Aivars Ozoliņš, 'Ir': Kažociņa noslēpums
Foto: Publicitātes foto

Spiegu priekšniekiem demokrātiskā valstī grūta dzīve — stāstīt par savu darbu nedrīkst, bet nestāstīt arī nevar. Nav viegli atrast līdzsvaru starp pienākumu sargāt valsts drošību un sabiedrības tiesībām zināt par drošības iestāžu darīto. Satversmes aizsardzības birojs Jāņa Kažociņa vadībā šo līdzsvaru meklējis, kā mēdz teikt, ar mainīgām sekmēm.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kažociņš otrdien aizvadīja pēdējo dienu valsts galvenās drošības iestādes vadītāja amatā, un ceturtdien SAB direktora pienākumus sāka pildīt Jānis Maizītis. Jaunais SAB priekšnieks ārkārtīgi piesargās, kā pats teic, komentēt politiskos procesus. Varot viņu kaut vai spīdzināt, viņš to nedarīšot, Maizītis saka intervijā žurnālam "Ir".

Maizīša bažas, ka "šo mūsu sarunu arī kāds droši vien lasīs, analizēs, mēģinās saprast domu gājienu", kāds varētu uzskatīt par pārspīlētām, taču tām ir nopietns iemesls. Likuma aizsargāta drošības iestāžu darbības slepenība var radīt kārdinājumu izmantot šo varu arī ļaunprātīgi. Demokrātiskā valstī drošības iestādes nedrīkst iejaukties politiskos procesos un mēģināt tos virzīt - "tad mēs nonākam līdz totalitārai sabiedrībai", labi saprot Maizītis.

To acīmredzot labi saprot un katrā ziņā pastāvīgi uzsver arī Kažociņš, kas vadījis SAB desmit gadus un parasti ļoti atturīgi izteicies gan par biroja darīto, gan par politiku. Tāpēc pašlaik varbūt lielākais Kažociņa noslēpums ir apsvērumi, kas likuši viņam pēdējā gada laikā atkārtoti paust, ka sabiedrības integrācija būtu sekusies labāk, ja valdībā būtu iesaistīta "krievvalodīgo" partija, proti, Saskaņas centrs.

Nav saprotams, kā šāds SAB direktora padoms sader kopā ar, pirmkārt, viņa paša deklarēto drošības dienesta nejaukšanos iekšpolitikā, otrkārt, ar viņa brīdinājumiem par Krievijas pieaugošajiem centieniem izmantot "maigo varu" ietekmes atgūšanai bijušajā impērijā.

Diagnozes un receptes

Kažociņš intervijā TV3 raidījumam Nekā personīga 28.aprīlī atkārtoja trīs vēstījumus, kurus atsevišķi vai kopā ir pieminējis vairākkārt.

Pirmkārt, "Krievija mūs atkal grib apvienot ar sevi" un arvien vērienīgāk izmanto šim mērķim "maigo varu", kā to ir arī atklāti deklarējusi savā jaunajā ārpolitikas koncepcijā. Otrkārt, viena no Saeimā ievēlētajām partijām ir saņēmusi finansējumu no ārzemēm. Treškārt, Saskaņas centrs šobrīd nebūtu tik ietekmīgs, ja būtu iesaistīts Valda Dombrovska pirmajā valdībā.

Otrais no šiem vēstījumiem varētu būt saistīts ar pirmo - skaidrs, ka visefektīvākais Krievijas "maigās varas" rīks ir tai draudzīgas politiskās partijas, kuras mēģina iegūt politisko varu. Taču grūti saprast, kā un kāpēc Latvijas valstij būtu nākusi par labu šā Krievijas mērķa īstenošana - šādas partijas iesaistīšana valdībā.

Kažociņš, protams, atsakās nosaukt Saeimā ievēlēto partiju, kura saņēmusi aizliegto finansējumu no ārzemēm. Tāpēc to nevaram zināt. Taču, ņemot vērā, ka vairākiem SC deputātiem atņemta pielaide valsts noslēpumam, bet apvienībai līgumattiecības ar Krievijā valdošo partiju, ir pamats minējumam, ka tas varētu būt SC. Varbūt varētu piekrist, ka to nosaukt, pirms izmeklēšana pabeigta, būtu "vistiešākā iejaukšanās iekšpolitikā, un to dienests nedrīkst darīt", kā uzsvēra SAB direktors. Taču viņš tūlīt arī piebilda, ka šī partija viņam neesot jānosauc tāpēc, ka tā pati "to ļoti labi zina", "visas attiecīgās personas esam intervējuši", un "es ļoti ceru, ka no tā viņi ir mācījušies".

Šķiet, ka šajā gadījumā SAB bijušais direktors balansēja uz robežas ar viņam deleģētās varas patvaļīgu izmantošanu. Ja likums ir pārkāpts, pārkāpējam par to ir jāatbild, un drošības iestādes vadītājs nevar izmeklētāju un tiesnešu vietā lemt, ka varbūt arī nav jāatbild, jo pietiek ar pabiedēšanu. Un, ja šī partija tiešām ir SC, vēl ieteikt apbalvošanai ar valdības ministru amatiem politiķus, kuri pārkāpuši likumu, jo viņi esot "mācījušies".

Ja šī nenosauktā partija būtu saņēmusi aizliegtu finansējumu no ārzemēm, tad kļūtu aktuāls jautājums par tās darbības apturēšanu - likuma ietvaros un tiesiskā ceļā, protams. Ja šī partija ir SC, tad sanāk, ka Kažociņš bēdājas, ka valdībā nav bijusi partija, kura pārkāpusi likumu.

