Pēdējo nedēļu laikā atklātībā parādījusies informācija par iespējamo tiesu izpildītāju negodprātību, veidojot noziedzīgas shēmas, kas ieinteresētām personām ļauj izsolēs iegūt parādnieku īpašumus par visai smieklīgām cenām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šādu shēmu iespējama eksistence gan nav nekas jauns, jo par līdzīgām indikācijām masu saziņas līdzekļi jau rakstīja pirms vairākiem gadiem, taču līdz tiesai nonāca tikai viena krimināllieta. Pašreiz ir cerības, ka noziedzīgās shēmas tiešām tiks atmaskotas, jo liecības sācis dot viens no tajās savulaik iesaistītajiem dalībniekiem. Ir pamatotas aizdomas, ka ar tiesu izpildītāju palīdzību veiksmīgi “prihvatizēts” vai izlaupīts ne viens vien rūpniecības uzņēmums.

No sīka ierēdnīša līdz atslēgas figūrai

Padomju laikā un pirmajos neatkarības gados tiesu izpildītāji bija sīki tieslietu ministrijas ierēdņi, kas pārsvarā trenkāja alimentu nemaksātājus, piedzina soda naudas un šad tad konfiscēja mantu par valsts īpašuma izlaupīšanu notiesātajiem. Viņu statuss strauji mainījās, sākoties privatizācijai un attīstoties tirgus ekonomikai, kad termini “aizņemties”, “neatdot” un “bankrots” kļuva par mūsu ikdienu. Jau deviņdesmito gadu sākumā populāra bija šāda metode. Kāds no ražojoša uzņēmuma vadības bankā, iepriekš abām pusēm vienojoties, paņem kredītu, par kuru jau iepriekš zināms, ka tas netiks atdots — var pieļaut arī situāciju, ka kredīta ņemšana patiesībā eksistē tikai uz papīra. Kad pienāca kredīta termiņš, sekoja Saimnieciskās tiesas spriedums, tiesu izpildītāji novērtēja īpašumu un, atkarībā no vēlmēm, tas pārgāja bankas vai jaunā īpašnieka rokās, vai vienkārši tika izvesta visa manta, kurai bija jebkāda vērtība. Tā kā tiesu izpildītāji tolaik atradās Tieslietu ministrijas pakļautībā, bija arī vairākas tiesu prāvas, kad izputinātie īpašnieki centās atgūt tiesu izpildītāju darbības dēļ nodarītos zaudējumus, taču ar sekmēm šie centieni vainagojās reti — kura tiesa gan atļautos lemt par sliktu sevi pārraugošai ministrijai.

Viens no pirmajiem skaļākajiem skandāliem notika 1995. gadā, kad tiesu izpildītāji aprakstīja firmas „Anre” mantu Latviešu biedrības namā — dārgās mēbeles tika vienkārši iznestas uz ielas un sakrautas kaudzē, kas to vērtību, protams, mazināja.

1995. gadā tika aprakstīta un atsavināta rūpnīcas „Straume” manta. Bijušie rūpnīcas īpašnieki tiesā iesniedza prasību pret Tieslietu ministriju par kopējo summu 194 000 latu. Lai samaksātu kreditoriem 16 000 latu, tiesu izpildītāji bija aprakstījuši mantu par 93 000, bet mantu par 117 000 atsavinājuši bez jebkāda novērtējuma.

Tai pašā gadā „Ventspils nafta” cēla prasību par 83 000 latu piedziņu, jo Ziemeļu rajona tiesu izpildītāju kantora vadītājs Jānis Lazdāns bija pamanījies pārdot četras „Unitrade Petroleum” degvielas uzpildes stacijas par 113 000 latu.

1996. gadā notika mēģinājums mainīt īpašniekus „Liepājas Metalurgam”, kas tika aprakstīts par šā uzņēmuma vērtībai neatbilstoši smieklīgu summu — 670 000 latu. Bez tam tiesu izpildītāji no kases izņēma visu skaidro naudu, tā arī to likumīgi nenoformējot.

