Aivars Ozoliņš, 'Ir': Labējie nacionālisti Putins un Hitlers
Foto: Publicitātes foto

Latvijā promaskaviskus politiķus mēdz dēvēt par "kreisajiem". Attiecīgi - jo kāds antikrieviskāks, jo iznāk esam "labējāks". Taču, kā nupat atgādināja arī vēlēšanas Ungārijā, tieši labēji nacionālisti, nevis iesūnojoši komunisti pašlaik ir Putina režīma galvenā "piektā kolonna" Eiropā.

Pagājušās nedēļas nogalē notikušajās vēlēšanās Ungārijā pārliecinoši uzvarēja valdošā labējo populistu Fidesz partija ar premjerministru Viktoru Orbanu priekšgalā. Tiesa, tās saņemtie 44,5% ir mazāk nekā iepriekšējās vēlēšanas 2010.gadā, taču līdzšinējās faktiskās vienpartijas valdīšanas laikā sev par labu pielabotā vēlēšanu sistēma nodrošinājusi Fidesz divas trešdaļas vietu parlamentā. Savu pārstāvniecību likumdevējā palielinājusi ultralabējā Jobbik partija, par kuru atdoto balsu skaits pieaudzis no 16,7% iepriekšējās vēlēšanās līdz 20,5% pašlaik.

Valdīšanas gados Orbans ir nostiprinājis savas partijas kontroli pār ekonomiku, tiesu varu, centrālo banku, medijiem, izglītību un kultūru un iekopis visaptverošu patronāžas un līdz ar to neizbēgami korupcijas cauraustu politisko kultūru. Atsaukdamies uz "nacionālajām interesēm", viņš atklāti nostājies pret "dekadentiskās" Eiropas normām un principiem, kas radījis Ungārijai konfliktus ar Eiropas Savienības regulējumiem un izraisījis pat aicinājumus apturēt Ungārijas dalību savienībā.

"Uzturēšanās atļauja" Putinam

Neizbrīna, ka mūsmāju nacionālisti mīl piesaukt kā paraugu Latvijai Orbana politiku, ko viņi dēvē par "nacionālkonservatīvu". Un izliekas neredzam Ungārijā valdošo piekoptās politikas vairāk nekā būtiskas pretrunas ar pašu sludināto.

Pirmkārt, apelēdams pie "Lielungārijas" nacionālisma, Orbans 2010.gadā mainīja pilsonības likumu tā, ka mūsu VL-TB/LNNK pilsonības ortodoksiem un termiņuzturēšanās atļauju apkarotājiem it kā pieklātos šausmās lēkt stāvus gaisā un brēkt par nacionālas valsts pamatu graušanu. Jaunais likums ļauj iegūt Ungārijas pilsonību līdzās savas valsts pilsonībai ikvienam ārzemniekam, kam kaut attālos senčos bijis kāds ungārs un kas spēj dažas frāzes pateikt ungāru valodā. Orbana mērķis bija ļoti pragmatisks - pirms vēlēšanām paplašināt savu elektorātu.

Rezultātā Ungārijā masveidā sazēluši "pilsonības iegūšanas pakalpojumi", kurus ļaudis ar sakariem valdības aprindās par samaksu piedāvā ES pilsonības un ceļošanas tiesību gribētājiem Austrumeiropā un citur pasaulē - internetā aizpilda viņu vietā pilsonības pieteikuma anketu un iemāca pateikt tieši tos dažus teikumus ungāru valodā, kuri jāsaka, atbildot uz valodas testa jautājumiem. Kopš 2011.gada janvāra, kad likums stājās spēkā, Serbijā vien Ungārijas pilsonībai pieteikušies 100 tūkstoši pretendentu, bet kopējais pieteikumu skaits sasniedz 500 tūkstošus. Bet tie, kuri tomēr nespēj izpildīt vaļīgos pilsonības iegūšanas nosacījumus, var bez problēmām iegādāties uzturēšanās atļaujas, investējot Ungārijā kaut vai tikai 20 tūkstošus eiro. Tas būtu tas Visu Latvijai! ļaužu piesauktais Ungārijas paraugs Latvijai?

