Aldis Gēcis: Starpnacionālās integrācijas kuslie soļi
Foto: stock.xchng

Laiks, kas pagājis vairs nav atgriežams. Jau aizritējuši 25 gadi, kopš atjaunota Latvijas neatkarība. Pēc vispārējas vienotības sajūtas par režīmu maiņu, iestājās vilšanās no cittautiešu puses par pilsonības jautājumiem, izglītības un atjaunotās republikas pamatvērtībām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tikai idioti uzskata, ka patreizējā situācija pilnībā ir apmierinoša savstarpējo attiecību un sabiedrības vienotības sfērā. Katrs cilvēks dzīvo savā mikrovidē, draugu, kolēģu un paziņu lokā. Vairākas pieredzes no līdzcilvēkiem liecina par vēl līdz galam nesakārtotām attiecībām, kas nākotnē var būt par pamatu nopietniem pretnostatījumiem komunikācijā starp "dažādajiem".

Esot starp mediķiem, studentiem, juristiem un māksliniekiem var šķist, ka viss ir kārtībā - cilvēki runā brīvi latviešu, krievu un angļu valodās. Par minēto sabiedrības nišu it kā nav problēmu. Tomēr ierosinu pabraukt ar sabiedrisko transportu "maskačkas" virzienā - nebūs daudz personāžu, kuri varētu tēlaini aprakstīt nākamo pieturu valsts valodā.

No valsts valodas nezināšanas rodas virkne problēmu - vēstures faktu traktējums, tulkojumi, publiskās informatīvās telpas interpretācija un pat humora izjūta.

Latvijas teritorijai ir vienmēr bijis raksturīgs "multiisms"", tautas, valodas reliģijas utt. daudzveidība. Šī daudzveidība ir vienīgais līdzeklis kā varētu veidot nākotnes sabiedrību,- Latvijas tautu, nevis latviešu, kā to paredzējusi jau Satversmes 1. panta redakcija.

Izejot no ikdienas aprites, vienkārši ir skumji.

Laiks ir aizgājis, zaudēta liela daļa cittautiešu, kuriem šobrīd ir 50-90 gadi, vēl pēdējā iespēja ir jaunieši no 0-35 gadiem, kuri varētu augt kā lojāli pilsoņi Latvijai.

Vai tas kādam patīk vai ne, bet to cilvēku pilnvērtīga iesaistīšana Latvijas sabiedrībā, kuriem dzimtā valoda nav latviešu ir iespējama tikai, ja viņi pratīs latviešu valodu, lielākajai daļai būs līdzīga izpratne par vēstures gājumu un tās peripetijām kā arī kopā būšana nozīmīgos notikumos.

Diskomfortu jūt kā latvieši, kā arī cittautieši. Latvija nekad nebūs stipra valsts bez cittautiešu integrācijas. Kā valsts pastāvēšanas un tālākas attīstības perspektīva ir tikai sadarbība un kopēju mērķu noteikšana.

Consensus omnium gentium est lex naturae -( visu tautu saskaņa ir dabas likums)

Citēto aforismu jau teikuši romieši, kuriem bija /sliktāka vai pozitīvāka/ pieredze ar cittautiešiem un kaimiņu tautām.

Ko gan ir izdarījusi Latvijas valsts cittautiešu pilnvērtīgai integrācijai sabiedrībā? Atbilde ir: ļoti maz. Varētu runāt par pāreju apmācībām valsts valodā, kopīgu valsts svētku svinēšana utt..

Sevišķi asi starptautu tēma parādās pirms vēlēšanām vai starptautisku dokumentu pieņemšanas kontekstā. Nožēlojami, ka jautājums ir aktuāls, ciktāl liekulībai ir dota iespēja izpausties.

Laika tecējums ir neapstādināms, tomēr pietiekams, lai varētu ieviest tik nepieciešamās korekcijas produktīvai līdzāspastāvēšanai nākotnē. Šodiena ir nākotnes māte un kā mātei, tai ir jārūpējas par to, cik būs laimīgs tās bērns.

Vērā ņemama ir ungāru pieredze. Savā laikā ungāri savā zeme ir bijuši tikai kādi 15%, bet ar toleranci, savas valodas stiprināšanu un nevienam nezināmām starpnacionām mijiedarbības aktivitātēm ir nodrošinājuši vienotu valsti ar visdažādākajiem sejas un acu profiliem.

Ir viedoklis, ka 250 tumšas ādas krāsas cilvēku iespējams ieplūdums radīs izaicinājumu Māras zemei, ko papildinās neskaitāmi iebraukušo radinieki vēl tālākā nākotnē. Pilnīgi noteikti ir jāapzinās cēloņi un sekas, bet visa notikumu attīstība liecina, ka mūsu sabiedrībai būs jāintegrē ne tikai "krieviski runājošie". Politiskās spekulācijas neko nemainīs, jo globalizācija (cerams mums pieņemamā veidā), skars Latviju tieši un neatgriezeniski.

Neesmu dzirdējis pārliecinošu un loģisku, detalizētu koncepciju integrācijas jomā. Droši vien, tas ir tāpēc, ka šādas tēmas izstrāde un ieviešana nesola lielus materiālos labumus. Vienlaikus, dažādu tautu līdzsvarota sadzīve ir kā pamatakmens vienotai valsts izpratnei un pat materiālajai labklājībai. Problēma it kā acīm redzama, bet nerisināta.

Būtu nejēdzīgi no neprofesionāļa puses sniegt konkrētas rekomendācijas, taču uzskatu, ka jau tagad valstij ir pieejami nepieciešamie resursi, lai varētu izstrādāt nepieciešamos risinājuma ceļus. Galvenais ir vēlme un saprātīga prātu koncentrēšana (pedagogi, juristi, sociologi utt.).

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form