Turklāt Kažociņš uzskata, ka SC nav bijis pie varas tāpēc, ka par to balsojot "krievvalodīgie". "Ja mēs kā latvieši domājam, ka ilgstoši varam valdībā pieņemt tikai partijas, par kurām balso latviešu vēlētāji, un izslēgt tās, par kurām balso krievvalodīgie, tad mēs kļūdāmies," viņš pamāca.

To pašu apgalvo arī SC līderi - ka neesot ņemti valdība tāpēc, ka esot krievi. Taču ir vairāki būtiski svarīgi politiski un programmatiski iemesli, kāpēc SC ir opozīcijā, bet tieši etniskā iemesla uzsvēršana tikai veicina šīs apvienības nostiprināšanos Latvijas politikā.

SC ekonomiskā programma, ja tā var dēvēt Rīgas domē aizrautīgi īstenoto un arī valdībai pat vissmagākajā krīzes laikā ieteikto naudas šķiešanu, ir pilnīgā pretrunā ar Dombrovska valdības īstenoto taupības politiku. Nav savienojama ar pašreizējās un, par laimi, arī iepriekšējo Latvijas valdību ārpolitisko orientāciju SC tik nepārprotamā raušanās uz Austrumiem, ka apvienībai ir pat sadarbības līgums ar Krievijā valdošo partiju. Regulārie korupcijas skandāli Rīgas domē liek domāt, ka arī izpratne par korupciju SC politiķiem līdzīga kā Krievijā valdošajiem un ir pretrunā ar pašreizējās valdības koalīcijas vairākuma deklarēto tiesiskumu.

Ignorēt tik fundamentālas ekonomiskās, ārpolitiskās un tiesiskuma izpratnes atšķirības nozīmētu ņemt SC valdībā tikai tāpēc, ka tā ir "krievu partija". Tas faktiski nozīmētu pilnā mērā izpildīt šīs partijas un tās Maskavas patronu virsmērķi nostiprināt Latvijā etnisko dalījumu politikā.

Pērn martā intervijā žurnālam "Ir" Kažociņš "interesanta jautājuma" formā bilda - nez, valodu referendums būtu noticis, "ja kāda krieviska partija pēdējos divdesmit gados būtu iesaistīta valsts pārvaldē"? Atbildēt uz to ir vienkārši - protams, ka valodu referendums, kura rezultātā šis jautājums ir noņemts no politiskās dienas kārtības, nebūtu noticis. Tā vietā divvalodība būtu valdības dienas kārtībā, un Latvijai būtu daudz nopietnākas problēmas.

Nepateiktais vai pārprastais

Var tikai minēt, vai Kažociņa teiktais, ka SC tagad nebūtu tik ietekmīgs, ja būtu bijis pie varas, balstās uz pieļāvumu, ka tādā gadījumā SC vai nu būtu sevi diskreditējis, vai nu tiktu piejaucēts un "pārpirkts" ar varas labumiem. Taču balstīt politiku uz pieņēmumu, ka kāds izgāzies, ja tiks pie varas, ir ārkārtīgi bīstami, kā to daudzkārt pierādījusi vēsture. Bet iedomāties, ka, līdzko pie varas, opozīcijas politiķi manītu lojalitāti un uzskatus, ir vienkārši naivi un arī ciniski.

Bet varbūt mēs vienkārši nezinām kaut ko tādu, ko zina bijušais SAB direktors? Varbūt tiešām Nikolajs Kabanovs ir dedzīgs eiro ieviešanas entuziasts un to vairs neslēptu, līdzko dabūtu finanšu ministra amatu? Bet Jānis Urbanovičs, ticis par ārlietu ministru, pieprasītu Krievijai izvest okupācijas karaspēku no Gruzijas? Alfrēds Rubiks atzītos, ka vienmēr sirdī bijis antikomunists, Boriss Cilevičs un Andrejs Elksniņš piketētu Sarkanajā laukumā, prasīdami atbrīvot no cietuma "Pussy Riot" dalībnieces, bet Nils Ušakovs pie Uzvaras pieminekļa Rīgā 9.maijā vēstītu, ka padomju okupācija bija tāds pats ļaunums Latvijai kā nacistu okupācija?

Nav šaubu, ka Kažociņu vada labi nodomi un vēlme mazināt Latvijā etnisko spriedzi, kuras radikālākās izpausmes bijušais britu armijas ģenerālis savulaik pieredzēja Ziemeļīrijā. Taču viņa politikas ieteikumi Latvijai izskatās esam pretrunā ar viņa paša uzstādīto diagnozi - ka Krievija vēlas atjaunot lielvaras statusu un atgūt kontroli pār bijušajām impērijas teritorijām. Diezin vai Vladimira Putina partijas Vienotā Krievija partneru iesaistīšana Latvijas valdībā liktu Kremlim atteikties no šāda stratēģiskā mērķa.

Pirmajos piecos gados amatā Kažociņš publiski neteica gandrīz neko. Otrajos piecos SAB jau publicēja lakoniskus sava darba gada pārskatus. Taču pēdējā gada laikā biroja direktora ieteikumi politiķiem palaikam bijuši pretrunā ar viņa vadītās iestādes ziņoto par apdraudējumiem valstij. Jaunajam SAB direktoram var novēlēt vēl vairāk atklātības dialogā ar sabiedrību, lai "ierindas pilsonim" nav jāmaldās minējumos par nepateikto.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form