Partijas priekšsēdētājs Aigars Štokenbergs kopsapulcē pasludināja: "Valsts, kurā politiķi zog naudu maziem bērniem un sirmgalvjiem, — tāda valsts nav pelnījusi pastāvēt." (Otrs no partijas dibinātājiem Artis Pabriks videouzrunā piebalsoja biedra valstiskajam nihilismam, ka "valsts, kurā cilvēki ir nabadzīgi, nevar ilgtermiņā pastāvēt".) Tāpēc "taisnība" esot tiem, kuri izvēlas "uzmest" valsti un nemaksāt nodokļus, uzskata Štokenbergs. Vēl vairāk — "ja Saeimai izdauzītu visus logus, skāde būtu mazāka, nekā ja valsti pamet ducis cilvēku vai ducis cilvēku ir bez darba".
Tātad, ja Latvijā ir zaglīgi politiķi, tad Latvijas valsts pastāvēšanai vairs nav jēgas un tā ir jālikvidē? Kā SCP to piedāvās darīt, ja šādi politiķi tomēr tiks arī nākamajā Saeimā, — kā anekdotē, piesakot karu Zviedrijai (vai varbūt Igaunijai) un uzreiz padodoties, vai Latvijā jau izmēģinātā veidā — sūtot delegāciju uz Maskavu ar pazemīgu lūgumu uzņemt mūs "brālīgā saimē"?
Konkrētu valsts likvidēšanas mehānismu Štokenbergs nepiedāvāja, nedz arī paskaidroja, kā valsts likvidēšana atrisinātu bezdarba un citas ekonomiskās un sociālās problēmas, kuras viņa ieskatā drīkst risināt, dauzot logus parlamenta ēkai, ja darbu zaudējis vismaz ducis cilvēku. Ja vairāk, tad acīmredzot jārīko atkal tādi grautiņi, kādi notika pērn 13.janvārī Vecrīgā pēc SCP rīkotās sapulces Doma laukumā. Bet ko darīt tad, ja aizbrauks vēl kāds simts, nevis tikai ducis cilvēku, bet valsts vēl nebūs likvidēta? Rīkot valsts apvērsumu? Jo kāda tur vairs demokrātija, ja jau šī valsts "nav pelnījusi" pastāvēt un taisnība tiem, kuri to krāpj jeb "uzmet".
SCP, kas tapa kā dažu politiķu un uzņēmēju grupiņa, pamanījusies kļūt par Latvijas mērogam itin lielu partiju ar vairāk nekā tūkstoš biedriem. Taču, šķiet, vairākums sabiedrības to īsti pat nav pamanījis. Jo tās līderu politikas stils arvien paliek oportūnistiski bezatbildīgs marģinālisms jeb, runājot vienkāršāk — konjunktūriska ikbrīža iespēju izmantošana, baudot privilēģiju neuzņemties atbildību par runāto un darīto. Taču šāda sīkpartijas privilēģija nav savienojama ar atbildību par valsts vadīšanu un līdz ar partijas iekļaušanos Vienotībā var likt apšaubīt arī visas apvienības mērķu nopietnību.
SCP ļaudis arī sestdien no tribīnes runāja par "cita veida politiku" un sevi kā alternatīvu līdzšinējai "oligarhu politikai". Taču vienā fundamentālā jautājumā Štokenbriks ir un paliek Šlesakova spoguļattēls — izpratnē par politiku kā polittehnoloģiju paņēmienu kopumu un par vēlētājiem kā manipulējamu masu. Lai ko viņi runātu par pilsoniskās sabiedrības un "katra" aktīvu iesaistīšanos politikā, SCP dibinātāju rīcība pastāvīgi izpauž konjunktūrisku aprēķinu un centienus iebarot sabiedrībai to, ko tā viņu ieskatā grib un prasa. Turklāt viņi paši vai nu nav sapratuši, vai nu nespēj piedāvāt to, ko tā prasa — godīgu politiku. SCP izkalkulētais (un turklāt nekonsekventais) "kreisums" lielum lielajam vēlētāju vairākumam acīmredzot nešķiet īsts, un atbalsts partijai pašlaik, tāpat kā tās dibināšanas laikos, stabili svārstās starp diviem un trim procentiem. Godīgumu ir grūti notēlot.
Arī izdaudzinātais partijas kā spēcīgu ekonomistu kopas potenciāls līdz šim bijis lielākoties mīts. Jau ar pašu pirmo lielo "ekonomisko" iniciatīvu — piesliešanos ar naudu līdz tam bezcerīgajai parakstu vākšanai referenduma ierosināšanai par pensijām — partijas dibinātāji apliecināja sevi kā populistiskus iespēju izmantotājus, un kopš tam visas viņu skaļākās iniciatīvas iederējušās tajā pašā žanrā. Piemēram, pērn janvārī viņi pieprasīja gan "pārtraukt politisko krīzi, pieprasot atlaist Saeimu", gan atlaižamajiem izpildīt "desmit pasākumus", starp kuriem bija arī tāds ekonomiskās domas uzplaiksnījums kā "Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumu izlietot Latvijas preču un pakalpojumu eksporta veicināšanai". Proti, SCP prasīja nepildīt aizdevuma nosacījumus un vienkārši nesaņemt aizdevumu, kas nozīmētu valsts bankrotu.
