Aldis Bukšs: Kāpēc ar savām meitām runāju latgaliski
Foto: Privātais arhīvs

Šogad 27. aprīlī atzīmējam Latgales kongresa dienu. Pirms četriem gadiem šis datums tika izvēlēts par godu vēsturiskajam 1917. gada Latgales latviešu kongresa lēmumam, kas pavēra ceļu latviešu nācijas un zemju apvienošanai un veidoja pamatus Latvijas valstij. Atzīmējot šo datumu un aktualizējot latgalisko tradīciju jautājumus mūsdienās, no 27. līdz 29.aprīlim Rēzeknē norisināsies Latgales kongress.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Joprojām spilgti atceros to brīdi, kad pirms nepilniem pieciem gadiem pirmo reizi rokās paņēmu savu tikko piedzimušo vecāko meitu. Stāvot netālu no loga Rīgas Dzemdību namā, brīdi vilcinājos, tad klusi iečukstēju "Radzi, tī aiz lūga ir Latvija – ite Reiga, bet tī tuoļuok, aiz horizonta Latgola".

Tas bija brīdis, kad iekšēji pieņēmu lēmumu ar saviem bērniem runāt latgaliski. Kādam šāds lēmums var šķist pašsaprotams, kādam dīvains un neizprotams. Mūsdienās ar tik maziem bērniem latgaliski runā vairs retais. Kāpēc tad pieņēmu šādu lēmumu?

Divas rakstu valodas tradīcijas ir mūsu bagātība

Latviešu valoda ir unikāla ar to, ka tai, līdzīgi kā norvēģu valodai, vēsturiski veidojušās divas rakstu valodas formas – latviešu literārā valoda un latgaliešu rakstu valoda. Kā norāda Valsts prezidents Egils Levits, divu rakstu valodu tradīcijas ir mūsu nācijas bagātība, ar ko varam patiesi lepoties.

Valsts valodas likuma 3.panta ceturtajā daļā jau kopš likuma pieņemšanas pirms vairāk nekā 20 gadiem ir noteikts, ka latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas paveids un valstij (tātad arī pašvaldībai) ir pienākums nodrošināt tās saglabāšanu un attīstību.

Tāpat 2021. gadā pieņemtā Latviešu vēsturisko zemju likuma 4.panta astotā daļa uzliek pienākumu pašvaldībai rūpēties par latgaliešu rakstu valodas saglabāšanu. Šo likumu atbalstīja deputāti no pilnīgi visām Saeimā pārstāvētajām politiskajām organizācijām.

Šaubu mirklis dzemdību namā

Toreiz dzemdību namā šaubu mirklis bija saistīts ar zemapziņā mītošo nepārliecinātību un jautājumu "Ko padomās citi?" (manā gadījumā foršās vecmātes, kuras joprojām bija telpā). Patiesas pārdomas manī radās brīdī, kad patiešām ikdienā bija jāsāk runāt ar meitu, apzinoties, ka mana valoda veidos viņas pasauli.

Šaubu iemesli bija tie paši, kas tūkstošiem citu latgaliski runājošo vecāku, t.sk. maniem vecākiem 80-tajos gados, kad viņi savā starpā runāja latgaliski, bet, labu gribot, ar mani no dzimšanas izvēlējās runāt latviešu literārajā valodā. Par tevi pasmīnēs, tev būs sarežģīti iejusties skolā, latgaliešu valoda tirgū nav vajadzīga. Esmu pārliecināts, ka līdzīgas situācijas ir bijušas ļoti daudziem vecākiem.

Jāatzīst, ka mani iedvesmoja arī kāda tikšanās pirms aptuveni sešiem gadiem. Toreiz kādā pasaules latviešu sanāksmē bija iespēja satikties ar Eiropas latviešu apvienības prezidija priekšsēdētāju Kristapu Grasi. Grašu dzimta dzīvo Vācijā nu jau ceturtajā paaudzē. Gan Kristaps, gan viņa dēli ir dzimuši un auguši Vācijā, taču tik un tā latviešu valoda ir viņu dzimtā valoda. Kā Kristaps stāstīja, ar saviem dēliem no dzimšanas sarunājies latviski un, sākot iet bērnudārzā, viņi vācu valodu neesot zinājuši.

Latgaliski ikdienā runā vairāk nekā simts tūkstoši

Attieksmē pret latgalisko mūsdienās situācija daudzviet ir mainījusies uz labo pusi. Mūsu sabiedrība ir augusi savā apziņā un izpratnē. Diemžēl tas būtiski neietekmē valodas lietojumu sarunvalodā ikdienā, jo iepriekš minēto iemeslu dēļ daudzi savulaik izvēlējās valodu tālāk nenodot bērniem.

