Aivars Ozoliņš, 'Ir': Eiro, emocijas un politika  (175)

Raidījuma beigās tā vadītājs Gundars Rēders konstatēja, ka pret eiro referendumu ir bijuši apmēram 67 procenti no vairāk nekā tuvu pieciem tūkstošiem saņemto zvanu. Tas bija negaidīti un izskatījās īpaši iespaidīgi arī tāpēc, ka īsi pirms tam bijusī Latvijas Radio darbiniece Eva Lūse bija kategoriski pasludinājusi, ka eiro ieviešanu aizstāvot tikai "valsts pārvalde" un "banku eksperti".

Ja tā būtu, nāktos secināt, ka valsts ierēdņi un banku eksperti ir emocionāli tik ļoti uzskrūvējušies, ka masveidā zvana uz televīziju, kamēr "vienkāršajai tautai" (kuras vairākums, kā mums it kā pašsaprotami stāsta, esot pret) ir vienalga.

Jādomā gan, ka Latvijas iedzīvotājiem, vai tie ir vai nav banku eksperti, nebūt nav vienalga. Taču tie raidījuma dalībnieki, kuri uzskata, ka referendums nav jārīko un eiro ir jāievieš, skatītājiem laikam šķita pārliecinošāki, turklāt viņu lielākoties racionālie argumenti acīmredzot izrādījās arī emocionāli iedarbīgāki nekā eiro pretinieku palaikam ļoti kaismīgā vārīšanās.

Niķīgā socioloģija

Protams, ka telefona balsojums vienā televīzijas raidījumā nebija autoritatīva socioloģiska aptauja. Taču, kā tieši sociologi zina vislabāk, aptaujas rezultātu var būtiski ietekmēt jautājuma un atbilžu variantu formulējums. Arī par attieksmi pret eiro.

Sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS kopš 2003.gada uzdod Latvijas iedzīvotājiem jautājumu: "Vai Jūs atbalstāt Latvijas pievienošanos eirozonai, t.i., šobrīd Latvijas teritorijā lietotie LATI tiktu aizstāti ar EIRO naudas vienībām?" Uzreiz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gadā pozitīvi uz to atbildēja 41,1% respondentu, pašlaik to skaits krities līdz 23,1%.

Savukārt Eiropas Komisijas Eurobarometer aptaujās kopš 2004.gada iedzīvotājiem tiek vaicāts, vai eiro ieviešanas sekas būtu pozitīvas vai negatīvas. Paradoksāli, bet tieši pēdējos divos gados pozitīvas atbildes uz šādu jautājumu sasniegušas visaugstāko līmeni - 44% pērn un 43% šogad.  Taču vienlaikus šajā pašā aptaujā apgalvojumam, ka "eiro ieviešana nozīmēs, ka mana valsts zaudēs nozīmīgu daļu savas identitātes", piekrīt 68%. (Plašāk par sabiedrības noskaņojuma svārstībām eiro ieviešanas jautājumā var izlasīt žurnāla "Ir" šīs nedēļas numurā.) Kā labi parāda arī šie divi Eurobarometer jautājumi, vaicājot par it kā "attieksmi pret eiro", var saņemt atbildi par attieksmi pret ļoti dažādām lietām.

Sastrēgumstundā jautājums skatītājiem bija formulēts pavisam neitrāli - vai esat par vai pret referendumu. Taču raidījuma gaitā viens no tā dalībniekiem nodēvēja latu par "valsts asinsriti". Esam dzirdējuši, ka lats esot arī mūsu "nacionālā identitāte" un "nacionālais simbols". Var iedomāties, kādi būtu aptauju rezultāti, ja tajās tiktu vaicāts, vai esam gatavi atteikties no valsts asinsrites un savas nacionālās identitātes. Nelīdzētu skaidrošana, ka finanses gan var dēvēt par valsts ekonomikas asinsriti, taču ne konkrēti latu vai kādu citu naudas vienību (turklāt lats ir piesaistīts eiro, ko tātad jau tagad var uzskatīt par šo "asinsriti"). Un ka vācieši, francūži vai igauņi nebūt nav zaudējuši savu nacionālo identitāti, aizstādami markas, frankus un kronas ar eiro. Uz emocionāli uzlādētu jautājumu būtu tikpat emocionāla atbilde.

Paldies Kabanovam

Tauta nebūt nav stulba, kā dažs varētu pasteigties secināt, redzot it kā pretrunīgos aptauju rezultātus par it kā to pašu jautājumu. Lai ko teiktu aptaujās, kad jābalso ar savu personīgo maciņu, lielum lielais vairākums kredītu ņēmēju savu izvēli jau ir izdarījis - vairāk nekā 80% no Latvijā izsniegtajiem kredītiem ir eiro. Un tiklab privātpersonas, kā arī uzņēmumi glabā bankās vairāk eiro nekā latu. Un laikam jūtas gana droši par savu naudu, lai varētu ļauties emocijām, kad jāatbild uz aptaujātāju jautājumiem.