Tai pašā gadā Saulkalnē tiesu izpildītāji izsolē pārdeva divas piecstāvu mājas ar visiem iedzīvotājiem, un vienas mājas cena bija 2 000 latu. Izsole noorganizēta tā, ka par to zinājis tikai vajadzīgais pircējs. Sūdzības tiesās par tiesu izpildītāju darbībām tolaik bija skaitāmas desmitos un summas — simtos tūkstošu. Lietu izskatīšanas parasti vilkās vairākus gadus, tomēr atsevišķos gadījumos Tieslietu ministrija tomēr bija spiesta atmaksāt zaudējumus, ko bija radījuši tiesu izpildītāji.

Tiesu izpildītāju shēmas perfekti ilustrē kāds pavisam konkrēts gadījums. Pēc avārijas tiesa kādam autobusa vadītājam piesprieda atmaksāt 150 latu lielus zaudējumus Rīgas tramvaju un trolejbusu pārvaldei. Tādas naudas viņam uzreiz nebija, un tiesu izpildītāja ieradās aprakstīt mantu. Parādnieks piedāvājis aprakstīt gan mājas elektroniku, gan klavieres, gan vērtslietas, taču viņa spītīgi uzstājusi, ka aprakstīs automašīnu „Volvo”, kuras tirgus vērtība bija vairāk nekā 3 000 latu. Izsoles dienā, īpašnieks, sameklējis naudu, ieradās, lai savu automašīnu izpirktu, bet izrādījās, ka dienu iepriekš tā jau pārdota par 500 latiem.

Rīgas Dome un zemes konfiskācija

Rīgas Apgabaltiesā joprojām turpinās pensionāres Birutas Vaitenieces cīņa par viņai nodarīto zaudējumu atgūšanu. Zaudējumu veicināja Rīgas Domes Finanšu departamenta un tiesu izpildītāju “veiksmīga” sadarbība. B. Vaiteniece atguva savā īpašumā visai ievērojamu zemes īpašumu Pārdaugavā, uz kura atradās vairumtirdzniecības bāze un Zemgales rajona pašvaldībai piederošas ēkas. Sākotnēji pašvaldība īpašniecei maksāja nomas naudu, taču pēkšņi to darīt pārtrauca. Rezultātā pensionāre vairs nespēja nomaksāt zemes nodokli un Rīgas Domes Finanšu departaments vērsās tiesā. Kaut arī situācija bija absurda, jo nemaksātāja bija tās pašas Domes struktūrvienība, tiesa pieņēma lēmumu, ka īpašums ir pārdodams un parāds piedzenams. Tiesu izpildītāja Diāna van Deilena pieaicināja Iekšlietu ministrijas uzņēmuma „Assets” direktori Anitu Ducenu, kura zemes vērtību noteica 21 000 latu vērtībā, kaut arī pat oficiāli fiksētā kadastrālā vērtība bija 93 000 latu. Izsole tika sarīkota jau zināmam pircējam un citā dienā, nekā tas bija norādīts oficiālajā sludinājumā. B. Vaiteniece tomēr nepadevās un vērsās ar iesniegumu Ģenerālprokuratūrā. Pret abām afēras organizētājām tika ierosināta krimināllieta, kas vainagojās ar tiesas spriedumu: Diānai van Deilenai tika piespriesta brīvības atņemšana uz diviem gadiem un sešiem mēnešiem, bet A. Ducenas tiesa notiks vēl tikai šoruden. Šobrīd pensionāres Vaitenieces zeme jau ir sadalīta vairākos īpašumos un vairākkārt pārdota, tāpēc viņas cerības atgūt visus zaudējumus ir stipri apšaubāmas.

Tiesa gan, šī krimināllieta, iespējams, izjauca vairākas afēras, kas vēl bija tikai iecerētas, jo šai problēmai tika pievērsta pastiprināta masu saziņas līdzekļu uzmanība. Atklātībā parādījās informācija par gadījumiem, kad vairākiem lielu zemju īpašniekiem gan pilsētā, gan zaļajā zonā Dome nedeva atļauju šo zemi izmantot privātmāju celtniecībai, tai pašā laikā zemes nomas lielums bija atbilstošs “mazstāvu apbūves” statusam. Tādā veidā jau bija sagatavota lielu zemes platību atsavināšana gan pie Ķīšezera, gan pie Juglas ezera, taču šo afēru organizētāji visticamāk izbijās no iespējamām sekām.