Otrkārt, Orbans pēdējos gados pārtapis no stingri pretkrieviska politiķa par teju Putina personisko draugu. Savulaik viņš pat bija aicinājis bijušās padomju bloka valstis veidot Eiropā "sanitāro kordonu" pret Krieviju no Baltijas līdz Adrijas jūrai. Tomēr pērn vizītes laikā Maskavā pauda Putinam apbrīnu par "vareno Krieviju", kurai esot "diža nākotne". Un nupat ļoti praktiski saistīja Ungārijas nākotni ar Krievijas enerģētiku - janvārī Maskavā vienojās ar Putinu par vērienīgu Ungārijas atomelektrostacijas paplašināšanu, ko Maskava finansēs ar 10 miljardu eiro aizdevumu. Vai tas būtu paraugs Latvijai, kā mazināt energoatkarību no Krievijas, par ko no Briseles skaisti raksta Tēvzemes veterāns Roberts Zīle?

Darījums notika uz Krievijas sāktās Krimas aneksijas fona. Valstī, kurai 1956.gadā bija ar asinīm jāsamaksā par vēlmi atbrīvoties no padomju impērijas žņaugiem, notiekošais varēja uzjundīt ļoti biedējošas atmiņas. Taču Orbans paziņoja, ka "Ungārija nav daļa no šā konflikta", un varot justies droši arī tie ungāri, kuri dzīvo Ukrainā un arī Piedņestrā, bet Ukrainā notiekošais un nule noslēgtais milzu darījums ar Krieviju esot "divas dažādas lietas".

Kremļa nacionālisti

Mūsmāju "nacionālistu" antikrieviskums ir tikai lokāla nianse viņiem idejiski brālīgo Eiropas ultralabēji nacionālo partiju kopainā. Vienkārši lielkrievu nacionālismu, ko Putins tagad izvēlējies par savas politikas dzinējspēku un attaisnojumu, šeit grūti savietot ar latviešu tautas "saimniekošanu savā zemē". (Līdzīgas vēstures noteiktas neērtības ir arī galēji labējiem Lietuvā, Igaunijā un Somijā.)

Taču idejiski Putina "krievi un Krievija pāri visam", viņa autoritārisms, nicinājums pret Eiropas Savienību un tās "sorosistiem" un "liberastiem" (antigeju retorika ir ļoti būtiska Kremļa jaunā, radikālā antieiropeiskuma pazīme) labi atbilst arī mūsmāju radikālo nacionālistu priekšstatiem. (Aizstājiet viņu tekstos "latviešus" ar "krieviem", un tie skanēs tikpat gludi.) Jo tālāk no Krievijas robežām, jo mazāk Eiropas labējiem šādu identitātes problēmu.

Kremlis jau kopš 2009.gada pievērš īpašu uzmanību Eiropas ultralabējām partijām, bet pēdējos pāris gados īpaši aktīvi palīdz tām gan ar "informatīvo nodrošinājumu", gan pasākumu rīkošanu, gan, kā tiek minēts, arī ar vienkārši naudu. Un, protams, ar ideoloģisku izglītošanu. Piemēram, Ungārijas Jobbik līderis Gabors Vona pērn Maskavā tikās ar "eirāziātisma" ideologu un palaikam arī fašistu Aleksandru Duginu, bet lekcijā Maskavas Lomonosova Universitātē raksturoja Krieviju kā "Eiropas mantojuma sargātāju" pretstatā "nodevīgajai" Eiropas Savienībai.

Taču vislielāko ievērību izpelnījusies Francijas Nacionālās frontes līdere Marina Lepēna, kura atklāti slavē Putinu kā patiesi "nacionālu" līderi un arī par to, ka viņš esot "izglābis" Sīrijas diktatoru Baširu Al Asadu. Viņai arī visciešākie kontakti ar Krievijas skaļākajiem lielkrieviem - janvārī viņa risināja sarunas ar skandalozo Kremļa zemapziņas ruporu Vladimiru Žirinovski un tikai mazliet mazāk skandalozo impērisko ciniķi Dmitriju Rogozinu.