Vēlētāju emocionalitāti var saprast. Diemžēl arī vairākums Saeimas politiķu atļaujas pat valstij tik svarīgā jautājumā vai nu paļauties uz emocijām, vai arī sīkumaini kalkulēt, kā viņu lēmums par eiro ietekmēs viņu pašu "reitingu". Nacionālo apvienību pēkšņi žņaudz šaubu spazmas par pašas programmā vēl tikai pērn skaidri ierakstīto mērķi pievienoties eiro 2014.gadā, un tās līderiem trešdien vajadzēja piecas stundas aiz slēgtām durvīm, lai pašiem sev noskaidrotu, kāpēc tā bija ierakstījuši. Zaļo un zemnieku savienības politiķiem būt vai nebūt Latvijai eirozonā, ko viņi pirms tam vienmēr bija atbalstījuši, būdami iepriekšējās valdībās, tagad izrādās esam atkarīgs no tā, vai paši būs vai nebūs pašreizējā valdībā.

Un te nu jāpateicas Nikolajam Kabanovam un vēl diviem Saskaņas centra deputātiem, ar kuriem kopā viņš Saeimā nodibinājis "lata aizstāvju grupu". Ja pret eiro ieviešanu un par "nacionālā simbola" sargāšanu ir politiķis, kurš var atļauties slaucīt muti Latvijas karogā un nākt uz Saeimu piedzēries un kura pārstāvētais politiskais spēks vienmēr pretojies Latvijas integrācijai ES, NATO un citās svarīgākajās Rietumu organizācijās (toties ir atbalstījis gan daļas Gruzijas teritorijas okupāciju, gan citas Krievijas neimperiālistiskās avantūras), tad nudien jāpadomā, vai ir vērts būt vienā kompānijā ar šādiem "patriotiem" un kāds īsti ir viņu mērķis, mēģinot tagad novērst eiro ieviešanu.

Populisti ar bumerangu

Referendums Latvijā 2003.gadā par pievienošanos ES, protams, bija arī par pievienošanos eiro, kas ir iestāšanās līgumā skaidri pateikta apņemšanās. Bet referendums par it kā eiro ieviešanas atlikšanu, ja notiktu, tobrīd būtu jau bezjēdzīgs, jo eiro ieviešana būtu atlikta brīdī, kad tiktu sākta šāda referenduma procedūra. Tas nozīmētu, ka valdība nevarētu prasīt Eiropas Komisijai izvērtēt Latvijas gatavību pāriet uz eiro un EK nevarētu līdz vasaras vidum sniegt šādu izvērtējumu, lai var līdz gada beigām pabeigt tehniskos sagatavošanās darbus.

Bijušais Latvijas Bankas vadītājs un premjerministrs Einars Repše trešdienas raidījumā pauda, ka, viņaprāt, ar referenduma rīkošanas kampaņu daži ļoti pragmatiski mēģina nobremzēt Latvijas virzību uz Rietumu struktūrām. Var piekrist, ka tas acīmredzot ir lielais mērķis. Taču diezin vai var dēvēt par pragmatisku skandaloza promaskaviska politiķa izvirzīšanu lata galvenā sargātāja lomai.

Tā vien šķiet, ka tieši SC vairs necer novērst eiro ieviešanu, bet tā vietā nu uzrunā viscietāko sava elektorāta daļu - to, kura labprātāk balsotu par lata aizstāšanu ar rubli, - un pie reizes diskreditē "nacionālos" politiķus, kuri cer izdabāt aptaujām par eiro un būs Ušakova konkurenti pašvaldību vēlēšanās nākamgad. Tie nu izrādās esam pasažieri uz Kabanova stūrētā "lata glābšanas" plosta.

Taču Kabanovs vismaz skaidri parāda arī kādu alternatīvu, ja Latvija pavērstu pretējā virzienā līdzšinējo eirointegrācijas politiku. Sastrēgumstundā viņš rādīja Baltkrievijas rubeļu banknoti, kuras drukāšanas pašizmaksa ir augstāka par tās nominālvērtību, un slavēja Eiropas pēdējā diktatora Lukašenko paradīzē ražotos traktorus. Toties ZZS pārstāvis Kārlis Seržants neko nespēja atbildēt uz tiešu jautājumu, kādu alternatīvu līdzšinējai valsts politikai piedāvā viņa partija, tikai izstāstīja, kā pats uzskata, "jaunākās ziņas no Vācijas" - savu sarunu ar taksometra šoferi, kurš esot lamājis eiro.

Balstīt politiku uz emocijām nav gudri un var būt valstij bīstami. Turklāt kaitīgi arī pašu politiķu nākotnei. Eiro jautājumā populisma bumerangs var nākt atpakaļ un trāpīt arī pa šiem populistiem tik svarīgajiem reitingiem. Nemaz neminot citas sekas, eiro izgāšana būtu arī emocionāli spēcīgs satricinājums. Par to potenciāli atbildīgie jau ir pieteikušies un nebūtu tālu jāmeklē.