Būtiski, ka jautājums nav tikai par to, ka Igaunijā vispār nav pašvaldībai piederoši daudzdzīvokļu māju pārvaldnieki, vai arī Lietuvas situāciju, kur pašvaldības pārvaldnieki ir ar minimālu klātbūtni tirgū. Iespējams, tieši šī sektora metodiskā sakārtošana ļāvusi Lietuvas uzņēmējiem uzaudzēt pietiekami lielus muskuļus, lai sekmīgi veiktu intervenci Latvijā. Pārvaldīšanas nozares problēmas cēlonis meklējams gan mūsu valsts attieksmē pret nozari, gan tās radītajā normatīvo aktu regulējumā, kas tikai dekoratīvi lāpa iepriekšējās nepilnības, nevis nodrošina kvalitatīvu normatīvo aktu bāzi nozares attīstībai.
Pat pēc nepilniem 30 gadiem neatkarības, Latvijā joprojām pārāk daudz jomu regulējošu normatīvu ir absurdi, jo nerisina problēmu pēc būtības, bet gan pieņemti ekskluzīvi šauru ekonomisko grupu interesēs, klaji ignorējot dzīvokļu īpašnieku kopības intereses.
Vēl viens absurdās politikas izpausmes veids ir apjomīga un formāla administratīva regulēšana, kas ļauj politiķiem pašu neizdarību retušēt, izmantojot pārvaldīšanas jomas uzņēmumus par pateicīgu rotaļlietu savstarpējo attiecību kārtošanā. Tādējādi vēl vairāk degradējot iespējas normāli plānot uzņēmumu attīstību un ēku uzturēšanu.
Neatrisinātais parādu piedzenamības jautājums apsaimniekošanas nozarē
Mēs varam runāt par daudziem spilgtiem liekulības piesātinātiem piemēriem un nepiedodamām muļķībām, kas precīzi norāda uz nesakārtoto normatīvo bāzi. Sarakstu vēlētos sākt ar jautājumu par parādu piedzenamību, kas bija īpaši aktuāls krīzes laikā un diemžēl nav zaudējis savu aktualitāti arī desmit gadus vēlāk. Arī krīzes gados uzkrāto mājas parādu kontekstā, kurus joprojām nav iespējams norakstīt, kaut gan nevienam nav ne mazāko šaubu, ka šie parādi ir neatgūstami.
Labi atceramies, ka likumdevējs, vairākkārt pieskaroties parādu piedzenamības jautājumam, priekšroku devis salīdzinoši labi pelnošajam banku sektoram, nevis dzīvokļu īpašniekiem, kuri pēc dzīvokļu pārdošanas izsolēs par nelikvīda cenām palika ar uzkrātu parādu bilancē, jo citiem kreditoriem pēc aizņēmuma sniedzēja prasības apmierināšanas parasti palika nekas – neatgūstami parādi, kas nepatīkami atgādina par sevi katra mēneša rēķinos, turpinot satraukt godprātīgos maksātājus.
Arī normatīvo aktu labojumi kardināli nemaina situāciju: kamēr vien netiks noteikts, ka mūsu pašu līdzcilvēki (lasi - dzīvokļu īpašnieku kopība) ir prioritāra pret vienas finanšu institūcijas, parasti bankas, interesēm. Mums ir jāiziet no apburtā loka! Jābeidz bezgalīgi vilkt līdzi mājām nepiedzenamie parādi, kas daudziem uzņēmumiem mērāmi miljonos! Beidzot jāļauj pilnvērtīgi tikt vaļā no vecajiem parādiem, arī pakalpojumu piegādātājiem. Jāsaprot, kurā kompensēšanas fāzē ir iespējams iekļaut to zaudējumu apjomu, lai jau atkal virtuāli neaudzētu parādus, kas vienmēr pastāvēs. Kā zināms, tādiem piegādātājiem kā ūdens un siltums, regulators neļauj šādus zaudējumus iekļaut tarifā, kaut gan šādi zaudējumi dabā eksistē. Ja tie netiek iekļauti pakalpojuma izmaksās vienā pozīcijā, tie būs redzami citās pozīcijās - vielas, tas ir, atvainojos, parāda nezūdamības likums.
Unikālais dalītais īpašums – cik vēl ilgi?
Ne mazāk nozīmīgs neatrisinātais jautājums – dalītā īpašuma pastāvēšana. Joprojām dzīvojam ar tā izraisītajām sekām. Likumdevējs un izpildvara, nenoliedzot problēmu un tās apmēru, turpina spēlēties ar procentu likmēm un citiem tehniskiem jautājumiem, nevis vienojas par algoritmu, kā šī valsts kļūda tiks labota, un risina jautājumu pēc būtības – nekustamais īpašums nedrīkst būt dalīts! Pat, ja nediskutējam par procentu maksu, jāatceras, ka šobrīd jebkura darbība piesaistītajā zemes gabalā jāsaskaņo ar tā īpašnieku vai īpašniekiem. Vai varat iedomāties, ko nozīmē saskaņot jebkādus labiekārtošanas darbus? Stāvvietu ierīkošu, konteineru laukumu ierīkošanu utt., īpaši, ja ir 3, 4, 5 un vairāk īpašnieku. Par kādu attīstību mēs varam runāt? Mani interesē, vai tiešām šis ir kārtējais bezgalīgais problēmu stāsts bez vīzijas un risinājuma? Mūžīgi mūžos? Vai tiešām tik vienkāršām lietām mūsu valstī obligāti jānotiek tik sarežģīti?
