Termins "iemācītā bezpalīdzība" (learned helplessness) raksturo tādu psiholoģisko stāvokli, kad dzīvnieks vai cilvēks nerīkojas atbilstoši savām interesēm vai vajadzībām, jo pirms tam ir apmācīts nerīkoties. Apmācības stratēģijas mērķis ir panākt, lai "apmācāmais" pārstātu ticēt savām spējām, nespētu saskatīt saikni starp savu rīcību un tās sekām. Viņš notic, ka nespēj mainīt savas eksistences nosacījumus, kaut arī varētu to izdarīt. Viņš notic, ka pozitīvas pārmaiņas ir vai nu tikai laimīga notikumu sakritība, vai arī citu cilvēku rīcības rezultāts. Eksperimentos ar dzīvniekiem par apmācībās līdzekli tika lietota elektriskā strāva kā sods par mēģinājumiem izvairīties no nelabvēlīgas situācijas. Cilvēku apmācībai parasti tiek izmantota cita metode – "smadzeņu skalošana" (brainwashing). Abos gadījumos mērķis ir subjektiem veidot bezpalīdzības un baiļu sajūtu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
1992. gadā publicētā grāmatā "Identitāte un kontrole" sociologs Harisons Vaits (Harrison Colyar White) izvirza tēzi, ka "iemācītā bezpalīdzība" nav tikai individuālās psiholoģijas termins, bet var tikt izmantots arī, lai raksturotu organizācijas un tautas. Socioloģiskās aptaujas pārliecinoši liecina, ka Latvijas iedzīvotāju vidū šādas izjūtas ir visai izplatītas. Tā piemēram, 2004. gada Starptautiskās Sociālo pētījumu programmas (International Social Survey Programme) aptaujā respondenti tika lūgti novērtēt apgalvojumu "Tādiem cilvēkiem kā es nav nekādas teikšanas pār to, ko valdība dara". Atbildi "piekrītu" vai "pilnīgi piekrītu" deva 70% respondentu, 16% atzīmēja atbildi "ne piekrītu, ne nepiekrītu", bet atbildes "nepiekrītu" vai "pilnīgi nepiekrītu" deva 14% respondentu. Līdzīgi dati tika iegūti arī citos pētījumos. Pieņemu, ka pēdējos gados "nepiekritēju" skaits varbūt ir pieaudzis.

Līdzīgas šāda sindroma izpausmes dominē arī Delfu komentāros, lai gan daudzi komentētāji noteikti nevēlēsies sevi pieskaitīt pie "politiski bezpalīdzīgiem". Tomēr, tā kā jebkurai ārstniecībai ir jāsākas ar pacienta diagnozes uzstādīšanu un lai paši rakstītāji labāk sevi varētu atpazīt, minēšu dažus tipiskus piemērus (neakadēmiska klasifikācija).

Pirmais politiski bezpalīdzīgo tips ir "individuālās izdzīvošanas teorijas adepti" - es varu pielāgoties esošajai politiskajai konjunktūrai, bet nevis to ietekmēt. Galu galā man arī kaut kas "atlec". Morālie līķi. Neārstējami.

Otrais politiski bezpalīdzīgo tips ir "permanentie pesimisti" - tauta sastāv no muļķiem, neliešiem, u.tml. un tāpēc visi vienmēr būs muļķi, nelieši, u.tml.. Es esmu gandrīz vienīgā "gudrā nulle" un tāds būšu vienmēr. Ja sabiedrībai nav tie labākie laiki, tad tādi ir neārstējami.

Trešais politiski bezpalīdzīgo tips ir "politiskie pesimisti" - partijas ir tikai un vienīgi neliešu apvienības (nav neviena politiķa, partijas, par kuru būtu vērts balsot), visas partijas vienādi nelietīgas, "visas politiskās iniciatīvas tiek veiktas, lai čakarētu politiskos pretiniekus, un es no šīm iniciatīvām neko neiegūšu". Tāpēc man nekas nav jādara. Pie pašreizējā uzticības līmeņa politiskām partijām - neārstējami.

Ceturtais politiski bezpalīdzīgo tips ir "politiskie skeptiķi" - "vairums politiķu ir maitas, un tieši viņi nosaka visu", "lielie vēži tikai maina nārsta vietas, bet ne tikumus", bet "mazie vēzīši" ir tikai Saeimas pogu spiedēji. Skeptiķi ne vienmēr apzinās savas iespējas un ir vīlušies, ka pārmaiņas nenotiek tik ātri, kā viņi vēlētos.