Tomēr mazāka mēroga afēras joprojām notika. 1996. gadā kāda Marija Grišberga mantoja zemi Brīvības gatvē 352/358. Dažos gados viņai bija izveidojies 3 000 latu liels dzīvokļa parāds, un 2000. gadā tiesu izpildītāja Rudīte Slivjuka dzīvokli izsolē par 6 000 latu (vēlāk izrādījās, ka īpašumu vērtējušas vērtētājas bez licencēm) pārdeva kādam Arvīdam Kalveršam. Pēc mēneša, reģistrējot nopirkto īpašumu Zemes grāmatā, tā kadastrālā vērtība tika noteikta 100 000 latu apmērā — 17 reizes lielāka par pārdošanas cenu. 2003. gadā šis zemes gabals tika pārdots jau par 226 000 latu. Kaut arī Augstākā tiesa šo izsoli tikai šogad atzina par nelikumīgu, ar atpakaļejošu datumu mainīt vairs neko nevar. Likteņa ironija, bet tieši uz šī zemes gabala tiek būvēta māja, par kuras celtniecības likumību joprojām tiesājas pensionāre Enesa Saburova un Satversmes tiesas tiesnese Ilma Čepāne, no vienas puses, un advokāts Andris Grūtups, pārstāvot Ventspils uzņēmējus, no otras puses.

Ekonomikas policijā savulaik tika ierosināta arī krimināllieta pret atsevišķām līzinga grupas „Zeme” amatpersonām, kuras, iespējams, no pensionāriem pret kredītu solījumiem izkrāpušas simtiem dzīvokļu. Arī tur melno darbu līdz galam novadījuši tieši tiesu izpildītāji.

Inga Čepjolkina un viņas vīrieši

Ap 2000. gadu Tieslietu ministrija sāka izstrādāt likumu par zvērinātiem tiesu izpildītājiem, kas paredzēja pārveidot tos par brīvas juridiskas profesijas pārstāvjiem, kuriem pašiem būs jāuzņemas atbildība par pieņemtajiem lēmumiem. 2002. gadā Saeima šo likumu pieņēma, un 2003. gada 1. janvārī tas stājās spēkā. Uz to brīdi tiesu izpildītāju atestāciju bija veikuši 120 pretendenti un likās, ka sistēmā beidzot tiks ieviesta kārtība. Par Zvērinātu tiesas izpildītāju padomes vadītāju tika ievēlēta Inga Čepjolkina, kuras vārds jau agrāk bija izskanējis vairākos skandālos. Pavisam nesen Jelgavas prokuratūra uzrādīja apsūdzību bijušajam tiesu izpildītāju kantora vadītājam Ivaram Kibermanim un kādam Raivo Sārtam, kuri tiek vainoti par 800 000 latu lielu zaudējumu nodarīšanu bankrotējušam uzņēmumam RAF, par smiekla naudu pārdodot izsolē unikālas rūpniecības iekārtas. Pēc neoficiālas informācijas, tieši Raivo Sārts, kurš pašreiz apmaiņā pret iespējamo soda mīkstināšanu ir gatavs liecināt par noziedzīgām shēmām, kurās iesaistīti gan tiesneši un tiesu izpildītāji, gan svešas mantas tīkotāji. Viņš apgalvo, ka noziedzīgās shēmas dalībnieku peļņa dažkārt bijusi 25 000 latu mēnesī un viņš pats nesis naudu vairākiem tiesnešiem. To, ka R. Sārta rīcībā šāda informācija varētu būt, liecina arī paša apgalvojums, ka viņš savulaik bijis tagadējās Latvijas zvērinātu tiesu izpildītāju padomes vadītājas Ingas Čepjolkinas civilvīrs, bet šī persona gan ar tagadējo, gan ar iepriekšējo uzvārdu — Lazdāne — figurē vairākās skandalozās īpašumu izpārdošanas lietās.

