Aivars Ozoliņš, 'Ir': Oligarhu varas bankrots Ukrainā  (308)

Šie autoritāro valdnieku raksturojumi var palīdzēt labāk saprast, kas un kāpēc pašlaik notiek Ukrainā, un arī pasaka priekšā, ko starptautiskā sabiedrība var darīt, lai mēģinātu novērst tur vissliktākos scenārijus.

Pašlaik visefektīvākais līdzeklis, kā mazināt Janukoviča režīma vēlmi pastiprināt represijas, varētu būt precīzi mērķētas sankcijas pret rīkojumu devējiem un galvenajiem izpildītājiem. Paraugs ir - ASV 2012.gada nogalē pieņemtais tā dēvētais Magņitska likums, kas noteic iebraukšanas aizliegumu un banku kontu iesaldēšanu atbildīgajiem par krievu advokāta Sergeja Magņitska apcietināšanu, spīdzināšanu un nogalināšanu cietumā Maskavā 2009.gadā.

Šādu sankciju potenciālo efektivitāti gana pārliecinoši parādīja Krievijas izvērstā bezprecedenta starptautiskā pretdarbība likuma pieņemšanai ASV. Pats pirmais Putina rīkojums Ārlietu ministrijai pēc stāšanās amatā 2012.gada maijā bija "aktīvi strādāt, lai novērstu vienpusēju ekstrateritoriālu ASV sankciju ieviešanu pret Krievijas juridiskām un fiziskām personām". Pašlaik Kremlis īsteno masīvu kampaņu, lai nepieļautu līdzīgu likumu parādīšanos Eiropas valstīs. Bet Maskavā notiek jau otrs grotesks tiesas farss, kurā 230 miljonu ASV dolāru nodokļu zādzību no Krievijas budžeta atklājušo Magņitski pēc nāves tiesā par it kā šīs naudas nozagšanu.

Otrdien Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija uzklausīja grāmatas "Kāpēc Eiropai vajadzīgs Magņitska likums?" autori, žurnālisti Elenu Servatezu un tās līdzautoru, Krievijas demokrātiskās opozīcijas koordinācijas padomes pārstāvi Vladimiru Kara - Murzu. Viņi uzsver - šādas sankcijas trāpa režīma visvārīgākajā vietā - atņem rīkojumu pildītājiem nesodāmības apziņu, ko vadonis viņiem garantē apmaiņā pret lojalitāti. Attiecinot uz Ukrainā un citur valdošiem autoritāriem režīmiem ASV pieņemtā likuma principu par sankcijām pret konkrētām personām, kuras atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, Rietumi iegūtu efektīvu līdzekli, ar ko represiju īstenotāji nevarētu nerēķināties.

Ja režīma "kasieri" oligarhi un varas pārstāvji zinās, ka būt "sistēmā" un pildīt noziedzīgus rīkojumus nozīmē riskēt zaudēt iespēju brīvi ceļot un baudīt savas valsts pilsoņiem nozagtās naudas sniegtās ērtības Rietumos, tad šāds režīms arī viņiem vairs nebūs vajadzīgs.

Oligarhu vājums

Putina režīmu Krievijā un Janukoviča veidoto līdzīgo Ukrainā mēdz salīdzināt ar Padomju Savienību. Tomēr, neraugoties uz daudzām līdzībām, šo režīmu pamats, jēga un mērķi būtiski atšķiras no padomju varas sistēmas.

Kā Saeimas komisijā teica Vladimirs Kara - Murza, kompartijas ģenerālsekretārs Brežņevs un pārējā padomju komunistu spice vajāja disidentus un pārkāpa cilvēktiesības, taču neglabāja savu naudu ārzemju bankās, nesūtīja savus bērnus skolās Rietumos, nepirka nekustamos īpašumus dārgākajos Eiropas kūrortos.

VDK virsniekam Putinam piecpadsmit gados kopš nākšanas pie varas ir izdevies Krievijā atjaunot daudz ko no PSRS mantojuma - plašus brīvību un cilvēktiesību ierobežojumus, varai paklausīgas tiesas, politisko oponentu vajāšanu. Pēdējos divos gados top arī aukstā kara laikam līdzīga ārpolitika. Un pat "jauna" valstiska surogātideoloģija - "tradicionālās vērtības", kuras Putins nu tik nesīšot pasaulei Rietumu "appelējušā" liberālisma jeb, lietojot Kremļa polittehnologu jau pagājušā gadsimta beigās uzmeistaroto terminu, - "sorosisma" vietā.

Taču putinisma fundamentālā atšķirība no padomju boļševisma ir šauras ļaužu grupas privāta kontrole pār valsts ekonomiskajiem resursiem. Vispārpieņemtā terminoloģijā to dēvē par oligarhisko kapitālismu. Var arī vienkāršāk - par mafijas "bezpreģelu", ja lietojam starptautiski saprotamu krievu terminu.

Cita būtiska oligarhu uzvedības kultūras pazīme ir civilizētā sabiedrībā pieņemtu savstarpējo lietišķo attiecību principu neesamība jeb, runājot arī Latvijā saprotamākā valodā, - "uzmešana" kā veiksmīga "biznesa" prakse. Janukovičs Ukrainā to pataisījis par savas politikas pamatprincipu gan lielās, gan ikdienas lietās.