Augejas staļļi – tur, kur pazūd ūdens
Daudzdzīvokļu māju pārņemšana, kam bija jānoslēdzas 1996. gadā, vēl joprojām pabeigta. Ieilgušais stāsts, kas ar tehniskajām ēkas pārņemšanas niansēm, ir uz roku tiem, ne būt ne retajiem, pilsētas leģendu gadījumiem, kuri stāsta, ka mājas ir uzraksts "Pašvaldības īpašums un viņi neko neesot pārņēmuši, tāpēc arī visi remonti jāapmaksā kādam citam. Traģikomiski, ka jautājumus līdzīgā toņkārtā mēdz uzdot arī mediji. Šādos gadījumos mēs nereti saskaramies ar laika mašīnas efektu – ir deviņdesmito gadu simbolizējošas ieejas durvis ar kodu atslēgu, astoņdesmito gadu beigām raksturīga kāpņu telpa un labi saremontēts dzīvoklis, kas ir mūsdienu simbols. Pēdējais ticis pie remonta, jo tas taču ir "mans", bet pārējais – tas taču pavisam nav mans. Paradokss, kas ir šodienas dzīves realitāte.
Tas ir līdzīgs tiem Augejas staļļiem, kas skar patērētā ūdens uzskaiti un gadu gadiem veicina strīdus starp kaimiņiem, klientu un pārvaldnieku, pakalpojuma piegādātāju – ūdens korekcija un absurdā situācija ar pakalpojuma piegādātāja un saņēmēja skaitītājiem. Būtu laiks vienoties par to, kurus datus izmantojam aprēķinos un izskaust starpību pēc būtības. Lai pārtrauktu šo absurdu, kurā greizās realitātes apstākļu dēļ nereti šķiet, ka pārvaldnieks, sadarbojoties ar ūdens piegādātāju, katru nakti māju pagrabos iedzen vairāku tonnu ietilpīgas cisternas, lai tās piepildītu ar mājas ūdeni, ko tumsas aizsegā vestu izliet Daugavā. Jo kur gan citur tie neskaitāmie ūdens baseini var palikt...? Ironiski, kā mēdz teikt mūsdienās, troļļoju. Tomēr gadiem ilgās, neproduktīvās diskusijas un tonnām papīra, kas izmantots atbilžu rakstīšanai klientiem, deputātiem u.c. ieinteresētajām personām, mums joprojām nav devis risinājumu.
Dubultie standarti
Ne mazāk traģikomiska un skumja ir pašpārvaldes pārvaldīšanas uzņēmumu izmantošana politisko rēķinu kārtošanā, īpaši, ja rezultātā saņemam nevis nokārtotas attiecības, bet tik vien kā sīku pastīvēšanos par to, kurš ir dzēlīgāks. Tā skatīšana par izmaiņu ūdens patēriņa lapiņu iesniegšanas kārtību pašvaldības atbildīgajā komitejā ir vairāk nekā absurda – pašvaldības pārvaldnieki strādā brīvā tirgus apstākļos bez dotācijām. Lai tiktu veikta kāda reāla vai izdomāta sociāla funkcija, tai jābūt attiecīgu finansētai.
Papildus jāsaprot, ka saskaramies ar virkni uzņēmējdarbības ierobežojumiem, kas uzņēmumu un tā klientus nostāda daudz neizdevīgākā pozīcijā, salīdzinot ar privātā sektora pārvaldniekiem, piemēram, izvēloties labākos piegādātājus, remontdarbu veicējus utt. Mūsu uzdevums ir strādāt maksimāli efektīvi, nevis turpināt vilkt līdzi arhaiskas uzskaites formas, jo politiķi arī uzņēmuma tehnoloģisko atpalicību izmantos politiskajā cīņā, tāpat kā jautājums par siltuma pakalpojumu nodrošināšanu mājām. Intriģējoši, ka deputātus un pavadošo svītu neinteresēja simtiem māju, kas nebija pieslēgtas siltumam jautājuma skatīšanas brīdī, bet interesēja tikai tās dažas, ko apsaimnieko tieši pašvaldības uzņēmums. Neinteresēja fakts, ka siltumu atslēdz pakalpojuma piegādātājs, nevis pārvaldnieks, arī ne tas, ka pašvaldības pārvaldnieks nedrīkst no citām pozīcijām segt parādu. Neinteresēja, ka paši dzīvokļu īpašnieki par to nav likušies ne zinis jau vairākus mēnešus. Manā uztverē tas ir fantastisks liekulības tirgus piemērs.
