Aivars Endziņš: Tiesneši nedrīkst sevi pretnostatīt citām sabiedrības grupām
Foto: F64

Fragmenti no prof. Dr.iur. Aivara Endziņa intervijas Dinai Gailītei, kas publicēta žurnālā "Jurista Vārds" Nr.52

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Diskusijas par tiesnešu algām ilgst gandrīz visu šo gadu un pēdējos mēnešos sasniegušas ļoti augstus toņus. Pretstatījums starp parlamentu un valdību no vienas un tiesu varu no otras puses šobrīd ir nepieredzēti ass. Vai jūs, būdams pirmais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, varētu piekrist tiem, kas saka, ka šī situācija var izvērsties līdz pirmajai konstitucionālajai krīzei pēc neatkarības atjaunošanas?

Es negribētu lietot šādus vārdus - "konstitucionālā krīze". Drīzāk tā ir tāda zināma politiska krīze. Es domāju, ka iesaistītās puses - politiķi no vienas puses un tiesneši no otras puses - savstarpējās debatēs šobrīd lieto nesamērīgu un nepieņemamu retoriku. Gribētos, lai visi rūpīgāk pārdomātu un izvēlētos sakāmo.

Kritizējot atalgojuma reformu, visbiežāk tiek piesaukts tiesiskās paļāvības princips, kurš šobrīd tiekot pārkāpts. Kā jūs saprotat tiesisko paļāvību - vai tās ir tikai tiesības paļauties uz vienveidīgu tiesību aktu piemērošanu, vai tomēr arī tiesības paļauties, ka šie tiesību akti netiks grozīti?

Šobrīd tiesnešiem atsaukties uz tiesisko paļāvību, manuprāt, ir nevietā. Tiesiskās paļāvības princips nekādā gadījumā nenozīmē, ka likums ir absolūti nemainīgs visu laiku. Tas man uzreiz atgādina Hamurapi likumus, par kuriem no tiesību vēstures mēs zinām, ka tie bija iekalti granītā un par to grozīšanu draudēja milzīgi sodi gan uz zemes, gan debesīs. Ja tā, kā šobrīd izskan, saprastu tiesiskās paļāvības principu, tad tas būtu tiesību sastingums. Tiesiskais regulējums var mainīties atkarībā no situācijas. Protams, ir jāvērtē likumdevēja rīcības samērīgums un citi kritēriji.

Bieži izskan arguments, ka daudzi tiesneši ir rēķinājušies ar algu pieaugumu, tāpēc ņēmuši kredītus un tagad nevarēs tos atmaksāt. Es gribētu teikt, ka, uzņemoties lielas kredītsaistības, jebkuram cilvēkam, bet jo īpaši tiesnesim, ir jābūt ar galvu uz pleciem. Katram vajadzētu pārdomāt, ko var un ko nevar atļauties. Piesaukt tiesisko paļāvību šādā situācijā nevar.

Turklāt - vai tad tiesiskā paļāvība attiecas tikai uz tiesnešiem? Ko tad lai saka citi darbinieki, kas strādā valsts labā un kuriem ir būtiski samazinātas algas, - ārsti, skolotāji, policisti un citi? Vai tad viņiem nav jāapgādā ģimenes un vai tad viņi nav ņēmuši kredītus?

Arī Satversmes tiesa janvāra spriedumā ir norādījusi, ka tiesnesis ir sabiedrības loceklis, kam, tāpat kā citām sabiedrības grupām, ņemot vērā situāciju valstī, algas samazinājums vai ierobežojums ir pieļaujams. Protams, ir jāvērtē arī samērīgums. Satversmes tiesa secināja, ka kļūdains bija nevis lēmums samazināt tiesnešu algas, bet gan lēmums to darīt procentuāli daudz vairāk nekā citiem valsts darbiniekiem. Tātad tiesnešu algas tika samazinātas nesamērīgi. [..]