Arī britu ultralabējais politiķis, holokausta noliedzējs Niks Grifins viesojies Kremlī.  Bulgārijā nacionālistiskās un antieiropeiskās partijas ATAKA darboņi ir visstingrākie ciešas sadarbības ar Krieviju atbalstītāji. Slovākijas Nacionālās partijas līderis Marians Kotleba janvārī atklātā vēstulē pauda atbalstu Ukrainas prezidentam Janukovičam un paziņoja, ka Maidana protestētāji veicinot "Rietumu intereses" un ar to apdraudot Ukrainas neatkarību. Kontaktus ar Maskavu kopj un publisku atbalstu tās politikai pauž arī Itālijas Ziemeļu līga, Holandes Brīvības partija, Austrijas FPO, partija Flāmu Interese, Zviedrijas Demokrātu partija (SD). Bet Grieķijas protofašistiskā Zelta rītausma pat kuplā skaitā piedalījusies Kremļa organizētās Putina atbalsta demonstrācijās Maskavā. Arī pasaulslavenais masu slepkava Anderss Breiviks Norvēģijā slavējis Putinu kā "godīgu un izlēmīgu līderi, kas pelnījis cieņu".

Sarakstu varētu turpināt. It kā pārsteidzošajai tradicionālo antikomunistu un ultranacionālistu mīlestībai uz Kremļa saimnieku, kas komunistu impērijas sabrukumu uzskata par pagājušā gadsimta lielāko ģeopolitisko traģēdiju, ir pavisam saprotams izskaidrojums. Stājoties trešo reizi Krievijas prezidenta amatā, Putins 2012.gadā par jaunu definēja sava režīma ideoloģiju, ko Eiropas galēji labējo un Kremļa attiecību pētnieks Marsels Van Herpens raksturo kā Benito Musolīni fašisma atvasinājumu - nostāšanos pret demokrātiju, liberālismu, parlamentārismu, individuālismu un citām Rietumu pasaulē pēc Otrā pasaules kara it kā stabilām un pašsaprotamām vērtībām. Viņš to dēvē par "radikāli labēju režīmu" ar bonapartisma un Berluskoni paveida populisma elementiem, kas šķiet tuvs un saprotamas dažādu pasugu labējiem radikāļiem.

Labais Hitlers

Putina agresija Ukrainā atgādina, ka ideoloģijai vienmēr ir sekas. Un arī Putina rīcības Ukrainā salīdzinājums ar Hitlera anšlusiem diemžēl vairs nešķiet pārspīlēts. Kamēr Kremlis turpina dimdināt tipiski boļševistiski divkosīgo retoriku par "fašistiem" Kijevā un visur citur pasaulē, Kremļa kontrolētais laikraksts Izvestija 3.aprīlī publicēja Andranika Migraņana rakstu, ka esot būtiska atšķirība starp Hitleru pēc 1939. gada un to Hitleru, kurš līdz tam "savāca kopā vācu zemes un apvienoja Vāciju, Austriju Sudetiju un Mēmeli bez nevienas asins piles". Ja Hitlers tad būtu apstājies, "viņu pieminētu savas valsts vēsturē kā augstākās raudzes politiķi", raksta autors, kas vada Kremļa finansētā Demokrātijas un sadarbības institūta Ņujorkas biroju.  

Hitlers, kā labi zināms, neapstājās. Putina režīms, kas līdz šim bija nostalģiski sērojis par ļaunuma impērijas bojāeju, nu nekautrējas no sevis salīdzināšanas ar to Hitleru, kurš, kā arī labi zināms, bija Staļina partneris Eiropas pārdalīšanā. Tā teikt, Putins ir kā "divi vienā".

Latvija ir gana cietusi no abiem noziedzīgajiem režīmiem, lai Krievijas augošās agresivitātes ēnā mēs varētu atļauties izlikties neredzam, ka valdībā ir partija, kuras draugi Eiropā ir arī Putina labākie draugi. Jau maijā Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kā cer arī "pareizticīgā komuniste" Tatjana Ždanoka (kura, tāpat kā mūsmāju nacionālistu ideologs Jānis Iesalnieks, vēlas "nāciju Eiropu" pašreizējās "impērijas" vietā), ļoti labus panākumus gūšot viņas draugi un partneri, starp kuriem ir virkne pirmīt nosaukto Eiropas "nacionālistu". VL-TB/LNNK būtu laiks skaidri pateikt Latvijas sabiedrībai, kurā ideoloģiskās frontes līnijas pusē, kas atkal krasi sadala Eiropu, viņi iecerējuši atrasties.

Comment Form