Aivita Putniņa: Latvijas Universitātes dubļi
Foto: LETA

Laikā, kad Latvijas Universitāte no ārpuses izskatās tik slikti, ka dažs labs uzskata par negodu tajā ienākt, no iekšpuses pozīcijām saskatāmi draudi universitātes tālākai attīstībai. Es uzskatu, ka tas ir labi, ja universitātē ir viedokļu dažādība un lietas tiek kārtotas, universitātes saimei vienojoties. Tas, ka pirmā rektora vēlēšanu kārta nebija pašai LU saime pieņemama, ir laba zīme un radīja vairākus tālākas darbības scenārijus, no kuriem stabils vairākums izvēlējās dot mandātu līdzšinējam rektoram.

Pirmo vēlēšanu kārtu pavadīja līdz šim neredzēta publicitāte. Ja līdzšinējo rektoru medijos jau pirms tam nereti lamāja par čekistu un ziņotāju, tad tagad kaktu avotos parādījās ziņas arī par otru kandidātu. Pirms kāda laika televīzijas debatēs par prezidenta vēlēšanu organizēšanu, kur es pārstāvēju "tautu", politiķi skaidroja, ka prezidenta kandidātu nedrīkst priekšlaicīgi izvirzīt, jo citādi aplies ar dubļiem un tas apkaunos visu prezidenta institūciju. Mēģināju neveiksmīgi strīdēties, ka problēma nav prezidenta institūcijā, bet politiskajā kultūrā, kuras pamatā ir necieņa pret cilvēkiem un valsti. Pēc raidījuma vienam pragmātiskam un ilgmūžīgam politiķim laikam palika manis žēl un viņš mani mierināja, ka viņi šoreiz ievēlēšot kādu sakarīgāku kandidātu.

Universitātē notiek pārmaiņas un daudzi LU gribētu, ka universitāte aktīvāk rūpētos un ieguldītu cilvēkresursu attīstībā. Pašreizējo virzību ir ietekmējusi LU saime, iepriekšējās vēlēšanās izšķiroties starp prof. Muižņieka un prof. Borzova LU attīstības vīzijām. Mani darba apstākļi ir gaužām nepiemēroti un neventilējamās auditorijās gaiss sāk aptrūkt jau pēc pirmajām 15 minūtēm. Es arī negribu zaudēt studentus Tallinai, kur kolēģi un studenti strādā ērtās un modernās telpās. Es redzu, ka infrastruktūra ir svarīgs ilgtermiņa attīstības priekšnoteikums, kuram acīmredzot ir sava politiskā cena. Tā ir mana un manu kolēģu izvēle.

Arī mani neapmierina situācija sociālās un humanitārās zinātnēs, tas, ka LU administrācija pietiekami neaizstāv manas tiesības veikt samērīgu darba apjomu un saņemt taisnīgu samaksu. Tomēr es redzu, ka cēlonis tam ir politisks – ceļot skolotāju algas, likmes tika paaugstinātas arī augstskolu pasniedzējiem, taču nepalielinot finansējumu. Kā uzzināju kādā Senāta sēdē, sociālās un humanitārās zinātnēs valsts segtās izmaksas esot teju divreiz zemākas kā pašizmaksa. Mēs esam lētāki kā bērnudārzs. Šo deficītu praksē var kompensēt vai nu ar maksas studentu uzņemšanu, viņiem daļēji sedzot iztrūkumu vai no pasniedzēju slodzes – svītrojot lekciju gatavošanai un studentu darbu labošanai paredzēto laiku, atstājot tik kontaktstundas. Vienā sanāksmē par to, kā vēl mēs varētu taupīt, eksperts ieteica kontaktstundas aizstāt ar ierakstītām videolekcijām. Rezultātā pilnas slodzes iegūšanai pasniedzējs var docēt 7-9 kursus nedēļā, profesorus studiju programma nevar atļauties un universitātē tiek noturēts katrs students ar katru cenu.

Latvijā augstskolas ir pārregulētas. Mums Ministru Kabineta noteikumi nosaka cik, ko un kā mācīt. Piemēram, Civilās aizsardzības kursā maģistra programmā cita starpā ir jāapgūst civilās aizsardzības organizācija pašvaldībās. Es varu iedomāties, cik lietderīgi tā būs, piemēram, manai studentei no Irānas. Starp citu, man joprojām nav skaidrs, kas par šo kursu maksās, bet nojaušu, ka to atkal finansēs pasniedzēju algas un maksas studenti. Noteikumi nosaka, kādam ir jābūt minimālajam studentu skaitam vienā programmā. Tas ir visam Latvijas iedzīvotāju kopskaitam nereāls skaitlis – 250. Tāpat Latvijā izmanto ar noteikumiem apstiprinātu starptautisku statistikas klasifikatoru, lai regulētu zinātņu nozares, profesoru pozīcijas un zinātniskos grādus, kam tas sākotnēji nemaz nav paredzēts. Saskaņā ar to, piemēram, folkloristika tagad ir arhitektūras apakšnozare. Mums bija tāds gadījums, ka nevarējām pieņemt darbā kādas Eiropas valsts universitātes emeritēto profesori, jo likums prasa, ka atzīšanai jāiesniedz doktora diploma oriģināls, ko profesore bija pazaudējusi. Iesniedzām izziņu, ka šāds grāds attiecīgā universitātē iegūts, jo otru oriģinālu tā neizsniedz. Diemžēl mums te, likumā, skaidri rakstīts – vajadzīgs oriģināls. Un beigās mēs tā arī līdz šodienai to profesori nevaram nodarbināt.

Kad vērtē manus projektu pieteikumus, parasti norāda uz augsta ranga publikāciju trūkumu manā CV pēdējā laika periodā. Es nopietni apsveru papildināt savu CV ar ierakstu, ka šajā laika periodā Latvija zinātni nefinansēja un man nebija laika rakstīt ārzemju projektu pieteikumus un publikācijas, jo tajā laikā izpildīju dažādus lietišķus, ministriju pasūtītus pētījumus, nodrošinot ne tikai sev, bet arī savam personālam atalgojumu, docēju 7 kursus nedēļā un rakstīju nebeidzamus papīrus par programmu un zinātnes izvērtējumu un attīstību.

Visu šo iemeslu dēļ es neticu, ka vēl lielāka regulācija no politiķu puses „pārvaldības modeļa maiņai" paaugstinās manu zinātnisko vērtību un akadēmiskā darba kvalitāti. Viens no zinātnes un universitātes attīstības priekšnoteikumiem ir akadēmiskā brīvība. LU visā šajā ierobežojošā situācijā tā tomēr piemīt – par to liecina viedokļu dažādība un mehānismi, kas ļauj intereses salāgot – Senāts un Satversmes sapulce. Jā, beigās visi nav apmierināti un ir vajadzīga diskusija un vērtējums gan par LU aizstāvēto disertāciju kvalitāti, gan par augstākās izglītības finansējumu un citām lietām. Tomēr valdība rīkotos neprātīgi, ja nonicinātu un lauztu fundamentāli svarīgu augstskolas funkcionēšanas principu un apšaubītu LU saimes spēju pieņemt augstskolas interesēm atbilstošus lēmumus.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form