”Vēsturisks brīdis Gruzijas demokrātiskajā attīstībā”, kā teikts NATO ģenerālsekretāra paziņojumā par pirmdien notikušajām vēlēšanām, ir arī pavērsiens Gruzijas ceļā uz dalību šajā organizācijā. 
Gruzija pārredzamā nākotnē nebūs ne NATO, ne Eiropas Savienībā. Tāpēc ”Gruzijas demokrātijas uzvara”, par kuru priecājas Rietumu valstisko un nevalstisko komentētāju koris, nenoliedzami ir arī Krievijas uzvara.
Gruzijas ģeopolitiskā orientācija, attiecības ar Krieviju un pat piektās daļas valsts teritorijas okupācija acīmredzot nebija vēlētājiem svarīgākie jautājumi šajās vēlēšanās. Jau tas vien liecina, ka prezidentam Mihailam Saakašvili ir nopietnas iekšpolitiskas problēmas un ka arī tagad slavētā Gruzijas demokrātija viņa izpildījumā vairākumam pilsoņu nešķiet pārliecinoša. Prieks Rietumvalstu galvaspilsētās par mierīgu varas maiņu izpauž bažas, ka Saakašvili varēja mēģināt noturēties pie varas arī ar nedemokrātiskiem līdzekļiem.
Taču vēlēšanu rezultāts jebkurā gadījumā būs Krievijas ietekmes pieaugums. Mērķis pievienoties NATO un ES bija galvenais Gruzijas politisko, ekonomisko un sociālo reformu dzinulis. Vēlēšanu uzvarētāju runātais sniedz maz pamata optimismam, ka šis process varētu turpināties. Tas savukārt nesola neko labu arī tagad slavētajam Gruzijas demokrātijas ”briedumam”. Vēl jo īpaši tāpēc, ka Rietumvalstu politika attiecībās ar Krieviju ir meklēt kopīgu valodu ar Vladimiru Putinu un sadzīvot ar viņa neoimperiālistisko politiku.
Uzvarētāji sola Krievijai draudzību
Tikpat divkosīgu iespaidu kā prieks par Gruzijā notikušo vēlēšanu mierīgu norisi atstāj politiķu un komentētāju ”pozitīvās” prognozes par gaidāmo attiecību uzlabošanos ar Krieviju. Šo attiecību uzlabošanās ir iespējama tikai uz Gruzijas suverenitātes rēķina. Krievijas bruņotie spēki Abhāzijā un Dienvidosetijā, kā arī pirms vēlēšanām pie valsts robežas savilktais armijas kontingents reģiona vēsturē lielākajām militārajām mācībām diezin vai ļauj runāt par vienlīdzīgu partnerību un abpusēju izdevīgumu.
Vēlēšanu uzvarētājs, miljardieris Bidzina Ivanišvili visādi centies parādīt, ka neesot ”Kremļa roka”. Taču kā pierādījumu savai neatkarībai min, ka esot pārdevis savu īpašumus Krievijā. It kā būtu iespējams bez Putina piekrišanas pārdot 5 miljardus dolāru vērtus īpašumus Krievijas valsts kompānijām un Kremlim draudzīgiem oligarhiem. Viņš nekad nav kritiski izteicies par Putinu, uzskata, ka Gruzijas valdība ”sāka karu” ar Krieviju 2008.gadā, ir izteicies, ka Krievija esot demokrātiskāka valsts nekā Gruzija. Bet vēlēšanu priekšvakarā bija pieprasījis ASV vēstniecībai Tbilisi, lai tā aizliedz ASV finansētajām organizācijām veikt vēlētāju aptaujas Gruzijā.
Tiesa, pēc vēlēšanām Ivanišvili ir pateicis, ka viņa mērķis esot Gruzijas virzība uz NATO. Taču viņa koalīcijas partneri bez aplinkiem dēvē vēlmi redzēt Gruziju NATO par ”ceļu uz valsts nodevību” un sludina, ka Gruzijas 20 gadu ”pakļaušanās ASV” esot to ”sagrāvusi un iznīcinājusi”.
Ivanišvili var atstāt ekscentriska un politiski nekompetenta cilvēka iespaidu, taču nav šaubu, ka apņemšanos nomainīt Gruzijas valdību viņš īstenos. Kandidāti uz daudzajām vakancēm ir, protams, viņa koalīcijas biedri - raiba korumpētu padomju režīma funkcionāru un diskreditējušos nacionālistu kompānija. Putinam būs izdevies tas, ko viņš nebija spējis ar militāru spēku - nomainīt pašreizējo Gruzijas valdību, kuras rietumnieciskā orientācija bija darījusi viņu vai traku.
Rietumi atkāpjas
Gruzija nav vienīgā valsts, kuras virzība uz Rietumiem apturēta un pavērsta atpakaļ Krievijas apkampienos. Kremlis atgūst savā ietekmē arī Ukrainu un citas bijušās padomju impērijas zemes, kurās pirms desmit gadiem uzziedējušās ”krāsainās revolūcijas” cerīgi solīja brīvības un demokrātijas uzvaras gājienu ne tikai Eiropas kontinentā, bet arī Vidusāzijā un varbūt pat arī pašā Krievijā. Demokrātisko pārmaiņu process bijušajā padomju telpā ir apstājies. Pašlaik var runāt nevis par jauniem demokrātijas sasniegumiem, bet labākajā gadījumā tikai par sasniegtā noturēšanu. Krievija neslēpj mērķi atdzimt kā militārai lielvarai, kuras galvenais ienaidnieks ir ASV. Diemžēl ASV un citas Rietumvalstis soli pa solim piekāpjas Maskavas ambīcijām.
