Šā gada 14.septembra "Vakara ziņu" numurā tika publicēta intervija ar Latvijas Ebreju draudžu un kopienu Aizbildniecības padomes priekšsēdētāju, miljonāru Vitāliju Gotlibu, ar zīmīgu virsrakstu – "Vai latviešiem bija astes?" Šajā intervijā V. Gotlibs, cita starpā, mēģina izvērstāk izklāstīt savu iepriekš laikrakstā "Telegraf" pausto uzskatu par advokāta un rakstnieka Andra Grūtupa psihisku saslimšanu ar paranoju "uz ksenofobijas bāzes", atsaucoties uz vārdā neminēta Vācijas psihiatra (toties "bijušā rīdzinieka") viedokli (sk. http://www.kompromat.lv/index.php?docid=readn&id=3567).

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Gan intervijā laikrakstam "Telegraf", gan arī "Vakara Ziņām" V. Gotlibs uzbrūk gan Andrim Grūtupam personiski, gan šī advokāta un rakstnieka 2005.gadā iznākušajai grāmatai "Beilisāde". Protams, jebkurš literārs darbs var patikt un var nepatikt. Taču šķiet pašsaprotami, ka – lai savs viedoklis vispār rastos, normāli būtu konkrēto grāmatu vispār izlasīt.

Lasot interviju un uzreiz vis neaizmirstot katru jau izlasīto teikumu, rodas priekšstats, ka V. Gotlibs tā nedomā. Uz žurnālistes Elitas Veidemanes jautājumu: "Vai Jūs izlasījāt šo grāmatu?" V. Gotlibs gan atbild: "Jā".

Tomēr vēlāk izrādās, ka latviešu valodas nezināšanas dēļ (kas esot "padomjlaika mantojums") viņam "par sarežģītām lietām, kuras mēs šobrīd apspriežam, runāt ir grūti". Par to, ka V. Gotlibs latviešu valodā izdoto grāmatu nav spējis izlasīt, liecina arī viņa teiktais, ka "tāpat kā Beilisa process, tā visa grāmata ir antisemītiska" (tajā pašā laikā izvairoties no atbildes uz jautājumu par konkrētām antisemītisma izpausmēm grāmatā). Sanāk, viņam daudz tuvākā valodā izsakoties, tā – "ņe čital, no osuždaju"...

Tomēr latviešu valodas nezināšana nav vienīgais V. Gotliba "padomjlaika mantojums". Arī viņa vēlme noteikt "diagnozi" Andrim Grūtupam atgādina par ne tik senā pagātnē norakstāmiem laikiem, kad padomju vara, lai apkarotu citādi domājošos, tos nosūtīja uz psihiatriskajām "dziednīcām". Civilizētos laikos tā netiek darīts, vārda brīvības un demokrātijas apstākļos pierasts ir diskutēt un argumentēt un nevis noteikt oponentam "diagnozi". V. Gotlibs norāda, ka "civilizētiem cilvēkiem šī [Beiļa] lieta sen ir slēgta" (gan nepaskaidrojot, kurš un uz kāda pamata drīkst izlemt kaut ko "slēpt" vai "slēgt" no sabiedrības, īpaši – vēsturiskus faktus). Līdz ar to jebkurš jurists vai vēsturnieks, kas pēta šo lietu, pēc V. Gotliba loģikas ir antisemīts...

Nekur grāmatā "Beilisāde" – esmu to izlasījis "no vāka līdz vākam" – tās autors Andris Grūtups neliek lasītājam izlemt, "vai ebreji ir dzēruši kristiešu asinis". Tāda jautājuma tur vispār nav! Vēl absurdāk katram šīs grāmatas lasītājam (kur nu vēl tādam kā es, kurš dažkārt arī no darba brīvajā laikā mēdz būt jurists) izklausās cienījamajam akadēmiķim, ārstam Rafailam Rozentālam piedēvētie vārdi šajā intervijā: "Cilvēkam, kurš uzrakstījis tādus murgus kā "Beilisāde", kur mēģināts apšaubīt 20.gadsimta sākumā skatītās Beilisa lietas rezultātu [izcēlums mans], nepieciešama klīniska novērošana". Ikvienam, kurš patiešām izlasījis grāmatu "Beilisāde", prātā neienāktu doma, ka tās autors apšauba aprakstītās prāvas rezultātu – Beiļa attaisnošanu.

