eirovīzijas nacionālajā finālā par savu sacerēto dziesmiņu un tās izpildījumu saņēma pirmo atzinību – 3.vietu. "Lielajā" Eirovīzijā Ralfa Eilanda vārds dažādu projektu sastāvos (pēdējos jau kā grupas "PeR" solists) jau ir izskanējis 4 reizes, bet tikai neatlaidīgi ar piekto reizi viņš un viņa grupa tiek atalgota ar tik ļoti kāroto uzvaru. Tas par uzvarētājdziesmu un tās autoru. Šobrīd grūti pateikt, vai Ralfa Eilanda dziesma piecels kājās Eiropu, bet pamodināt Eiropu tā spēj. Vai ar to pietiks, rādīs laiks.
Par pašu Nacionālā fināla norisi Ventspilī. Skatuves uzbūve bija tā pati, kas pusfinālā koncertzālē "Palladium" tikai ar to pozitīvo atšķirību, ka apgaismošanas problēmas beidzot tika novērstas. Bet skatuves uzbūve tik un tā bija palikusi tikpat smagnēja kā pusfinālā un tai trūka plašuma un dziļuma. Brīžiem, skatoties dziesmas, likās, ka dziesmu izpildītāji ir iesprostoti lielā kastē. Ja konkurss būtu noticis Olimpiskajā centrā, "bilde" būtu daudz labāka.
Pilnīgi neattaisnojās jauniešu drūzmēšanās pie skatuves. Šis teātra nams "Jūras vārti" nav piemērots lielu popmūzikas šovu organizēšanai, tāpēc arī tik nedabiski un sasaistīti izskatījās jauno skatītāju kājās stāvēšana. Šī "novitāte" nav piemērota šai vietai.
Salīdzinoši ar pusfinālu, veiksmīgāk tika atrisinātas konkursa dalībnieku video "vizītkartes". Tās tikai apliecināja seno patiesību – ja raidījuma dalībniekiem tiek uzdoti vienkārši un viņiem saprotami uzdevumi, jo veiksmīgāk viņi tiek galā ar tiem. Šajā gadījumā konkursa dalībnieku stāstījumi par savu bērnību bija pietiekoši interesanti, un pašu stāstītāju izturēšanās kadrā dabiska un nepiespiesta.
Savukārt "ņemšanās" ar sklandraušiem kadrā un pielīmētām zīmītēm zem tiem nu nekādi "nelīmējās" kopā ar asprātību un izdomu. Konkursa dalībnieku komentāri bija neveikli, muļķīgi un nevajadzīgi.
Visā raidījumā pietrūka lielākas sasaistes ar pašu Eirovīziju. Interesanti, protams, bija vērot citu valstu konkursantu dziesmu fragmentus, bet šogad nebija neviena citu valstu Eirovīzijas nacionālo konkursu uzvarētāja viesošanās, tāpat arī pašmāju uzaicināto viesu atlase varēja vēl ciešāk saistīta ar Eirovīziju. Pat par tiem, kuri piedalījās viesu statusā, viņu pieteikumos nepavīdēja ne zilbes par viesu saistību ar Eirovīziju. Andra Freidenfelda dziedāto Eirovīzijas dziesmu "Koka klucis Konstantīns" atceras vēl šodien! Tāpat varēja būt kāds muzikāls sveiciens Zviedrijai kā šī gada Eirovīzijas namamātei.
Un visbeidzot par raidījuma vadītājiem – Valmieras teātra aktieri Mārtiņu Meieru un viņa "mūzām" Nacionālā teātra aktrisēm Madaru Botmani un Antu Aizupi. Tā viennozīmīgi bija Latvijas Televīzijas izvēle, veidojot šo trijotni par " Dziesmas 2013" vadītājiem. Diemžēl Mārtiņš Meiers tā arī pēc pusfināla "ugunskristībām" un raidījuma atkārtojuma noskatīšanās nebija izdarījis secinājumus un kadrā atkal varējām vērot mākslīgi hiperaktivizētu raidījuma vadītāju. Laikam jau aktierim grūti ir iestāstīt, ka raidījuma vadīšana nav jāiestudē kā loma. Pozitīvi var novērtēt Mārtiņa Meiera vēlmi nelasīt scenāriju no lapas. Par viņa "mūzām" komentārs ir īss – saturiski lieki personāži un bez daudzmaz saprotamām funkcijām kadrā, ja nu vienīgi, lai pateiktu, ka raidījuma vadītājs ir "sēne" u.tml. piezīmes. Ne smieklīgi, ne asprātīgi.
Tā nu ir beidzies Latvijas Televīzijas pašu veidotais gada lielākais popmūzikas projekts un mums, skatītājiem, atliek gaidīt 16.maiju, kad atkal uz Eirovīzijas skatuves dzirdēsim Latvijas vārdu un redzēsim mūsu valsts dalībnieku uzstāšanos Eirovīzijas dziesmu konkursa 2.pusfinālā. Jācer, ka "PeR" puišiem pietiks "dinamīta", lai uzspridzinātu Eirovīzijas publiku un liktu tai piecelties kājās.