Pēc R. Sārta vārdiem, noziedzīgā shēma eksistē jau kopš 1997. gada, un tās darbošanās laikā cietušas vairākas personas. Pats viņš no veiksmīgā biznesa padzīts 1999. gadā, kad arī notika afēra ar rūpnīcu RAF. Šobrīd tiesībsargājošo institūciju rīcībā esot informācija par vairāk nekā desmit iespējamām noziedzīgajām epizodēm un visticamāk, ka tiesu izpildītāju sistēmā gaidāms pamatīgs skandāls.

Pirmo reizi Ingas (toreiz vēl Lazdānes) vārds izskanēja 1998. gadā saistībā ar valsts akciju sabiedrību „Energoautomātika”, kuru ar 500 000 latu lielu parādu bija privatizējis uzņēmējs Jānis Baklāns. Pēc investora atrašanas valsts institūcijām tika izteikts lūgums kapitalizēt 30% parādu, taču lūgums tika noraidīts. Rīgas Dome iesniedza tiesā prasību par parāda piedziņu, taču tiesas dienā to atsauca un iesniedza maksātnespējas pieteikumu. Par administratoru tika norīkots SIA „Audits un konsultācijas”, bet par pilnvarotajiem — I. Lazdāne un viņas māsasvīrs Andris Spore. Uzņēmuma nekustamais īpašums sastāvēja no vairākiem hektāriem zemes un aptuveni 40 ēkām Ganību dambī, nākotnē plānotā Daugavas Ziemeļu tuneļa šķērsojuma vietā un tā aptuvenā vērtība tolaik bija vismaz 2 miljoni latu. Administratora rokās pēkšņi nonāca prasība par mistisku parādu 3 miljonu latu apmērā par produkcijas piegādes līguma nepildīšanu no kādas nevienam nezināmas ofšoru firmas. J. Baklāns stāsta, ka administratoru nolīgtais apsardzes priekšnieks informējis gan viņu, gan arī vēlāk liecinājis Ģenerālprokuratūrā, ka šis dokuments tapis, respektīvi, viltots tepat Latvijā. Rezultātā vērtīgais īpašums tika pārdots formālā izsolē par 453 000 latu kādam jaundibinātam un ārzonu rezidentiem piederošam uzņēmumam „Baltijas nekustamie īpašumi”. Uzņēmuma pilnvarotā persona Latvijā ir kāda Sanda Jugāne, kas apgalvo, ka uzņēmumā ieguldījusi savus personiskos līdzekļus, taču nav spējusi pierādīt to izcelsmi. Prokuratūrā šobrīd ierosināta krimināllieta gan par iespējamo noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizāciju, gan par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, taču zinoši ļaudis teic, ka reālais pircējs ir meklējams starp AS „Gaisa satiksme” amatpersonām. Interesanti, ka vērtētāja Daiga Deruma, nosakot īpašuma cenu, par pamatu ņēmusi lauksaimniecības objektu cenas Rīgas rajonā. Vēl var piebilst, ka minēto īpašumu pārvaldītājs vairāku gadu garumā bija Andrejs Čepjolkins — tagadējais Ingas Čepjolkinas vīrs.

Andreja Čepjolkina vārds figurē arī jau pieminētajā RAF izpārdošanas skandālā. Tieši viņam šā uzņēmuma administratore Lidija Skreija, pret kuru arī ierosināta krimināllieta, pārdeva 48 mašīnbūves preses par aptuveni 90 000 latu. Interesanti, ka izsolē Itālijas kompānija „Industria Metallurgica Carmagnolese” par tām bija gatava maksāt 1,6 miljonus ASV dolāru.

Krimināllieta par piesavināšanos un dienesta pilnvaru pārsniegšanu 2002. gadā ierosināta arī pret I. Čepjolkinas pirmo vīru, bijušo Ziemeļu rajona tiesu izpildītāju kantora vadītāju Jāni Lazdānu. Tiesa gan, ne par jau pieminēto afēru četru degvielas uzpildes staciju lietā, bet par sīkumiem — grāmatvedības datu viltošanu un patvaļīgu valsts naudas piesavināšanos — nieka 2,7 tūkstošu latu apmērā.