Pēc šo interviju izlasīšanas vairs nav nekādu šaubu, ka advokāta un rakstnieka Andra Grūtupa un viņa grāmatas "Beilisāde" mākslīgā antisemītizācija ir saistīta ar viņa profesionālo nostāju t.s. ebreju kopienas atbalsta likumprojekta sakarā. Nav noslēpums, ka tieši viņš visasāk un visargumentētāk uzstājās pret šāda likuma pieņemšanu. Tieši tādēļ varētu būt izdevīgi Andri Grūtupu piepulcināt tagadnes un pagātnes antisemītiem – V. Gotliba pieminētajiem "pareizticīgajiem patriotiem" un Nirnbergā notiesātajam nacisma ideologam Juliusam Štreiheram.

Psihiatrijas terminiem un pretrunām caurstrāvotajā intervijā V. Gotlibs apgalvo: "Personīgi es un ebreju kopiena nedala cilvēkus tautībās". Tajā pašā laikā tur lasām: "Mēs esam ārpus politikas, mēs nodarbojamies ar ko citu", kā arī: "Mums ir 2000 maznodrošināto, viņiem vajag palīdzēt, mums ir sabrukusi sinagoga". Interesanti, ko tad V. Gotlibs saprot ar šo "mēs"? Taču ne jau latviešus un pat ne krievus vai citus "gojus", vai ne? V. Gotlibs maldās, ja patiešām uzskata, ka skandalozajam likumprojektam "nav juridisku aspektu". Katra likuma pieņemšanai ir juridiski apsvērumi un bieži vien arī politiskas sekas. To apliecina paša V. Gotliba teiktais, kurā viņš izmanto visnotaļ juridisku terminu: "Ja Latvija atdos nolaupīto, būs labi, ja ne – kļūs par līdzdalībnieci..." Te nu man ir pavisam konkrēts jautājums – tieši par kādu "līdzdalību" šeit ir runa?

Kā juristam, interviju lasot, rodas iespaids, ka nedz V. Gotlibs, nedz viņa cīņubiedri nekad nav dzirdējuši par zemes reformas un denacionalizācijas procesu Latvijā, kurš jau no 90-to gadu sākuma ilgstoši ļāva atgūt nekustamus īpašumus bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, turklāt – neatkarīgi no viņu nacionālās vai reliģiskās piederības. Īpašs likums paredzēja kārtību, kādā īpašumi atdodami arī reliģiskajām organizācijām. Nekustamie īpašumi, kuri nav atdoti īpaša to atgūšanas procesa ietvaros, ir vai nu privatizēti, vai arī nodoti valstij vai pašvaldībām. Tātad – ar īpašuma reformu saistītos "padomjlaika mantojuma" jautājumus Latvija jau IR atrisinājusi. Vai V. Gotlibu vispār interesē, kam un kas tad tiktu atņemts viņa prasību apmierināšanas gadījumā, pieņemot apšaubāmo likumu?

Intervija ar Vitāliju Gotlibu rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Viens no šādiem jautājumiem – par t.s. kompensāciju likumprojekta patieso mērķi – joprojām paliek neatbildēts... Tomēr intervija ļauj vismaz apjaust aprindas, kuras pēc likumprojekta nepieņemšanas Saeimā būs tās, kas šeit un daudzviet citur pasaulē apzināti skaļi runās un rakstīs par Latviju kā par "judofobu" zemi, kurā teikšana ir "stukačiem – komunistiem", kuri reizē ir arī "antisemīti – plānprātiņi" un kuriem tad nu atkal būs "diagnosticēta" arī pavisam konkrēta tautība...

Kas notiek ar gudriem, domājošiem un sabiedriski drosmīgi runājošiem "gojiem" kā, šajā gadījumā, Andri Grūtupu? Tādus kā viņš nemīl visos laikos un zemēs, pret viņiem cenšas rīdīt arī viņu pašu tautiešus. Diemžēl mūsu zemē tam ir īpaši auglīga augsne – to apliecina arī gluži vai folklorizējies teiciens par to, kas ir mīļākais latvieša ēdiens...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form