Publicists ar segvārdu Otto Ozols izpaudies. Šoreiz publikācijā par dažāda kalibra politiķiem, politikāņiem, iestāžu darboņiem un pašu lielāko "sērgu" Latvijā – politiskajām partijām ("Delfi", 31.08.2016). Katram tiek kāds cīnītāja Ozola drosmīgs epitets un pārmetums. Arī man.
Atļaušos būt pārdrošs un iebildīšu tikai dažiem publicista apgalvojumiem, kas, iespējams, radušies izpratnes trūkuma un nekompetences dēļ. "Latvijas kuģniecība", kopš privatizācijas pirmajiem posmiem, ir bijusi publiska akciju sabiedrība. "Latvijas kuģniecības" akcijas tika piedāvātas publiskā izsolē, un tajā varēja piedalīties ikviens pretendents, kam bija atbilstoši finanšu līdzekļi. Arī Otto Ozols, uzrādot savas personas apliecinošos dokumentus ar īsto vārdu, uzvārdu un samaksājot par to naudu.
Ja atmiņa neviļ, izsolē piedalījās arī citi pretendenti, tā ka cīņa par akciju paketi bija īsta, nevis mākslīga. Patīk tas Ozolam vai nē, bet tāds ir bizness – vienmēr tajā kāds uzvar un kāds zaudē. No šiem savdabīgās žēlabu mantras atkārtojumiem saistībā ar "Latvijas kuģniecību" nekļūst skaidrs, tieši par ko tik ļoti skumst publicists: par to, ka "Kuģniecību" nenopirka kādi tā sauktie ārvalstu investori ar Krievijas biznesa saknēm, kuri nemākulīgi maskējās zem Rietumu ārzonu nosaukumiem? Manuprāt, gluži pretēji – lieliski, ka viens liels Latvijas uzņēmums "Ventspils nafta" nopirka citu lielu Latvijas uzņēmumu "Latvijas kuģniecība", jo, pateicoties vietējam kapitālam, vismaz padsmit gadu tika atbalstīta Latvijas māksla, kultūra, sports un citas valsts izaugsmei svarīgas nozares. Intereses pēc pašreizējie kvēlie citvalstu ietekmes apjūsmotāji minēto uzņēmumu ārvalstu menedžeriem var pajautāt, kāds un cik liels ir viņu atbalsts Latvijas sociālajiem un kultūras projektiem?
Runājot par tiesvedībām, Otto Ozols kā reizrēķinu atkārto paša neredzētu, nepārbaudītu apgalvojumu par Lemberga "ņirgšanu un ālēšanos pat tiesā". Te gribētos precizēt, cik tieši reižu Ozols septiņarpus gadu laikā, kopš risinās pret mani politiski iniciētā prāva, ir bijis tiesas sēdēs un minētās rīcības no manas puses pieredzējis. Pareizi. Atbilde ir – nevienu! Tā vietā publicists tiražē subjektīvu, tikai vienas – apsūdzības puses viedokli, pat nemēģinot iedziļināties jebkādos tiesas laikā atspoguļotajos faktos no otras puses. Tad arī sanāk, ka apsūdzības pusei, nespējot pierādīt savu taisnību tiesā un politiskajiem pretiniekiem nevarot uzvarēt brīvās demokrātiskās vēlēšanās, lieliski piespēlē dažādi ozoli, publicisti un citi rupori, kas atskaņo prokuratūras plati, atsakoties jebkādā veidā uzklausīt otras puses argumentus un publiski kultivējot teoriju par jau zināmu vainīgo, un aģitējot apcietināt.
Taču tā noteikti nav ziemeļvalstu demokrātija, par kādu publiski sapņo Ozols. Bet "atsaukšanās uz jebkuru citu normālu valsti" ir sens manipulācijas paņēmiens, kas tiek izmantots sava viedokļa pamatošanai bez pierādījumiem.
Lai ieviestu pilnu skaidrību par tiesā notiekošo, vēlos uzsvērt, ka vismaz trīs reizes tiesvedības procesa laikā esmu lūdzis tiesu procesu publiskot, atļaujot filmēt tiesas sēdes. Visas reizes mans lūgums ir ticis noraidīts, jo apsūdzības puse tam nav piekritusi. Tātad tieši tajā pusē un nevis Lembergam ir kaut kas slēpjams. Ja procesi būtu filmējami, gan Otto Ozols, gan jebkurš cits publicists un sabiedrības loceklis varētu pārliecināties par to, kurš patiešām ņirgājas, ālējas un izrāda necieņu tiesai un citiem procesa dalībniekiem, piemēram, mēnešiem neierodoties uz tiesu un aizbildinoties ar slimību, bet tajā pašā laikā dzeltenajā presē atrādot savas eksotisko braucienu fotogrāfijas. Un te atkal nav runa par Lembergu. Ja tiesas process tiktu padarīts atklāts, Otto Ozolam nenāktos rakstīt klajas muļķības un viņš varētu balstīties uz reāliem, pārbaudītiem faktiem. Citādi tāda pseidopublicistika vien sanāk!