„Neatkarīgā Avīze” informē, ka J. Sārts esot liecinājis vēl par vairākām apšaubāmām lietām. Uzņēmuma „Rīgas Filcs” īpašumus kāds „RS Serviss” nopircis par 12 000 latu, bet pārdevis par 120 000, turklāt minēto firmu it kā vada I. Čepjolkinas māte. Rūpnīcas „Mangaļi” īpašumi iegūti par 12 000 dolāru, bet uzreiz pārdoti par 80 000.

Vēl jāmin skandāls ar Latvijas lielākā zemes īpašnieka Gata Saknīša zemes īpašumu izsolīšanu Siguldā, kurā darbojušās daudzas no jau pieminētajām personām. 2002. gadā G. Saknītis no kādas privātpersonas aizņēmies 15 000 latu, kurus nav laikā atdevis, tāpēc kreditors vērsies tiesā. Tālākie notikumi risinājušies zibenīgā ātrumā. Novērtētāja, protams, ka tā pati Daiga Deruma, 58 ha zemes Siguldā ar dzīvojamo māju un saimniecības ēkām novērtējusi par 8 000 latu (! – „aut.”), tāpēc pilna parādā summas piedziņai izsolei pievienoti vēl divi G. Saknītim piederoši īpašumi. 2002. gada 27. decembrī, ierodoties izsoles vietā noteiktajā laikā – Rīgas tiesu izpildītāju kantorī, – tiesu izpildītāja Elita Sole G. Saknītim paziņoja, ka izsole nenotiks, jo neviens neesot pieteicies. Tomēr pēc zināma laika I. Čepjolkina vērsusies Rīgas Apgabaltiesas Civillietu kolēģijā ar lūgumu apstiprināt minētajā datumā notikušās izsoles rezultātus, un visus trīs īpašumus par 15 000 latu savā īpašumā ieguvusi zvērināta advokāte Regīna Keiša un uzņēmums SIA „Finansu konsultācijas”. Neatkarīgie nekustamo īpašumu tirgotāji G. Saknītim atņemtā īpašuma vērtību noteikuši vismaz 100 000 latu vērtībā. Šobrīd pret tiesu izpildītāju Elitu Soli Rīgas tiesas apgabala prokuratūrā ir ierosināta krimināllieta par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un 53 000 latu lielu zaudējumu nodarīšanu — viņai piemērots arī drošības līdzeklis, paraksts pret dzīvesvietas nemainīšanu.

Vēl kāda vērā ņemama sakritība. G. Saknīša īpašumu nākošā ieguvēja SIA „Finansu konsultants” par finansu konsultantu strādā kāds Andris Zībarts, kurš ir arī „Energoautomātikas” īpašumus ieguvušās firmas „Baltijas nekustamie īpašumi” revidents.

Uzmanīgu dara arī fakts, ka visi pieminētie darījumi nav radījuši nekādas šaubas tiesās, kurās tie ir apstiprināti, tāpēc R. Sārta apgalvojumi, ka viņš personiski ir nesis naudu vismaz pieciem tiesnešiem, kļūst visai ticami.

Vai bezcerība turpināsies?

Nav jau tā, ka līdz šim pie atbildības nav saukts neviens tiesu izpildītājs. Bez jau pieminētajiem gadījumiem krimināllietas ierosinātas pret Ogres tiesu izpildītāju kantora vadītāju Jāni Lapiņu — par kukuļņemšanu un par tādu pašu noziegumu — vēl pret kādu ierindas tiesas izpildītāju Rīgā. Taču — vai ir pamats optimismam?

Par pēdējo meistardarbu šajā noziegumu jomā uzskatāma jau pieminētā Ivara Kibermaņa rīcība, aprakstot mantu lampu veikalā „Deco” šā gada aprīlī. Dizaineru Aigara Lenkēviča un Ērikas Mālderes unikālā tehnoloģijā izgatavoti gaismas ķermeņi, kas pat nebija veikala īpašums un kuru vērtība ir vismaz 2,5 tūkstoši latu, tika novērtēti par... 300 latiem. Mākslinieki jau ir vērsušies tiesā, taču — kurš var garantēt, vai iespējamā izsolē lampu pircēja statusā atkal nav plānojusi piedalīties kāda no rakstā pieminētajām personām...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form