Arī Venēcijas komisija[1] 2010. gada 16. marta ziņojumā par tiesu varas neatkarību (Report on the independence of the judicial system. Part I: The independence of judges) ir norādījusi svarīgākos principus: tiesnešu atalgojumam ir jābūt atbilstošam profesijas cieņai un adekvātam nepieciešamībai aizsargāt tiesnešus no ārējas ietekmes. Atalgojuma līmenis ir jānosaka valsts sociālo apstākļu kopsakarā un tam jābūt salīdzināmam ar augstāko valsts dienesta darbinieku atalgojumu. Atalgojumam ir jābalstās uz vispārējiem standartiem un jābūt atkarīgam no objektīviem un transparentiem kritērijiem, kas nav saistīti ar tiesneša individuālo darbību. Nav pieļaujamas dažādas privilēģijas un piemaksas (t. s. bonusi), kuru piešķiršanā ir rīcības brīvība.[2]

Komisijas arī norāda, ka ļoti svarīgs kritērijs ir tas, ka tiesnešu atalgojumam jābūt noteiktam ar parlamenta pieņemtu likumu, nevis ar izpildvaras noteikumiem vai citu aktu. [..]

Kaut gan, protams, Austrumeiropas valstu tiesnešiem, atšķirībā no Rietumu kolēģiem, varbūt ir grūtāk iegādāties nekustamo īpašumu un tāpēc dažās valstīs šāda dzīvokļu piešķiršana vēl tiek praktizēta. Taču Venēcijas komisija uzskata, ka jebkurā gadījumā tiesneši ir konkrēto valstu iedzīvotāji un viņu situācijai ir jābūt salīdzināmai ar šīs valsts iedzīvotāju situāciju. Nav pieļaujams veidot jaunu, aizgājušajiem padomju laikiem līdzīgu bonusu sistēmu, kur viena sabiedrības daļa bija privileģētāka par pārējiem.

Kas veido tiesu varas neatkarību? No kādiem elementiem tā sastāv? 

Skaidrs, ka tiesnešu atalgojums ir tiesu varas neatkarības sastāvdaļa. Taču ir arī citi, ne mazāk būtiski elementi: neviens nejaucas tiesas spriešanas procesā, tiek piešķirts tiesu darba nodrošināšanai nepieciešamais budžeta finansējums, tiesneši tiek iecelti uz mūžu utt.

Kur ir tā robeža, pie kuras, samazinot finansējumu tiesu sistēmai, tiek apdraudēta tiesu varas neatkarība?

Tas jāvērtē katrā gadījumā individuāli. Vispārējs kritērijs varētu būt manis jau minētais samērīgums. Ja valstij ir ievērojamas finanšu grūtības, tad ar samazinājumu ir jārēķinās visiem. Taču nav pieļaujams, ka tiesu varas finansējums tiek samazināts procentuāli daudz vairāk nekā citu nozaru finansējums. Tas jau būtu jāvērtē kā tiesu varas neatkarības apdraudējums. Valsts ietvaros visam jābūt proporcionālam un savstarpēji sakārtotam.

Šobrīd Saeima ir iekļāvusi tiesnešus vienotajā valsts atalgojuma sistēmā un tiesnešu algu regulējums ir izņemts no likuma "Par tiesu varu". Kā vērtējat šādu soli?

Kā jau teicu, manā izpratnē svarīgākais ir tas, ka tiesnešu algas ir noteiktas ar likumu, nevis ar izpildvaras pieņemtu aktu. Ja tas tiek ievērots, nav nozīmes, kurš tieši likums regulē tiesnešu algu jautājumu.

Pēc būtības nekas jau nav mainījies: tāpat kā līdz šim, arī turpmāk tiesnešu algas būs saistītas ar noteiktu koeficientu sistēmu, kuru ietekmēs valsts ekonomiskā izaugsme. Tātad atalgojums nebūs sastindzis un ir cerības uz pieaugumu situācijā, kad valstij klāsies labāk. Līdz šim tiesnešu algas bija piesaistītas vidējai algai valstī, to reizinot ar konkrētu, likumā noteiktu koeficientu. Arī turpmāk šī piesaiste netieši saglabāsies.[3]

Jūs minējāt Venēcijas komisijas ieteikumu, ka tiesnešu algām jābūt adekvātām. Tas tomēr šķiet visai brīvi interpretējams jēdziens, par ko arī šobrīd notiek debates. Kas, jūsu izpratnē, ir adekvāta tiesneša alga Latvijā? Kura ir zemākā pieļaujamā robeža un kāds būtu optimāls līmenis? Ar kuru amatu valsts pārvaldē varētu samērot tiesneša atalgojumu?

