Aivars Ozoliņš: Kvalifikācija — sieviete, sociāliste, Kremlim draudzīga?  (56)

Par reālāko pretendenti uzskatītās Itālijas ārlietu ministres Federikas Mogerīni apstiprināšanai amatā varēja būt katastrofālas sekas ES spējai piedāvāt nopietnu vienotu atbildi Krievijas agresīvajiem mēģinājumiem mainīt Eiropas pēckara izkārtojumu un arī ES kā ietekmīgas ārpolitikas spēlētājas reputācijai. Par laimi, atbilstībai amatam šoreiz nepietika ar formālo pazīmju komplektu un politiskā tirgus kalkulācijām un vismaz daļai ES valstu līderu bija svarīga arī kandidāta profesionālā piemērotība amatam.

Šāds Eiropadomes sanāksmes iznākums ir arī Baltijas valstu panākums, kas iedragā vēl vienu stereotipu par ES - ka „jaunās" un „mazās" valstis nespējot ietekmēt patiešām svarīgus savienības lēmumus, kurus savstarpēja tirgus rezultātā galu galā vienmēr pieņemot „lielās" un „vecās" valstis. Mogerīni kandidatūras noraidīšana liecina par šo „jauno" valstu ietekmes pieaugumu ES lēmumu pieņemšanā.

Eiropadome trešdien nevienojās arī par tās jaunu prezidentu, kā sākotnēji bija plānots. Taču jau pirms sanāksmes bija paredzams, ka vienošanās par šo ES kopējās politikas koordinētāja amatu, kuru rudenī atstās pašreizējais prezidents Hermans van Rompejs, tiks atlikta, bet galvenie pūliņi tiks veltīti, lai panāktu vienošanos par jaunu ES ārlietu pārstāvi. Tagad paredzēts par šiem amatiem turpināt spriest vēl vienā Eiropadomes sēdē 30.augustā.

Toties ES valstu vadītāji vienojās pastiprināt sankcijas pret Krieviju - apturēt jaunus Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas projektus Krievijā un līdz mēneša beigām sagatavot paplašinātu sankcijām pakļautu personu, uzņēmumu un organizāciju sarakstu. Arī tas ir ES panākums. (Tajā pašā dienā ASV būtiski paplašināja sankcijas pret Krieviju, attiecinot tās nu jau arī uz Krievijas galveno naftas kompāniju Rosņeftj, Gazprom banku un virkni militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu, kā arī vairākām Putinam pietuvinātām personām.)

Putina advokāte

Pašreizējai bloka ārpolitikas koordinētājai Ketrinai Eštonei uzreiz pēc kļūšanas par pirmo ES augsto ārlietu pārstāvi 2009.gadā daudzi pārmeta ārpolitiskās un vispār politiskās pieredzes trūkumu, un arī vēlāk viņa izpelnījusies kritiku par nespēju uzņemties līderes lomu ES kopējās ārpolitikas veidošanā. Arī viņas negaidīto nonākšanu šajā amatā mēdz piesaukt kā paraugu nelāgajai ES praksei svarīgiem amatiem atrast vāju kompromisa figūru, kas nekonkurētu ar lielo ES valstu interesēm.

Visi pārmetumi Eštonei šķistu nebūtiski, ja viņas vietā amatā būtu tikusi Itālijas ārlietu ministre Mogerīni.

Kad Itālija jūnijā pārņēma ES prezidentūras vadību, ministres Mogerīni pirmās vizītes galapunkts bija Maskava, kur viņa Krievijas ārlietu ministram Sergejam Lavrovam apliecināja, ka Itālija savas prezidentūras laikā darīšot visu iespējamo, lai „palīdzētu atrast savstarpēji pieņemamu risinājumu" Ukrainas krīzei, bet Ukrainas eirointegrācijas jautājums esot jārisina, „ņemot vērā visu iesaistīto pušu intereses".

Mogerīni atbalsta Maskavas plānoto „South Stream" gāzes vada projektu, kas apietu Ukrainu un vēl vairāk palielinātu Eiropas atkarību no Krievijas gāzes. Tas esot „ļoti svarīgs mūsu valsts, kā arī visas Eiropas enerģētiskajai drošībai", viņa apgalvo pretēji veselajam saprātam.

Uzrunā Eiropas Ārlietu padomei (ECFR) jūnijā Mogerīni taisnojās, ka neesot „Putina advokāte", un uzreiz aicināja tiklab ES, kā arī NATO neļauties „aukstā kara domāšanai", bet izmantot Kremļa izraisīto krīzi kā „iespēju domāt ilgtermiņā" un „mazliet stratēģiski" par attiecībām ar Krieviju. Krimas aneksiju viņa pat nepieminēja.

Varbūt visdaiļrunīgāk savu izpratni par politikas veidošanu un konkrēti par Rietumu attiecībām ar Krieviju Mogerīni izpauda Vācijas Maršala fonda „Briseles forumā" martā, kad Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa teikto par ES miegaino reakciju uz Krievijas agresiju pārtrauca ar muļķīgu piezīmi:„Tātad - sabumbosim Krieviju? Kāds tad ir risinājums?" Un vēlāk rezumēja, ka, redz, Krievija varot iztikt bez Itālijas, bet Itālija bez Krievijas gāzes gan nevarot.