Tomēr partija februārī vēlreiz pieprasīja "novirzīt būtisku daļu starptautiskā aizdevuma līdzekļu uzņēmējdarbības un lauksaimniecības nozaru stabilizēšanai Latvijā". Muļķība? Drīzāk cerības apmuļķot daļu sabiedrības, zinot, ka nebūs jāuzņemas atbildība par sekām, kuru tā kā tā nebūs, jo nekāda atbildīga valdība šādu prasību nepildītu. Toties jūnijā, kad Saeima lēma par smagajiem budžeta grozījumiem, Pabriks ar Štokenbergu manīgi nolīda nost no atbildības — vienkārši nepiedalījās balsojumā.
Arī sestdien kopsapulcē partijas "ekonomiskais piedāvājums" izvērtās vienkārši katastrofāls. Nu jau pat lata devalvācijas diskusiju galvenais dzinējs Andris Šķēle publiski atzinis, ka lata devalvācija vairs nav iespējama, tomēr SCP "ekonomikas guru" Jānis Ošlejs videokonferencē no Barselonas nolasīja kopsapulcei lekciju par to, ka tikai devalvācija varot glābt Latvijas ekonomiku. (Vai partijas ļaudis paši cenšas uzturēt sensenās spekulācijas par to, ka esot "Šķēles rezerves projekts"?)
Ošleja piedāvājums šai "sociāli atbildīgajai" partijai, kas gatavojas būt valdībā, ir satriecoši cinisks — devalvēt latu par 30 procentiem, un lai pusi no zaudējumiem — gandrīz 3 miljardus latu — zviedru bankām kompensē Latvijas valsts, proti, nodokļu maksātāji. Protams, ka būtu jāpalielina arī nodokļi. Tas nekas, ka iestātos baisa inflācija, kas sasniegtu vismaz 15 procentus un vēl vairāk paputinātu visus Latvijas iedzīvotājus. Un štrunts par to, ka par trešdaļu pieaugtu valsts ārējais parāds (par kura atmaksāšanas iespējām SCP arī palaikam tēlo bažas), līdz ar to Latvijai būtu jāatsakās no cerībām pārredzamā nākotnē ieviest eiro (tas nekas, mierina Ošlejs, jo eiro ieviešana mums maksāšot pārāk dārgi). Nemaz nerunājot par to, ka tik radikāla ekonomiskās un monetārās politikas maiņa sagrautu tiklab iedzīvotāju, kā arī starptautiskās sabiedrības uzticēšanās paliekas Latvijas valstij. Ošlejam no sava ziloņkaula torņa laikam šķiet, ka to visu varētu atsvērt un neitralizēt, "veicot plānveida pasākumus un izskaidrojot tos sabiedrībai", proti, kārtīgi sapūderējot mums smadzenes, ka tad valstij nezin kā "rastos iespēja attīstībai".
Varētu to uzskatīt par viena uz valūtas devalvāciju kā visu problēmu risinājumu fiksēta ekonomista viedokli un pieņemt, ka SCP laikam taču ir arī sava oficiālā, valstiski atbildīga ekonomikas programma.
Taču, pirmkārt, Štokenbergs žurnālistiem skaidroja, ka partija neuzturēšot devalvācijas ideju "plašāk" vienkārši tāpēc, ka to nevar īstenot (nevis tāpēc, ka tā kaitētu valstij un tās iedzīvotāju interesēm). Tomēr "mēs rosinām diskusiju" un varētu šo jautājumu apspriest arī Vienotības ietvaros, sola politiķis, kurš pirmīt pastāvīgi pārmeta Tautas partijai, ka diskusijas par lata devalvāciju darot nervozus ārvalstu investorus un starptautiskās kredītreitingu aģentūras un kaitējot valsts ekonomikas atlabšanai.
Otrkārt, SCP mājaslapā sadaļā "Ekonomikas programma" atrodas arī Vadlīnijas ekonomikas stabilizēšanas plānam (vēl šajā "programmā" ietilpst Pieteikums Satversmes tiesā atcelt vecāku pabalstu samazināšanu un Pieteikums Satversmes tiesā atcelt pensiju samazināšanu), bet tajās "finanšu sistēmas stiprināšana" un "eiro ieviešana" partijas ekonomistiem rēgojas tikpat sirreāla — "jāuzdod valdībai par pienākumu nekavējoties lobēt paātrinātu eiro ieviešanu uz atvieglotiem nosacījumiem" un "ja nepieciešams, eiro jāievieš vienpusējā kārtā".
Arī to nevar īstenot, tātad Vienotībai arī par to acīmredzot nāksies diskutēt. Tāpat kā par to, cik zagļu jābūt politiķu rindās, lai valsts zaudētu tiesības pastāvēt, un kāds bezdarbnieku vai izbraucēju skaits leģitimē masu nekārtības.
SCP līderu konsekventā bezatbildība un paļaušanās uz pašu ieskatā artistiskām polittehnoloģiskām manipulācijām būtu viņu pašu problēma, ko risināt ar saviem vēlētājiem. Taču arī topošajā vēlēšanu apvienībā tie acīmredzot cer būt nevis viena no trim partneru partijām, kurām būtu jāpiedāvā valstij rūpīgi pārdomāta attīstības programma un jāuzņemas par to pilna atbildība, bet gan braukt par brīvu kā "trešajai mazajai", kam ne pienākums domāt, pirms runā, ne atbildība par sarunāto. Diezin vai tas palīdzēs atjaunot cilvēku ticību savai valstij un uzticēšanos politiķiem.
Šo un citus rakstus meklējiet www.citadiena.lv