“Nevar būt!” bija mūsu reakcija uz paziņojumu, ka "Saulesdārzs" decembra beigās nodots privatizācijai. Izrādās, ka ne tikai var, bet tā arī ir. “Prihvatizācija” no asprātīgas metaforas pārvērtusies par privatizācijas sinonīmu. Kas mūs attur, teiksim, no Brīvības pieminekļa privatizācijas? Arī laba vieta, pašā centrā. Teiksiet – veselais saprāts? Uzraudzības un kontroles mehānismi? Vai tas, ka par laimi nevienam tas vēl nav ienācis prātā?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
"Saulesdārza" gadījums ir līdzīgs, tikai veselais saprāts te nav nostrādājis. 28.janvāra "Dienā" melns uz balta rakstīts, ka Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Informātikas un saimnieciskā departamenta direktors Austris Vasips "Saulesdārza" privatizācijas gadījumā saka - kāpēc ne?

"Saulesdārzu" izveidoja 1913.gadā par tautas ziedotiem līdzekļiem. Atpirktajā muižā Mežaparkā toreiz ierīkoja parku latviskās kultūras kopšanai un jaunatnes izglītībai. 1936.gada ideoloģisko vēsmu iespaidā "Saulesdārzs" nonāca mazpulku rīcībā. No 1945.gada līdz 1963.gadam dārzu sauc par bērnu parku. No 1963.gada tur darbojās Jauno naturālistu stacija, kura vairākās rīdzinieku paaudzēs atstājusi atmiņas par dārzā piekopto biškopību, ravēšanu, ābolu lasīšanu un vārīšanu kompotos. Pēc neatkarības atgūšanas to pārņēma IZM kā Jauno dabas draugu centru "Saulesdārzs".

Parasti privatizē tādas lietas un vietas, kuru uzturēšana valstij vai pašvaldībai neatmaksājas vai neietilpst to funkcijās. Tāpēc 2001.gada 1.aprīlī pēc IZM ierosmes ar Ministru kabineta lēmumu tika likvidēts Jauno dabas draugu centrs "Saulesdārzs". Darbībā tas izskatās nedaudz citādāk. Jau 2001.gada 1.martā par daļu "Saulesdārza" teritorijas (ap 4 ha) bez jebkāda konkursa tiek noslēgts nomas līgums ar SIA "Ķeizarmežs" (SIA "Skonto" meitasfirma). Sabiedrības spiediena rezultātā IZM rīko slēgto konkursu par "Saulesdārza" atlikušās teritorijas iznomāšanu uz 25 gadiem, kurā atkal uzvar "Ķeizarmežs". Nomas līgums slēgts 2000.gada 9.maijā, abām pusēm saprotot, ka tās “vēlas dot ieguldījumu pilnvērtīgas materiālās bāzes radīšanā, kas dos ieguldījumu vides izglītībai un veselīga dzīvesveida popularizēšanai”. Līguma 1.2. punkts paredz, ka teritoriju izmantos “parka un arhitektūras pieminekļu uzturēšanai, ēku un būvju uzturēšanai, kafejnīcas (bez tiesībām pārdot alkoholu un tabaku) iekārtošanai, sporta un atpūtas pasākumu organizēšanai, sporta objektu un būvju celtniecībai”.

Gaidot konkursa rezultātus, SIA "Ķeizarmežs" aiz gara laika iesniedzis lūgumu par zonējumu maiņu arī vēl neiznomātajā "Saulesdārza" teritorijā no dabas pamatnes teritorijas uz mazstāvu dzīvojamo un darījuma iestāžu apbūvi. Rīgas dome 2000.gada 14.martā (gandrīz divus mēnešus pirms nomas līguma parakstīšanas) atļauj uzsākt detālplānojuma un zonējuma maiņas projekta izstrādāšanu "Saulesdārza" teritorijai.

Ja morālas dabas jautājumi par tautas īpašumu un kultūru vēl būtu stiepjami, tad apbūves noteikumiem tādiem nevajadzētu būt. Mežaparks ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis un nozīmīgs sabiedrisks parks. SIA "Ķeizarmežs" projekts paredz teritorijas ievērojamu daļu sadalīt gruntsgabalos privātmāju celtniecībai, neievērojot “pilsētas – dārza” principu, pārveidojot Ķīšezera krastu un padarot to nepieejamu apmeklētājiem. Projekts ir arī pretrunā ar minēto nomas līguma 1.2. pantu.

Mežaparka iedzīvotāji, kas apvienojušies Mežaparka attīstības biedrībā, ir saskatījuši arī pārkāpumus teritorijas attīstības plānošanas procesā un vērsušies pie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas. Pēc lēmuma par detālplānojuma projekta uzsākšanu vietējā avīzē nebija publicēts paziņojums, kas ļautu jebkuram izteikt alternatīvus priekšlikumus par Saulesdārza vēlamo attīstību. Mežaparka attīstības biedrība pati ir uzsākusi Mežaparka attīstības plāna veidošanu, iesaistot tajā iedzīvotājus. Biedrība, pamatojoties uz iedzīvotāju viedokli, uzskata, ka Saulesdārzu jāsaglabā kā dabas pamatnes teritoriju, un ir gatava piedāvāt reālus sakopšanas un attīstības priekšlikumus.

Tagad biedrība apzina veidu, kādā procesu varētu apstādināt, lai tiktu ņemts vērā sabiedrības viedoklis. Biedrība uzskata, ka "Saulesdārzam" jāpaliek sabiedrības īpašumā un jākalpo sākotnējam mērķim – latviskas kultūras kopšanai un jaunatnes izglītībai. Ja IZM nav spējīga rast mūsdienīgu pielietojumu vērtīgās teritorijas izmantošanai izglītības mērķiem, tad atklāti jāpiedāvā šo iespēju citām valsts, pašvaldības un nevalstiskā sektora institūcijām.

Sabiedrības īpašuma neaizsargātība ir dziļa problēma. Pat ar aktīvu sabiedrību pagaidām nepietiek, lai šo īpašumu aizstāvētu. Biedrības pusē ir tikai plika un veselīga loģika – tas, kas tagad tiek privatizēts, agrāk bijis par tautas līdzekļiem ziedots. Arī ministrijas rīcība neatbilst veselīgas spriešanas pazīmēm, ja domājam izglītības veicināšanas, nevis partiju sponsoru piesaistīšanas kontekstā. Ja domātu par izglītību, "Saulesdārza" uzturēšanas problēmu vajadzētu vispusīgi izvērtēt. Ja nu latviešu kultūras veicināšana ne tautai, ne ministrijai vairs nebūtu vajadzīga, tad īpašumu vajadzētu atklāti iznomāt vai nodot privatizācijā ar tādiem noteikumiem, kuri būtu valstij izdevīgāki un atbilstu mūsu šībrīža valsts oficiālajām nostādnēm.

Raksts ir tapis ar nolūku rast padomu situācijas tālākā risināšanā. Savu interesi varat paust komentāros un papildus informāciju gūt, sazinoties ar Mežaparka attīstības biedrību (saulesdarzs@navigators.lv). Citādi, ja turpināsim tikai brīnīties par visu, ko kāds var iedomāties privatizēt, Eiropā ieiesim ne tikai caurām pastalām kājās, bet arī bez Brīvības pieminekļa.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form