Foto: Publicitātes foto
Premjerministrs Valdis Dombrovskis, nav šaubu, jūtas līdzatbildīgs par Zolitūdē notikušo traģēdiju. Taču no amata bija jāatkāpjas nevis viņam, bet gan Rīgas domes priekšsēdētājam Nilam Ušakovam, kurš ir politiski atbildīgs par pašvaldības būvvaldes darbu.

Ja Rīgas domes priekšsēdētājs, pilsētas būvvalde un tās būvinspektori būtu pienācīgi veikuši savus pienākumus, "Maximas" jumts diezin vai būtu sabrucis, un piecdesmit četri cilvēki, kuri gāja bojā zem domē saskaņotiem un atļautiem dzelzsbetona bluķiem un tērauda lūžņiem, tagad būtu dzīvi.

Taču Ušakovs trešdien īpašā preses konferencē paziņoja, ka atkāpties netaisoties, jo viņa pienākums esot "strādāt, nevis bēguļot", un aizbēga no žurnālistu jautājumiem. "Strādāt rīdzinieku labā", protams, kā jau simtiem reižu bijām dzirdējuši no "Saskaņas centra" līdera un viņa politiskā partnera Andra Amerika, kam arī esot "gods kalpot Rīgai".

Rīcība un atbildība

Ušakova vadītās domes mājaslapā varam izlasīt, ka Rīgas pilsētas būvvalde "atrodas tiešā Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas pakļautībā un nepastarpināti ir pakļauta Rīgas domes politiskajai uzraudzībai".

Taču būvvaldes galvenais nepastarpinātais politiskais uzraudzītājs kopš traģēdijas vakara šķiet esam aizmirsis šo savu pienākumu un mēģina pāradresēt atbildību par notikušo citiem. Ušakovs gan ir atstādinājis no amata pienākumu pildīšanas sešus būvvaldes rūķīšus, taču ne vadītāju Ingusu Vircavu, laikam pārāk vērtīgu un zinošu "kadru". Un bija pastāvīgi rādījis uz 2009.gadā pieņemtajiem grozījumiem Būvniecības likumā kā nelaimes sakni. Šie grozījumi visu atbildību par būvniecības uzraudzību atstāja pašvaldībām, un Ušakovs pats bija par tiem balsojis, būdams Saeimas deputāts.

Rīgas mēra loģika šķiet dubulti absurda - iznāk, ka valdībai jāatbild par to, ka Rīgas būvvalde atļāva celtniekiem veikt būvdarbus uz "Maximas" veikala jumta virs simtiem cilvēku galvām, jo Ušakovs bija nobalsojis, ka par to jāatbild pašvaldībai.

Rīgas mērs ir paziņojis, ka "mani atbalstīja pirms 5 mēnešiem vairāk nekā 58% vēlētāji un es neuzskatu, ka viņu intereses būs labāk pārstāvētas, ja es demisionēšu."

Dombrovskim bija daudz pamatotāki iemesli pateikt līdzīgi - ka valdības atkāpšanās diezin vai atbilst koalīcijas partijas ievēlējušo interesēm. Varēja norādīt, ka valdība neuzrauga būvdarbus Rīgā. Premjerministrs to nedarīja. "Kopš pagājušās ceturtdienas Zolitūdes traģēdijas es daudz domāju par morālo un politisko atbildību," viņš sacīja. Un paziņoja: "Uzņemoties atbildību par Zolitūdes traģēdiju, atkāpjos no valdības vadītāja amata."

"Es neplānoju atkāpties," atbildēja Ušakovs. "Ministru prezidents, manuprāt, izmanto situāciju, lai iegūtu popularitātes punktus," viņš komentēja Dombrovska lēmumu atkāpties no amata. Tas esot mēģinājums "valsts grūti risināmos jautājumus uzvelt kādam citam."

Kopš pagājušās ceturtdienas Ušakovs bija visādi pūlējies izlocīties no atbildības un norādīt, ka atbildība jāuzņemas valdībai. Bet, kad valdības vadītājs to tiešām uzņēmies, Rīgas mērs skaidro, ka tā esot bēgšana no atbildības un tās uzvelšana citiem.

Šķiet, ka šis ir gadījums, kad, vērtēdams citu rīcības motīvus un mērķus, politiķis ir gana nepārprotami pateicis savējos - ka politika viņam ir manipulāciju un apčakarēšanas polittehnoloģiju poligons, un pat nevainīgu cilvēku nāve ir tikai iegansts "pīāram".