Skumji, ka politiskajās batālijās tiek izmantota arī inerta un grūti definējamas kvalifikācijas žurnālistika, kam pārvaldīšanas jautājumi, šķiet, nav pat Top20 listē, ja vien pie izdomāta kauna staba nevar piesaukt pašvaldības uzņēmumu. Kā piemēru var minēt, žurnālisti, tiražējot zemes īpašnieka "rūpes par dzīvokļu īpašniekiem" zemes nomas jomā, "aizmirsa" atspoguļot, ka pats īpašnieks ar sarauktu pieri tēloja rūpes par mājas iedzīvotājiem, paužot šaubas par pārvaldnieku, vairākkārt ar tiesas starpniecību mēģinājis panākt, ka iedzīvotajiem būtu jāsamaksā zemes noma par to zemes gabalu, kas iedzīvotājiem nebija pieejams.
Pārvaldnieks no pirmās dienas pārstāvēja dzīvokļu īpašnieku intereses un iebilda pret to. To žurnālists aizmirsa pieminēt, jo pārāk atklāti parādītu sižeta iniciatora patieso seju. Tomēr tas netraucēja zemes īpašniekam, atriebjoties par pārvaldnieka rīcību dzīvokļu īpašnieku interesēs, atrast dzirdīgas ausis medijā, kas atļāvās sižetā iekļaut īpaši zemas kvalitātes raksturojošo repliku par Valsts kontroles 2015. gada ziņojumu, kurā norādīts uz ne vienmēr skaidru pārvaldīšanas maksas veidošanos algoritmu – tieši pārvaldīšanas maksas veidošanās algoritmu. Visa nauda, kas tiek ieskaitīta pakalpojumu sniedzējiem, nonāk pie pakalpojuma sniedzējiem. Par to pārmetumi nav bijuši, tomēr raidījums uzskatīja par nepieciešamu sēt šaubu ēnu un jaukt kopā šos klaji atšķirīgos jēdzienus, kā arī neņemt vērā, ka pēdējie no pēdējiem Valsts kontroles ieteikumiem ir ieviesti pirms diviem gadiem. Tieši šī iemesla dēļ riski pārvaldīšanas maksas veidošanās algoritmā vairs nepastāv. Pat teorētiski.
Daudzdzīvokļu māju atjaunošanas nākotne un citi izaicinājumi
Noslēgumā vēlos teikt, ka ir pienācis laiks pievērsties daudzdzīvokļu ēku sakārtošanai. Eiropas nauda ēku renovācijām ir beigusies. RNP, piesaistot labākos speciālistus no visas valsts, divu gaidu laikā ALTUM ēku atjaunošanas programmai piesaistīja 148 mājas. Nebijis rezultāts, tomēr mūsu apsaimniekošanā ir vēl 4000 ēku, no kurām lielākai daļai nepieciešama atjaunošana. Taču, kā jau minēju, ES līdzekļi ir beigušies. Tas nozīmē, ka tagad stratēģiski jārod risinājumi kā nodrošināt ēku kompleksa uzturēšana, jo vairumam māju vairāku komunikāciju kalpošanas termiņš ir aiz muguras, bet izmaksas daudziem dzīvokļu īpašniekiem ir psiholoģiski nepieņemamas. Īpaši apstākļos, kad uz mājas ir maldinošais uzraksts "pašvaldības īpašums", kas ļauj gadu desmitiem daļai dzīvokļu īpašnieku ignorēt savus pienākumus ēkas pārvaldīšanai. Arī šīs situācijas risināšanai esmu piedāvājis savus priekšlikumus Ekonomikas ministrijai.
Laiks vienoties par kopīgām prioritātēm, vienoties par principiem un būtiskajiem darbiem, kas tieši ietekmē katru valsts daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju. Politiķiem ir spēks, kas jāizmanto racionāli, jo tieši politiķi ir tie, kuri var mainīt normatīvo aktu bāzi, sakārtot ēku pārvaldīšanas jomu reglamentējošos normatīvos aktus. Tikai politiķu kompetencē ir pārtraukt liekulības tirgu, pārtraukt sīkmanīgu attiecību kārtošanu, izmantojot pašvaldības pārvaldīšanas uzņēmumus kā maiņas kārti un vienoties par kopīgu mērķu sasniegšanu. Jāpārtrauc 30 gadus laikā iedibinātā prakse, ka pārvaldīšanas jomā normatīvi tiek pieņemti pēc principa, ka spēcīgākais "kopējo deķīti" atkal pavilks uz savu pusi. Ir jāsaprot, ka pienācis laiks sakārtot normatīvo bāzi tā, lai ieguvēji būtu katrs kopīpašnieks daudzdzīvokļu mājā. Spriešanas laikā jāatceras, ka pašvaldības pārvaldīšanas uzņēmumi strādā pēc tādiem pašiem tirgus noteikumiem kā citi, tāpēc iespējams, laiks uz tiem attiecināt tādus pašus tirgus noteikumus kā citiem tirgus dalībniekiem. No tā prioritārie ieguvēji būs dzīvokļu īpašnieki.