Neskatoties uz to, ikdienā latgaliski joprojām runā vairāk nekā simts tūkstoši cilvēku. Tā, piemēram, saskaņā ar 2011.gada tautas skaitīšanas datiem (jaunāku nav), latgaliski ikdienā runāja 164 tūkstoši iedzīvotāju, t.sk., piemēram, tagadējā Balvu novada teritorijā 51,7% iedzīvotāju.

Iespējams, ka runātāju skaits šo desmit gadu laikā ir ievērojami samazinājies. Iemesli tam ir jau iepriekš minētie – gan vecākās paaudzes aiziešana mūžībā, gan aizspriedumi, kas mūsos mīt jau vairākas paaudzes. Darba tirgū valoda līdz ar to nav pieprasīta un nav arī, piemēram, televīzijas kanālu, kuri ikdienā raidītu savu saturu latgaliski.

Arī no izglītības sistēmas latgaliešu valoda faktiski tika izskausta jau 20.gs. 30-tajos gados. Tas, tāpat kā Krievijas televīziju un radio kanālu plašā pieejamība vēl līdz nesenam laikam, manuprāt, ir viens no iemesliem, kāpēc daudzviet sarunvalodā ir iespraukušies svešvārdi. Ja valodu nekopj, tā pārveidojas.

Atbalsts latgaliskajam – simbols mūsu iekšējai izaugsmei

Pēdējos gados valsts atbalsts latgaliešu rakstu valodai ir pieaudzis. Pirmo reizi vismaz atjaunotās Latvijas vēsturē Valsts valodas centrā un valsts pārvaldē kopumā ir amatpersona, kuras primārais pienākums ir konsultēt un rūpēties par latgaliešu rakstu valodu. Gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan Kultūras ministrija ir ieviesušas finansējumu atsevišķu latgaliešu valodas mācību stundu pasniegšanai Latgales skolās.

2021. gada nogalē pirmo reizi uz kādas ceļa zīmes (Balvu novada) tika uzlikts novada nosaukums arī latgaliešu rakstu valodā. Šādu zīmju uzstādīšana ir unikāla ar to, ka nekad Latvijas un arī pasaules vēsturē nekas tāds – uzraksts uz ceļa zīmes divās rakstu valodās – vēl nav bijis. Lai arī daudzi Latgales sabiedriskie darbinieki par to runāja un sapņoja jau pirmās brīvvalsts laikā. Tā ir lieliska iespēja novadam izcelties un piesaistīt arī tūristu uzmanību.

Kādēļ ar meitām runāju latgaliski

Latgaliešu valoda ir skaista valoda. Dzīva valoda. Ar likumu ir noteikts, ka latgaliešu valoda ir latviešu valodas paveids un pret to mums tā arī vajadzētu izturēties – latgaliešu valoda ir daļa no mūsu latviešu valodas. Tā ir mūsu bagātība, kuru vērts kopt un stiprināt. Stipra Latgale nav iespējama bez stipras latgaliešu valodas. Bez stipras Latgales nav iespējama stipra Latvija.

Tie arī ir galvenie iemesli, kāpēc ar trīs un gandrīz piecus gadus vecām meitām kopš dzimšanas runāju latgaliski. Vai arī viņas ar mani runā latgaliski? Vēl nē, jo pamatā apkārt dzird latviešu literāro valodu, taču esmu pārliecināts, ka nākotnē runās. Mans mērķis nav viņas piespiest, bet gan dot iespēju iepazīt un pašām izvēlēties, vai to tālāk nodot saviem bērniem.

Kādam var šķist, kāpēc vispār jāfilozofē par valodu, būtu labāk domājuši par ekonomiku. Jā, ekonomiskā situācija vēsturiski ir bijis viens no iemesliem cilvēku aizplūšanai no Latgales, taču ekonomika nav kaut kas atrauts no cilvēku pašapziņas un vēlmes darīt un rīkoties. Valoda veido cilvēka pasauli, t.sk. viņa attieksmi pret savām saknēm un dzimto zemi. Līdz ar to viņa motivāciju dzīvot, strādāt un nodarboties ar uzņēmējdarbību dzimtajā novadā. Pats galvenais – vēl ciešāku ticību savai valstij un tās nākotnei, kuru veidojam mēs paši.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.