Tas patiešām nav vienkārši - salīdzināt tiesneša algu ar kādu citu konkrētu profesiju vai amatu. Lai kļūtu par tiesnesi, ir nepieciešama augstākā juridiskā izglītība, nopietna praktiskā darba un dzīves pieredze, zināms personības briedums.

Tās nav gluži tādas pašas prasības, kas tiek izvirzītas, piemēram, policijas darbiniekam, kurš tikko ieguvis vidējo izglītību un sācis darbu. Taču - no otras puses - ir policijas darbinieki, kuri, cīnoties ar noziedzību, riskē ar savu dzīvību. Un šajā ziņā viņu darbs ir bīstamāks nekā tiesnešiem. Salīdzināt ir ļoti sarežģīti, un tādējādi mēs neizbēgami nonākam konfliktsituācijā.

Saeima ir noteikusi, ka turpmāk zemākā iespējamā tiesnešu alga būs atbilstoša vienotās valsts atalgojuma sistēmas 12. algu grupas maksimāli pieļaujamajai algai. Šajā grupā ietilpst lielākā daļa amatu, ko likums apzīmē par augsti kvalificētiem juristiem valsts pārvaldē. Vai tiesneša karjeras kāpņu zemākais pakāpiens, jūsuprāt, ir samērojams ar šo izpildvaras juristu līmeni? Vai tas ir adekvāti?

Domāju, ka principā jā. Jāņem vērā, ka šeit uz vienas šauras laipas atrodas visi, kas saņem atalgojumu no valsts budžeta. Arī valsts pārvalde ir ieinteresēta, lai tajā strādātu augstu kvalificēti juristi. Tas, ka labākie izpildvaras juristi varētu saņemt līdzīgas algas ar rajonu, pilsētu tiesnešiem varētu būt pieņemami. Savukārt gadījumā, ja šīs algu grupas atalgojums nebūs adekvāts, zaudētāji būs visi - gan no tiesām, gan izpildvaras labākie juristi ies prom un raudzīsies, kur iespējams nopelnīt vairāk - advokatūrā un citur privātajā sektorā. Savulaik, deviņdesmitajos gados, šādi procesi jau notika.

Runājot par konkrētiem cipariem, šobrīd noteiktais algu līmenis šā brīža valsts situācijā, manuprāt, ir pieņemams: zemākā tiesneša alga rajona tiesā būs vairāk nekā 1000 lati. Gribu atgādināt, ka laikā, kad Satversmes tiesa sāka darbu, mūsu algas tikai nedaudz pārsniedza 600 latus, bet vispārējās tiesās tiesneši pelnīja vēl krietni mazāk. Turklāt, gadiem ejot un situācijai valstī uzlabojoties, algu pieaugums tiesās bija ļoti gauss. Taču tas netraucēja tiesām strādāt.

Nebūtu pieļaujams, ka tiesneši arī turpmāk paliktu tikpat principiālās pozīcijās kā līdz šim un turpinātu pretstatīt sevi citām sabiedrības grupām.

Žurnālistiem patīk situāciju dramatizēt, tāpēc, lūdzu, iztēlosimies iespējamu situāciju nākotnē, kad tiesneši atkal vērstos Satversmes tiesā un apstrīdētu jaunizveidoto kārtību un tā tiktu atzīta par antikonstitucionālu. Ko darīt šādā gadījumā, ja ir skaidrs, ka iepriekš likumā "Par tiesu varu" solītās algas tiesnešiem valsts nespēj samaksāt? Cik ilgi var vilkties likumdevēja un tiesu varas domstarpības? Vai tas nav strupceļš?

Manuprāt, valdība un parlaments ir izrādījuši zināmu elastību šajā situācijā, ko diemžēl nevar teikt par tiesnešiem. Šobrīd no tiesnešu puses izskan solījumi vērsties ne vien Satversmes tiesā, bet arī starptautiskajās institūcijās.

Šeit man vēlreiz jāatgādina tas, ko es jau teicu - svarīgākais, ka tiesnešu algas ir skaidri un saprotami noteiktas ar likumu. To Saeima ir izdarījusi.