Politiķei, kuras izpratnē attiecības ar Krieviju ir izvēle starp sabumbošanu un padošanos, tik tiešām var pārmest nekompetenci un aprobežotību. Kā viņas veidotajā mikroblogā paustās atziņas raksturojis kāds kritiķis - tās atgādinot „pašpārliecināta tīņa" rakstītu dienasgrāmatu. Viņas nonākšana amata kandidātu saraksta galvgalī bija ar pašas profesionalitāti, spējām un pieredzi nesaistītu blakus faktoru sakritība.

„Itālijas ārlietu ministres kandidatūra netiks atbalstīta," otrdien bez aplinkiem paziņoja Lietuvas premjerministrs Aļģirds Butkevičs. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite izteicās mazliet diplomātiskāk - ka personai, kura tiks nozīmēta šim amatam, būtu „vismaz jācenšas būt neitrālai", nevis „jāsniedz ļoti šaura un pretrunīga nostāja, īpaši par Ukrainu".

Publiski mazāk asi, taču kuluāros ne mazāk stingri pret Mogerīni kandidatūru iebilda arī Latvija, Igaunija, Polija, Zviedrija un vairākas citas, kopā vismaz 10 valstis. Arī jaunais Eiropas Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers bija izteicies, ka vēloties amatā redzēt „spēcīgu un pieredzējušu" personību. Īsi pirms Eiropadomes sēdes Vācijas kanclere Angela Merkele secināja, ka vienošanos var arī neizdoties panākt.

Vismaz ne prokremlisks

Pēc trešdienas sanāksmes Eiropadomes pašreizējais prezidents van Rompejs uzsvēra, ka nespēju vienoties par ES ārlietu pārstāvi nekādā gadījumā nevarot uzskatīt par „dramatisku" un par neveiksmi. Var viņam piekrist, ka tā nebija neveiksme Eiropas Savienības nākotnes ārpolitikai.  Tomēr šāds rezultāts ir gana dramatisks.

Sociālistei Mogerīni būtu bijis jāiegūst kārotais amats, ja būtu noticis amatu dalīšanas „parastais bizness", kurā ārēji un pēc būtības otršķirīgi faktori mēdz būt svarīgāki par pretendentu profesionālo piemērotību. Viņas kandidatūra tika uzskatīta par visnopietnāko tāpēc, ka iederējās pārdalāmo amatu „paketes darījumā", kurā mēģināts līdzsvarot partejiskās piederības, „lielo" un „mazo" valstu pārstāvniecības un dzimuma apsvērumus. Turklāt viņu atbalstīja ne tikai Itālija, bet arī Francija, kuras prezidents Fransuā Olands arī pēc sanāksmes mēģināja aizstāvēt Mogerīni kandidatūru ar dīvainu argumentu, ka tas esot tikai „tāds kā viedokļa paudējas" amats, kurā viņas pašas uzskati par Krieviju neesot svarīgi.

Izrādījās, ka vairākumam citu valstu ir citāds viedoklis par ES ārpolitikas pārstāvim nepieciešamo kvalifikāciju. Un Itālijas premjerministrs Mateo Renci, kas bija uzstājīgi lobējis savu ministri, pēc sanāksmes bija spiests atzīt sakāvi - „ja tas būs pieredzējis vīrietis, tad nedomāju, ka tā būs Mogerīni".

Taču gan Vācijas kanclere Merkele, gan citu valstu vadītāji atkārtoti apliecināja, ka šis amats pienākoties sociālistu pārstāvim. Tātad izredzes to iegūt acīmredzot zaudējis gan Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis (viņš gan arī pirms tam dažām valstīm šķita esam pārāk pret Krieviju noskaņots), gan Bulgārijas pārstāve, pašreizējā starptautiskās sadarbības un humānās palīdzības komisāre Kristalīna Georgijeva (viņu neatbalsta pat Bulgārijas premjerministrs, jo viņa nav viņa sociālistu partijas pārstāve), kuru kandidatūras tika piedāvātas kā alternatīva Itālijas virzītajai.

Diskusijas par amatiem turpināsies. Latvijas valdības vadītāja Laimdota Straujuma ceturtdienas rītā pauda cerību, ka 30.augustā uzzināsim gan Eiropadomes prezidenta, gan ES augstā ārlietu pārstāvja vārdu. Pāragri prognozēt, kuri tad izrādīsies visām 28 valstīm gana labi, taču Mogerīni noraidīšana nepārprotami parāda, ka ES kopējās ārpolitikas pārstāvim būs jāatbilst vēl vienam, pašlaik īpaši aktuālam kritērijam. Viņam vajadzēs „vismaz nebūt prokremliskam", kā trešdien Briselē pateica Lietuvas prezidente Grībauskaite.