Mākslīgi sašķelta ir arī studentija. Vieni, kopskaitā 33 355 studenti, mācās par valsts budžeta līdzekļiem, otriem, 91 995 studentiem, par savām studijām ir jāpelna nauda pašiem un vēl ar saviem nodokļiem jāsedz studiju izdevumi daļai no pirmajiem. Pie kam tas, vai par studijām būs jāmaksā pašam, jeb varēs mācīties par citu līdzekļiem, tikai dažreiz ir atkarīgs no sekmēm. Biežāk to nosaka konkrētas augstskolas, vai pat tikai studiju programmas vai formas izvēle. Tā nu vieni tērē, bet otri pelna. No pirmajiem, kas studē par budžeta līdzekļiem, sabiedrība neprasa nekādu atbildību par to, vai iedotā nauda ir iztērēta lietderīgi, t.i., vai studiju process ir bijis sekmīgs un vai pēc augstskolas beigšanas students sāk vai nesāk darbu kādā sabiedrībai nozīmīgā jomā, kam finansējums it kā ir bijis paredzēts. Savukārt otriem ir jāmācās rūpīgi, jāmācās, tā lai pēc tam, kad augstskola būs pabeigta, spētu iekļauties darba tirgū un segt studiju kredīta izdevumus.
Savulaik aicināju studentu organizācijas, tai skaitā Latvijas Studentu apvienību (LSA), izvirzīt prasību valdībai, lai studiju maksa vismaz daļējā apmērā tiktu atzīta par attaisnotiem izdevumiem, un students par studiju maksā samaksātajiem izdevumiem varētu pretendēt uz nodokļu atlaidi. Tā būtu tikai loģiska prasība. Daļa studiju programmas objektīvi ir dārgākas, to apstiprina arī attiecīgie Ministru kabineta noteikumi, bet kad runa ir par attaisnotajiem izdevumiem, tas vairs netiek ņemts vērā. LSA šī problēma, ar kuru saskaras trīs ceturtdaļas no Latvijas studentiem, nešķita interesanta, iespējams tādēļ, ka tās kodolu veido galvenokārt par sabiedrības līdzekļiem studējošās ceturtdaļas pārstāvji.
Vēl skaudrāk vienotības trūkums parādījās citā šķietami vēl vienkāršākā jautājumā. Uz stipendijām vispār drīkst pretendēt tikai tie, kas no valsts budžeta jau tā saņem naudu studijām. Ir skaidrs, ka valsts budžets nespēj un tik drīz arī nespēs nodrošināt visus studentus ar stipendijām. Tādēļ pastāv arī studējošo kreditēšanas sistēma, kas katram studentam, ja tas ir nepieciešams, dod iespēju saņemt līdzekļus dzīvošanai studiju laikā. Kredīta nosacījumi ir studentiem labvēlīgi - tam ir zemāks procents, arī atmaksāt kredīts ir jāsāk tikai gadu pēc studiju beigšanas. Šāds laiks ir pietiekams, lai students, kas ir rūpīgi studējis un patiešām grib strādāt, būtu jau pietiekami nostabilizējies savā darba dzīvē.
Savukārt stipendija, kas pēc savas būtības ir sociāls pabalsts, būtu jāpadara pieejama tiem, kam ir pamatoti ierobežojumi saņemt kredītu vai atrast darbu, bāreņiem, studentu ģimenēm ar maziem bērniem, studentiem ar dažādiem veselības traucējumiem un studentiem, kuru apgādībā ir citi cilvēki. Šobrīd esošajai kārtībai, kurā stipendijām var pieteikties tikai par sabiedrības līdzekļiem studējošie, nav loģiska pamatojuma.
Pēdējais LSA kongress aizgāja vienotībai pretējā virzienā, paredzot, ka arī turpmāk uz stipendijām varēs pretendēt tikai tie, kam sabiedrība jau ir nodrošinājusi labākus apstākļus. Manuprāt, šajā jautājumā tiešām bija vajadzīga vienotība, jo tas prasītu daļai no "budžetniekiem" atteikties no savām privilēģijām, bet balsojums parādīja, ka līdz vienotībai vēl tāls ceļš ejams.
Nu ko, tad ir jāiet meklēt, bet atkal ir jautājums: kas tad īsti tiek meklēts, iespējas studentu mazākumam saglabāt savas uz sabiedrības rēķina balstītās privilēģijas vai arī ceļš uz vienotu augstākās izglītības sistēmu?