Otrs kritērijs - atalgojumam ir jābūt adekvātam. Protams, jautājumu par adekvātumu var saprast dažādi. Vienam tā ir iespēja normāli uzturēt ģimeni, otrs par adekvātu uzskata atalgojumu, par kuru viņš var atļauties luksusa automašīnu un sūtīt bērnus mācīties uz Ameriku vai Apvienoto Karalisti. Šis kritērijs tiesnešiem ir rūpīgi jāpārdomā, un viņi nedrīkst sevi nostādīt pāri Latvijas pensionāriem, skolotājiem un citām sabiedrības grupām. Jāņem vērā, ka arī citi sabiedrības locekļi strādā šīs valsts labā. Domāju, ka trešās varas un pārējās sabiedrības pretstatījumam nav perspektīvas.

Es arī neprognozētu, ka šāda Latvijas tiesnešu nostāja varētu saņemt atbalstu kādā starptautiskā institūcijā.

Diskusiju karstumā ir pavīdējis arī arguments, ka parlaments jauno kārtību ir ieviesis, lai varētu apiet un nepildīt Satversmes tiesas spriedumus, par ko draud kriminālatbildība.

Es negribētu nolaisties līdz tāda līmeņa runām.

Tad jau es varu pieminēt arī to, ka Kirgīzijā ģenerālprokurora vietas izpildītājs šobrīd ir ierosinājis krimināllietas pret visiem bijušajiem konstitucionālās tiesas tiesnešiem par to, ka viņi ir atzinuši gāztā prezidenta Bakijeva normatīvo darbību. Tas ir absolūti nepieņemami.

Šobrīd, Ziemassvētku noskaņās, katram vajadzētu piebremzēt savas ambīcijas un mierīgi pārdomāt - vai es rīkojos valsts interesēs, vai arī es vēlos izcelt tikai sevi.

Ko jūs vēlētu Latvijas juristiem un, it īpaši, tiesnešiem svētku priekšvakarā?

Visās jomās strādājošajiem juristiem - tiesnešiem, prokuroriem un citiem - es novēlētu, lai viņi atceras, ka ir ne tikai likuma kalpi, bet arī tādi paši sabiedrības locekļi kā visi pārējie Latvijas iedzīvotāji. Līdz ar to nevirzīt savas vajadzības augstāk par vienkārša cilvēka nepieciešamību un vajadzībām.


[1] European Comission for democracy through law - Eiropas Padomes komisija "Demokrātija caur tiesībām". A. Endziņš ir Latvijas pārstāvis šajā komisijā.

[2] Sk. ziņojuma 46. punktu. Ziņojuma teksts pieejams Venēcijas komisijas mājaslapā: http://www.venice.coe.int/docs/2010/CDL-AD(2010)004-e.pdf

[3] Redakcijas piezīme: Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. pielikumā noteiktās mēnešalgu grupas un to maksimālie mēnešalgu apmēri ir tieši piesaistīti vidējai algai valstī, proti, izejot no ministra algas kā maksimālās algas, kuru aprēķina, attiecīgu koeficientu reizinot ar vidējo algu valstī, secīgi veido algu samazinājumu no 16. līdz 1. mēnešalgu grupai. Pirmās mēnešalgu grupas zemākā alga ir valstī noteiktā minimālā darba alga. Tiklīdz vidējā alga valstī mainās, ik gadu likumdevējs izvērtē un solidāri atspoguļo to likuma 3. pielikumā.
Tiesnešiem zemākā alga ir 12. mēnešalgu grupas maksimums. Pēc tam tiesnešu alga netiek saistīta ar mēnešalgu grupām un tā pieaug pēc citiem principiem, piemēram, tiesu līmeņa. Maksimums ir Satversmes tiesas priekšsēdētāja mēnešalga.
Līdz šim, lai arī tiesnešiem formāli bija noteikta tiešā piesaiste vidējai algai valstī, tā faktiski nedarbojās, jo visus gadus tā tika koriģēta. Arī šobrīd nevienai amatpersonai šī piesaiste praktiski nedarbojas un tuvākajā laikā nedarbosies, proti, likumā tā ir koriģēta un iesaldēta. Šī iemesla dēļ Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijā tika apspriests jautājums par atteikšanos no piesaistes vidējai algai valstī vispār, arī tādēļ, ka ekonomikas un budžeta izdevumu saistības dēļ publiskajā sektorā strādājošo algas nedrīkst pieaugt tikpat strauju kā tautsaimniecībā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form