Turpinot Elizabetes Vegneres ļoti sakarīgās domas rakstā "Vidusskolas atzīmes – vai lāsts uz mūžu?" šā gada 26. novembrī portālā "Delfi", ieiešu vēl dziļākos izglītības ūdeņos un uzdošu līdzīgu jautājumu: centralizētie eksāmeni pieejamajiem un izcilajiem – vai lāsts uz mūžu? Un uzreiz atbildēšu – nē. Un, ja nē, tad kam šis lāsts ir nepieciešams?
Esmu mūzikas profesionālās vidusskolas pedagogs un direktors, un te uzreiz parādās gan manis kā pedagoga atšķirīgais skats uz dzīvi, gan manis vadītās iestādes atšķirība no vispārējās izglītības iestādes.
Vispārējās izglītības iestādē mācās nosacīti daudz audzēkņu, manā vidusskolā – nosacīti maz.
Vispārējās izglītības iestādē ir tikai grupu mācību priekšmeti, manā vidusskolā – arī individuālās stundas. Pabeidzot vispārējo izglītības iestādi, audzēkņi saņem atestātu par vispārējo izglītību, manā vidusskolā – diplomu par mūzikas profesionālo izglītību ar konkrētu kvalifikāciju un tiesībām uzreiz sākt strādāt nozarē.
Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka uz manas skolas pedagogiem gulstas daudz lielāka atbildība par audzēkņa sagatavotību tālākajai dzīvei (nojaušu, ka šis teikums ļoti nepatiks vispārējās izglītības pedagogiem, bet, nu, tā man liekas).Tas nozīmē to, ka manas vidusskolas pedagogu saskarsme ar audzēkni ir daudz biežāka un tuvāka, un dziļāka, mēs labāk pārzinām viņa emocionālo un fizisko stāvokli, mums ļoti svarīgs ir katrs audzēknis – ne tikai tāpēc, ka to ir nedaudz, bet arī tāpēc, ka šajā, atļaušos teikt, viskomplicētākajā profesionālajā nozarē ir ārkārtīgi svarīgi izskolot labu profesionālu mūziķi.
Kāpēc tāds garš ievads un skaidrojums? Tāpēc, ka mēs labāk zinām, kā attīstās indivīds; mēs labāk zinām, kā viņu vērtēt; mēs labāk zinām, kas ar viņu notiks pēc vidusskolas beigšanas. Mēs redzam viņa potenciālu nākotnē, mums nav svarīgi viņam jau šodien piekārt kādu birku – labs, slikts, vājš, izcils. Svarīgi ir, lai katrs audzēknis nākotnē kļūtu labs vai izcils (atvainojos par šo banālo vārdu, par to tad nedaudz vēlāk).
Un tagad par eksāmeniem. Eksāmens (ieskaite, pārbaudes darbs, kontrolstunda, nav svarīgi) ir loģiska izglītības un audzināšanas noslēguma fāze. Un šī noslēguma darbība ir jāveic tiem pašiem pedagogiem, kuri visu šo laiku ir ar audzēkni strādājuši. Jo pedagogi audzēkni pazīst, viņi redz audzēkņa personību, viņi redz audzēkņa progresu, izaugsmi, attīstību, viņi redz, kādu attīstības pakāpi šodien audzēknis ir sasniedzis un kas viņam vēl būtu jādara nākotnē. Mēs viņu varam objektīvāk novērtēt (kaut gan jāpiekrīt arī Vegneres paustajam, ka jebkurš pedagogs var pieļaut kļūdu vērtējumā).
Un tagad par centralizētajiem eksāmeniem (CE). Uzreiz sākšu ar banāli skaudro stāstu, ka rīkot vienotu CE vispārizglītojošām vidusskolām (VV) un profesionālajām vidusskolām (PV) ir ne tikai metodisks pārkāpums, bet arī elementārs cilvēktiesību pārkāpums. Kāpēc? Tāpēc, ka PV vispārizglītojošo mācību priekšmetu stundu skaits ir krietni (vietām pat divas reizes) mazāks par VV stundu skaitu. Un, neskatoties uz to, visus audzēkņus vērtē vienādi, viņi pelnīti un nepelnīti saņem savus augstākos procentus VV un zemākos procentus PV. Audzēkņus jau prognozēti iedala VV audzēkņos ar lielāku atbildes procentu, PV audzēkņos ar mazāku procentu ("Skatieties, kādi malači ir šīs PV audzēkņi, kuri ar saviem procentiem gandrīz panāca VV audzēkņus!"). Brīnos, ka līdz šim brīdim neviens no vecākiem nav vērsies ar sūdzību Satversmes tiesā.
Un tagad par CE vispārējā izglītībā. Vai tie ar savu pilnīgi atsvešināto datorizēto pieeju, ar katru reizi neprognozējamo, bieži vien nemotivēto saturu (kurš nekad nav identisks ar katras vidusskolas mācību priekšmetu saturu), ar unificētiem uzdevumiem un stingri reglamentēto laiku šo uzdevumu pildīšanai (!) var sniegt mums objektīvu ainu? Nekad. Jo kā var piemērot vienādas prasības tik daudzām atšķirīgām personībām? Kā var izvirzīt prasību katram audzēknim atrisināt uzdevumu, piemēram, 45 minūšu laikā? Tas taču nav sports – vienam labam audzēknim ir nepieciešamas 60 minūtes izcilam rezultātam, citam palaidnim ātrskrējējam būs nepieciešamas tikai 20 minūtes, lai šo uzdevumu veiktu laicīgi un nopelnītu divnieku. Un rezultātu izvērtējums? Kā tas var būt, ka viena komisija audzēkni novērtē ar 56%, otra (pēc audzēkņa apelācijas) – ar 99%? Sanāk, ka CE uzdevums nav objektīvi izvērtēt un novērtēt audzēkņu kā personību šodienas zināšanas, prasmes, spējas, individualitāti, galu galā – gara darbu. Kāds tad ir to uzdevums?