Spriedelēt par citu rīcību, pašam neuzņemoties nekādu personisku atbildību, var jebkurš garāmgājējs. Bet politiķim "atbildība ir rīcība", kā trešdien teica Dombrovskis. Ušakovs izvēlējies spriedelēt, nevis rīkoties. Un mums ir iespēja novērtēt atšķirību starp valstsvīru un politikāni.

Tirgus kapos

Izmantot Zolitūdes traģēdiju savtīgām politiskām spēlēm ir zemiski. Diemžēl tieši to atļaujas darīt ne tikai "Saskaņas centrs". Mirušie vēl nav apbedīti, bet "zaļie zemnieki", kuri nu tik virzīšot savu premjerministru Dombrovska vietā, steidz kopā ar "Saskaņas centru" izmantot cilvēku bojāeju lētas popularitātes punktu krāšanai "pa pilnu kasi", kā teic Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Valdība jau ir pieņēmusi lēmumus par kompensāciju izmaksu cietušajiem un bojāgājušo ģimenēm. Taču abas opozīcijas partijas nupat grib ar dāsnām dāvanām populistiski pārsolīt valdību un steigā uzcepušas savu īpašu likumu par kompensācijām. Tie būtu "miljonu miljoni", taču pavirši sataisītā likumprojekta īstais mērķis ir caurspīdīgi skaidrs - radīt sev ieganstu brēkt par valdības cietsirdību un vienaldzību, kad koalīcijas partijas Saeimā to noraidītu.

Tiesa, Dombrovskis vairs nevar rēķināties arī ar VL - TB/LNNK, kas bija paziņojusi, ka valdībā gan palikšot, taču koalīcijas līgums tai vairs neesot saistošs. Naudīgā maksātnespējas administratoru brālība ir gatava paralizēt jebkuru koalīcijas lēmumu, kad ir apdraudēta tās kase.

Ļoti daudziem un ļoti ietekmīgiem politikas aizkulišu spēlētājiem Zolitūdes traģēdija ir iegansts mēģināt dabūt savām interesēm labvēlīgāku valdību. Katrā ziņā netrūkst tādu, kas "palīdzēja" Dombrovskim pieņemt galīgo lēmumu. Arī prezidents Andris Bērziņš pusotru stundu garajā sarunā ar premjerministru acīmredzot nemēģināja viņu pierunāt palikt amatā.

Prezidents vēl pat nebija pieņēmis premjerministra demisiju, kad kuluāros jau tika dalīti ministru portfeļi nākamajā valdībā. Bet "zaļo zemnieku" Uldis Augulis, trešdien LTV "Sastrēgumstundā" vaicāts par galvenajiem uzdevumiem līdz vēlēšanām, bez aplinkiem pavēstīja: "Sadalīt visus Eiropas Savienības struktūrfondus." Nudien, kādi vēl uzdevumi var būt svarīgāki, kad jau atkal tiks pie siles? Savukārt "politologi", kā Latvijā dēvē jebkuru, kam ir kaut kas bilstams par politiku, sparīgi rēķināja, kura partija un cik "punktus" sev ieguvusi no Dombrovska valdības krišanas, kura un cik ir zaudējusi. Tirgus kapos iet pilnā sparā.

Dombrovska lēmums atkāpties no amata, iespējams, īstermiņā radīs vairāk problēmu, nekā atrisinās. Vairākas svarīgas reformas tiks apturētas. Jaunajā valdībā jūtami lielāka ietekme acīmredzot būs tieši tās sistēmas operatoriem, kuras alkatība un cinisms bija Zolitūdes traģēdijas "sistēmiskais" iemesls. Un varam nešaubīties, ka par traģēdiju atbildīgie būvnieki un viņu uzraudzītāji - visi "parakstu un zīmogu licēji" - netaupīs pūliņus un resursus, lai izmantotu iespēju sarunāt ar sev draudzīgāku valdību savas vainas nomudžināšanai vajadzīgos lēmumus.

Tas nozīmē, ka vēl svarīgāks būs sabiedrības spiediens un prasība politiķiem atskaitīties un atbildēt par saviem lēmumiem - pirmām kārtām par tiem, kuri saistīti ar Zolitūdes traģēdijas iemeslu noskaidrošanu un vainīgo saukšanu pie atbildības. Ironiski un varbūt pat mazliet ciniski, taču pret tiem, kuri šādus lēmumus gribētu novilcināt un neitralizēt vai, kā Ušakovs, atkratīties no atbildības, darbojas arī viņu pašu apmātība ar saviem "reitingiem". Jo nākamgad Saeimas vēlēšanas.

Dombrovskis ir atdevis saturu "politiskās atbildības" jēdzienam un pacēlis šādas atbildības latiņu ļoti augstu. Ilgtermiņā tas nāks par labu Latvijas politiskajai kultūrai un līdz ar to mums visiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!