Varu vien norādīt, ka 9. Saeimas vēlēšanām tika reģistrēti 19 deputātu kandidātu saraksti un 1024 deputātu kandidāti. Tātad izvēles iespējas bija. Vēlētāji no politikas skatuves priekšplāna "novāca" dažu labu odiozu personu. Uzskatāmākie piemēri ir Ingrīda Ūdre (mīnusus ielika 26 225, plusus - 13 665 vēlētāju) un Jānis Straume (attiecīgi 4 057 un 5 804) - abi bija Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāji un savu partiju vadošās personas. Izbalsoja tieši šo partiju atbalstītāji un nevis to nelabvēļi. Vēlāk gan partiju bosi nepārstāja šīm personām izrādīt savu labvēlību. Mīnusu dēļ sākotnēji Saeimas mandātus neieguva tādi politiķi kā Kārlis Leiškalns, Dzintars Jaundžeikers, Krišjānis Peters, Jānis Šmits, Dainis Turlais, Vilnis Edvīns Bresis, tomēr viņi atkal ierotēja lielajā politikā. Uzticēšanās deficīts palika visdrīzāk nemainīgs. Bet tāda nu ir mūsu likumdošana.

Uzskatāmākā tās izpausme ir tiesības vienam kandidātam balotēties vairākos iecirkņos (21% no ievēlētiem kandidātiem tika reģistrēti piecos apgabalos, 17% - četros). Līdz ar to Saeimā vietu ieguva, piemēram, Imants Valers (919 plusi, 933 mīnusi), Inta Feldmane (attiecīgi 1 528 un 903), Gundars Daudze (attiecīgi 2 284 un 1182). Katram pašam ir iespēja novērtēt kādu "savas partijas" vēlētāju uzticēšanos šie cilvēki baudīja ievēlēšanas brīdī. Par citu partiju pārstāvjiem pat rakstīt nav vērts. Visai skaidri savu attieksmi pauda tie 26 372 "Jaunā Laika" vēlētāji, kuri izsvītroja Eināru Repši, kā arī tie, kuri izsvītroja Ivaru Godmani (7 405). Nākas secināt, ka jau ievēlēšanas brīdī uzticēšanās mūsu "galvenajiem" valstsvīriem nebija augsta - Gundaram Daudzem bija tikai 1 102 "plusi" vairāk kā "mīnusi", bet Ivaram Godmanim attiecīgi 4 353. Ar tādu politisko bagāžu, manuprāt, viņiem derētu atturēties no spriedumiem par Latvijas politiskās nestabilitātes cēloņiem. Viņi ir daļa no šiem cēloņiem.

Der atgādināt, ka vēlēšanu dienā 2006. gada 7.oktobrī valstī bija reģistrēti 1 490 636 vēlētāji. Par pašreizējās valdošās koalīcijas partijām nobalsoja 469 934 vēlētāju (31,5% no visiem balsstiesīgiem vēlētājiem). Ja atrēķinām jau ievēlēto valdošās koalīcijas partiju deputātu svītrojums, tad rēķins iznāk vēl zīmīgāks. Pārrēķinot uzticības līmeni valdošajām partijām procentos, nekas dižs nesanāk. Ja izmanto valdošās koalīcijas kritēriju - vairākums balsstiesīgo vēlētāju Satversmes grozījumus neatbalstīja, rodas šaubas par Saeimas leģitimitāti (pat neņemot vērā "pozitīvisma" kampaņu). To valdošie atsakās pamanīt.

Pēdējās Saeimas vēlēšanās par valdošās koalīcijas partijām nobalsoja daudz mazāk cilvēku, kā par Satversmes grozījumiem (608 601). Der norādīt, ka apakšējais slieksnis Latvijas dalībai ES bija 248 772 "par" balsu. Referendumā "par" nobalsoja 676 700 cilvēku, t.i., mazāks skaits nekā nepieciešams, lai vēlētājiem dotu iespēju atlaist Saeimu. Kurš no lēmumiem ir Latvijai konstitucionāli nozīmīgāks, es ļauju lemt lasītājiem pašiem.

Līdz ar to atļaušos apgalvot, ka, nemainot vēlēšanu likumus - saglabājot iespēju
deputātu kandidātiem balotēties vairākos iecirkņos, nepanākot kaut cik vienlīdzīgu partiju priekšvēlēšanu finansiālo tēriņu līmeni, partiju politisko un plašsaziņas līdzekļu neatkarību no "sponsoriem" vai politiskajiem īpašniekiem, nepanākot reālu partiju iekšējo demokrātiju, politiskajai "bezpalīdzībai" un neuzticībai saglabāsies strukturālie nosacījumi. Bezatbildīgi vēlētāji ir laba augsne bezatbildīgie politiķiem un citām amatpersonām. Un tā mēs vēl ilgi varam strīdēties par sekām (atlaists/neatlaist Saeimu) un nevis par politisko krīžu strukturāliem cēloņiem. Pie pašreizējās likumdošanas arī "politiskie skeptiķi" ir grūti ārstējami. No otras puses, arvien biežāk vēlētāji izmanto savas tiesības likt politiķiem plusus un mīnusus. Ar lietussargiem un pats galvenais - ar pildspalvām. Tā ir laba zīme.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form