Mēģināsim noskaidrot. Man liekas, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir vienkārši pakļauta primitīvai inercei – vairāku gadu garumā izstrādātai dārgai, nepārdomātai, nepraktiskai, metodiski dīvainai darbībai, kura imitē pati sevi – darbošanos izglītības "novērtēšanas" lauciņā.
Varbūt CE rezultāti ir nepieciešami augstskolām? Domāju, ka nē. Tām laikam nav vajadzīgs audzēkņa uzrādītais CE cipars/procents, kurš bieži vien vispār neatbilst viņa zināšanām un spējām (ņemot vērā informāciju par daudzām apelācijas sūdzībām par CE rezultātiem). Augstskolām ir nepieciešami savi uzņemšanas noteikumi, ar kuru starpniecību tās var nosacīti precīzi atlasīt savus nākamos studentus. Darot to dzīvā saskarsmē, kontaktējoties ar personībām, nevis ar cipariem papīros.
Varbūt CE ir nepieciešami audzēkņiem? Protams, ka nē. Audzēkņiem ir nepieciešamas zināšanas, prasmes, radošās spējas pielietot tās dzīvē, nevis CE nojaušamā satura minēšana (nav jau noslēpums, ka pedagogi pirms CE saka – un tagad es jums mācīšu nevis jūsu priekšmetu, bet mācīšu, kā var labāk nokārtot CE šajā priekšmetā, iemācīšu visus iespējamos knifus).
Visbeidzot, šajā mainīgajā laikmetā, kad IZM ir izdomājusi (es, protams, nedaudz banalizēju problēmas īsākam izklāstam) tā saucamo jauno modulāro pieeju izglītībā (par kuru arī varētu bezgala ilgi diskutēt), šī vecā CE sistēma vienkārši ir smieklīga – ne tikai savas dārgās mazspējas dēļ, bet ir krasā pretrunā ar jaunajām vēsmām pasaulē (nerakstu – izglītībā, jo, manuprāt, jaunas vēsmas un tā saucamā modulārā pieeja nav viens un tas pats).
Kāds ir mūsu izglītības mērķis? Kas ir tā galvenais "varonis"? Kādu mēs gribam redzēt mūsu audzēkni? Kad varēsim atbildēt uz šiem jautājumiem, tikai tad mēs varēsim mainīt izglītības programmas, mācību priekšmetu programmas, pasniegšanas metodikas. Šodien, liekas, mūsu ierēdņi vairāk ir norūpējušies par Eiropas naudas apguvi tā saucamo jauno (lasi, modulāro) izglītības koncepciju izstrādē, izmantojot mūsu skolas kā izmēģinājuma poligonus un mūsu skolotājus un audzēkņus kā izmēģinājuma trusīšus (atvainojos skolotājiem un audzēkņiem par "trusīšiem").
Noslēgumā CE gaismā cits īss stāsts par tā saucamo pieejamību un tā saucamo izcilību:
Ar to saskāros ne tikai kultūrizglītībā, kur šis stāsts, kas mums ir svarīgāks – pieejamība vai izcilība, ar precīzu periodiskumu parādās informatīvajā politiskajā telpā, ar to saskāros arī diskusijās par vispārējo izglītību. Un padomāju – cik sīksta ir izrādījusies šī mode/tendence izmantot šos divus saukļus /mantras cīņā par...? Tiešām, par ko?
Domāju, ka krīzes sākumā, kad valstī mainījās finansiālā situācija, arī parādījās šie divi liktenīgie vārdi, ar kuriem tagad ik pēc katriem cik nu gadiem tiek manipulēts atbilstoši politikas un saprašanas tendencēm. Tātad kādus akcentus liekam – uz izcilību vai pieejamību? Vai mēs skolosim principiāli maz un talantīgus audzēkņus (izcilība) vai ieguldīsim naudu daudzos netalantīgos (pieejamība)? Vai mēs uzreiz no sākuma (?) atlasīsim labos, elitāros audzēkņus, kuros tad ieguldīsim valsts naudu, vai izšķērdēsim (?) līdzekļus, skolojot visus, arī netalantīgos (!) bērnus?
Kā pieredzes bagāts mūzikas profesionālis un skolotājs uzreiz gribu visus apbēdināt, ka šī mantra "izcilība vai pieejamība" ir vispār jāizslēdz no mūsu sarunas loka. Izcilība veidojas gadiem ilgi, metodiski pilnīgi aplami ir šķirot audzēkņus talantīgajos un netalantīgajos. Katrai individualitātei ir savs laiks izpausties un izveidoties, vienam tas izdodas ātrāk (jaunākajās klasēs), otram vēlāk (vecākajās klasēs vai pat vidusskolas līmenī), viens ātri uzplaukst un tad pēkšņi ātri nosacīti noriet, otrs lēni briest un panāk lieliskus rezultātus. Manā praksē bijis simtiem gadījumu, kad no "netalantīga" audzēkņa izauga izcils profesionālis un no "talantīga" – viduvējs lietaskoks. Tātad – vārds "izcilība" šeit ir nevietā. Un pieejamība? Arī nevietā. Jo visiem bērniem ir jādod iespēja apgūt izglītību. Jādod iespēja attīstīties, jāpalīdz attīstīties, ir jāgaida, ir jādod cerība, ir jāaudzina. Visi. Arī tie, par kuriem jau rakstīja Vegnere, – trūcīgie, maznodrošinātie, lēnīgie, domīgie, citādie.
Jāizglīto, jāsargā un jāaudzina. Bez visām klišejām un mantrām.