Pērn novembrī Ukrainas prezidents uzmeta visus ukraiņus, kuriem bija tēlojis gatavību parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, taču pēdējā brīdī no tā atteicās un noslēdza darījumu ar Putinu. (Arī Putins pēc tam uzmeta Janukoviču, janvāra beigās atteikdamies norunātajā laikā piešķirt 2 miljardus no solītā 15 miljardu kredīta, kamēr Ukrainā nebūs viņam tīkama valdība demisionējušās vietā.)

Melīgi pēc tam izrādījušies gan Janukoviča aicinājumi opozīcijai uz dialogu, gan telefoniski solījumi Eiropas valstu politiķiem nepieļaut cilvēku bojāeju. Un arī šīs nedēļas vardarbības eskalācija Kijevā sākās pēc tam, kad Janukovičs atkal uzmeta opozīciju - bija apsolījis atcelt apsūdzības protestu dalībniekiem un veikt konstitucionālas reformas, ja protestētāji atbrīvos pirms diviem mēnešiem ieņemtās ēkas, taču, kad tie ieņemtās ēkas bija atstājuši, viņa kontrolētā parlamenta priekšsēdētājs otrdien atteicās reģistrēt lēmumprojektu par atgriešanos pie Ukrainas konstitūcijas 2004.gada redakcijas.

Bet trešdien izsludinātais it kā pamiers "pretterorisma operācijā" nāca kopā ar rīkojumu par armijas virspavēlnieka nomaiņu, jo iepriekšējais neesot bijis gatavs dot pavēli armijai vērsties pret protestētājiem. Atgriešanās pie "civilizēta dialoga", kā līdz šim bija aicinājušas Eiropas valstu valdības, Janukovičam diezin vai ir darba kārtībā.

Sankcijas vajag steidzami

Ukrainā notiekošais ir oligarhiskā valsts modeļa bankrots. Taču Janukovičs nevar atļauties zaudēt varu, kura ir miljardus vērta, un riskēt nonākt uz apsūdzēto sola. Bet Putins nevar atļauties "pazaudēt Ukrainu" ne tikai tāpēc, ka tas nozīmētu galu sapnim vai blefam par Eirāzijas slāvisko impēriju, bet pirmām kārtām tāpēc, ka pats būtu nākamais, ko piemeklētu Janukoviča liktenis. Kijevas Maidana laukumā tiek parakstīts spriedums arī Krievijas pašreizējam režīmam. Gan Janukovičs, gan Putins izdarīs visu, lai nepieļautu tā stāšanos spēkā.

Pēdējo dienu asiņainās sadursmes Kijevā, kurās gājuši bojā desmiti cilvēku, likušas Rietumu valstu valdībām beidzot ķerties pie pašlaik efektīvākā - sankciju ieroča papildus līdzšinējiem daudzajiem paziņojumiem par "bažām un satraukumu".

Trešdien ASV Valsts departaments paziņoja, ka izsniedzis vīzu aizliegumu ap 20 augsta līmeņa Ukrainas valdības pārstāvjiem, kuri ir atbildīgi par cilvēktiesību pārkāpumiem un politiskām represijām. Senatori Džons Makeins un Kriss Mērfijs gatavo likumprojektu, kas, līdzīgi kā par Magņitska nāvi atbildīgajiem Krievijas varas pārstāvjiem, paredzētu sankcijas pret amatpersonām, kuras atbildīgas par vardarbību Ukrainā.

Arī ES līderi un dalībvalstu politiķi nu acīmredzot būtu gatavi ieviest sankcijas pret Ukrainas varas pārstāvjiem, kuri vainojami cilvēktiesību pārkāpumos un pārmērīga spēka lietošanā. To aicina darīt arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un citi. Ceturtdien ES Ārlietu padome sāks šādu sankciju sagatavošanas procesu, kas, kā lēš diplomāti, varētu paņemt apmēram divas nedēļas.

Vienoties 28 valstīm nebūs vienkārši, jo, kā norāda avoti diplomātu aprindās, vairākas dalībvalstis (piemēram, Kipra vai Austrija, kur banku konti un īpašumi ir itin daudziem augstākajiem Ukrainas varas pārstāvjiem) ir visai atturīgas. Bet Krievija, kā izteicies kāds diplomāts, nekautrēdamās "iet un noliek naudas žūksni".

Arī Latvijai būs jāizdara savs mājasdarbs, apzinot potenciāli iesaldējamos Ukrainas valdošās elites pārstāvju kontus šejienes bankās. Var prognozēt, ka tas nebūs "politiski" vienkārši, ņemot vērā austrumu despotu, oligarhu un Putina simpatizētāju lobiju Latvijā.

Šā lobija ietekmi, iespējams, varēja nojaust arī saistībā ar Magņitska atklātās Krievijas amatpersonu nozagtās naudas atmazgāšanu caur Latvijas bankām. Nogalinātā advokāta darba devējs investīciju fonds "Hermitage Capital" bija iesniedzis Latvijas varas iestādēm dokumentus, kuri pierādīja šīs naudas ceļus caur sešām Latvijas bankām, taču policija bija atteikusies ierosināt lietu. Prokuratūra izmeklēšanu pēc tam ierosināja, taču līdz šim vienīgais rezultāts ir Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas uzliktais sods vienai nenosauktai bankai.

Taču Ukrainā notiekošais ir arī ES autoritātes un ticamības pārbaude. Ukraiņi ir gatavi atdot dzīvību par izvēli būt Eiropā. Eiropai jāspēj vismaz atņemt par represijām un cilvēku nāvi atbildīgajiem iespējas Eiropā brīvi ceļot un rīkoties ar savai tautai nozagto naudu.