Krievijas iebrukumu Gruzijā 2008.gadā - pirmo militāro agresiju Eiropā pret suverēnu valsti kopš Otrā pasaules kara - ASV prezidenta Baraka Obamas administrācija galu galā atalgoja ar ”restarta” politiku, kas tikai iedrošināja Putina režīmu mēģināt atgūt noteikšanu ”tuvajās ārzemēs” un reintegrēt pajukušo impēriju. Virkne Kremlim pietuvinātu ideologu pastāvīgi norādījuši uz mērķi destabilizēt un mainīt Krievijai ”nedraudzīgus režīmus” kaimiņvalstīs, pirmām kārtām Gruzijā, Ukrainā, Baltijas valstīs, un izmantot tam gan ekonomiskās, gan ”kultūras” ietekmēšanas sviras.
Taču līdzās šai ”mīkstajai varai” tiek strauji audzēta arī ”cietā” - Krievija īsteno vērienīgu sava militārā potenciāla atjaunošanas programmu. Vicepremjerministrs Dmitrijs Rogozins pagājušonedēļ ”mierināja” Rietumus, ka pagaidām Maskavai neesot ”globālu militāru ekspedicionāru plānu” un tā varētu lietot militāru spēku tikai savu robežu tuvumā.
Rietumvalstis neizrāda īstu vēlmi pretoties arī demokrātijas palieku iznīdēšanai pašā Krievijā, kur Putins nostiprina arvien autoritārāku, no ārpasaules slēgtu režīmu. Jaunākais piemērs ir ASV valdības piekrišana pagājušonedēļ Kremļa prasībai slēgt ASV Starptautiskās attīstības aģentūras USAID biroju Maskavā, kas Putina ieskatā centies ietekmēt politiskos procesus. Pašlaik tiek strauji ierobežota ASV finansētās radiostacijas Brīvā Eiropa darbība Krievijā.
Kas Latvijai?
Pagājušonedēļ Čehijas ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs ieviesa disonansi augstās valstsvīru aprindās pieņemtajā diplomātiski pieklājīgajā tonī, kad runa par Rietumu attiecībām ar Putina Krieviju. Viesodamies Vašingtonā, viņš paziņoja, ka Obamas ”restarta” politika nav būtiski ietekmējusi Krievijas režīma ”agresīvo autokrātiju” un Putins atgriežas ja ne gluži pie Staļina, tad pie Nikolaja I imperiālistiskās politikas. ”Rietumi zaudē” Krievijai, paziņoja Švarcenbergs. ”Mums nedrīkst būt ilūziju par Putina iedibināto režīmu.”
Baltijas valstīm šādas ilūzijas var būt vēl bīstamākas nekā Čehijai. No Krievijas neoimperiālistu kārdinājumiem iejaukties militāri kā pirms četriem gadiem Gruzijā Latviju sargā dalība NATO. Ka tā nav tikai formāla jeb ”papīra” drošība, alianse atgādina gan ar gaisa telpas patrulēšanas misiju, gan arī ar nupat notikušām divām lielām militārām mācībām Baltijā un vēl lielākām nākamgad plānotajām.
Taču Gruzijas pieredze atgādina, cik svarīgi ir pieņemt pareizos lēmumus īstajā brīdī. Var tikai zīlēt, vai Gruzija būtu piedzīvojusi militāru iebrukumu un pašreizējo atgriešanos Krievijas ietekmes sfērā, ja 2006.gadā NATO nebūtu atturējusies piešķirt tai dalības rīcības plānu. Toties negribas pat iedomāties, kur pašlaik būtu Latvija, ja būtu palaidusi garām savu iespēju pievienoties aliansei 2004.gadā. Vai - ja būtu izlēmusi nesteigties ar pievienošanos Eiropas Savienībai. Gruzijā notiekošais parāda, cik bīstami ir atrasties ”pelēkajā robežas zonā” starp Rietumiem un Krieviju.
Pašlaik atkal ir jāizvēlas - ieviest eiro vai tomēr pagaidīt. Tas diemžēl arī ir ģeopolitisks drošības jautājums. Laikā, kad Rietumi piekāpjas Krievijai savā politiskajā perifērijā, Latvijai ir jātiecas būt Eiropas valstu ”kodolā”, un kopīgā valūta ir šā kodola viens no pamata elementiem. Jo vairāk Rietumu institūcijās un jo ciešāk būsim integrēti, jo vairāk mūsu drošība būs arī citu valstu pašu drošība.
Latvija arī ir demokrātiska valsts, bet tas nozīmē arī to, ka nevaram nešaubīdamies prognozēt, kādu parlamentu un valdību ievēlēsim tuvākā vai tālākā nākotnē. Cieša integrācija Rietumu pamatstruktūrās ir drošāka neatkarības garantija nekā politiķu paziņojumi vai likumu pantu grozījumi.