Foto: AFI
Foto: Aldis Kušķis

ASV atšķirīgā nostāja Irākas atbruņošanas jautājumā ir nepārprotami izprovocējusi Vecās un Jaunās pasaules atšķirīgo viedokļu saasināšanos. Mediji aizvien vairāk informē par Lielbritānijas, Francijas un Vācijas domstarpībām valdību kuluāros un preses slejās, bet mazāk atklāj iemeslus šī brīža Eiropas un Amerikas Savienoto Valstu konfliktam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Dažādi un bieži arī ļoti skarbi vērtētās ASV prezidenta Džordža Buša realizētās ārpolitikas rezultātā, starptautiskās sabiedrības sašutums, pat aizmirstot par Sadama Huseina pastrādātajiem noziegumiem, galvenokārt vēršas pret Ameriku. Protestējot pret karu Irākā, globālajā pasaulē tiek veicināts nepamatots antiamerikānisms.

Atbildīgo par militāro intervenci Irākā arī Latvijas sabiedrība uzskata Ameriku. Nevēlos vērst ļaužu nosodījumu arī pret tās sabiedroto Lielbritāniju, tomēr gribu atgādināt, ka patiesībā šo valstu pozīcijas taču ir līdzvērtīgas. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka plašie protesti pret Irākas atbruņošanu patiesībā ir tieši antiamerikānisma izpausme. Tā var arī nebūt iebilde pret notiekošo procesu vai nepatikas demonstrēšana par izvēlēto taktiku.

Amerikas nācijai piemīt spilgti izteikts patriotiskums un valstiskuma apziņa. Tomēr, cik lielā mērā visai Savienoto Valstu sabiedrībai var likt justies līdzatbildīgai par Buša politikas izpausmēm, Eiropas visnotaļ diskriminējošo nepatiku pret notiekošo un ANO ietiepīgo nostāju. Noskaņojums Eiropas sabiedrībā liek domāt, ka tā jūtas svarīga, bet aizvainota.

Eiropa ir neapmierināta ar ASV lēmumu pieņemšanas procesu un neslēpto pašpārliecinātību par to pareizību. Tai nepatīk apzināties, ka daudzas stratēģijas un taktikas tiek izvēlētas, nekonsultējoties ar Eiropas valstīm.

Tomēr Eiropa nedrīkst arī aizmirst par Amerikas nesavtīgo rīcību, kuras rezultāts ir acīmredzams arī lielā daļā Vecās pasaules demokrātiju. Otrajā pasaules karā Savienotās Valstis ziedoja 135 000 kritušo, lai glābtu Eiropu no nacisma, kas nebija tiešs drauds pašai Amerikai. Tāpat visus 50 gadus ASV konsekventi neatzina Baltijas valstu okupāciju, savukārt, ANO šis jautājums bija gaužām vienaldzīgs. Amerika vienmēr ir bijusi uzticīgs un uzticams partneris Eiropai. Šobrīd ASV pati jūtas apdraudēta un sagaida to atbalstu, ko visa Eiropa pēc 11.septembra notikumiem solīja. Diemžēl, tām nākas vilties, apzinoties reālo situāciju - lai arī ar vairāk nekā 45 valstu atbalstu, ASV tomēr ir vientuļas. Nepelnīti, bet, iespējams, ne nesaprotami - pēc Otrā pasaules kara ASV Vācijai mācīja, ka karot ir slikti, Vācijas Federatīvajā republikā tika nostiprināta demokrātija un izslēgta jebkāda jauna diktatora un kara iespējamība. Acīmredzot, Amerikas mērķis ir sasniegts un nav jābrīnās, ja Vācija ir pret militāro agresiju Irākā. Savukārt, Francijas valdības nostāju lielā mērā ietekmē valsts iedzīvotāju nacionālais sastāvs - 6% no tiem ir arābi. Tas ir jāsaprot un ar to ir jārēķinās.

Pat neskatoties uz minēto pozitīvo vēsturisko pieredzi, Amerikas un Eiropas “civilizāciju” sadursme nav līdz šim nepieredzēts notikums. Eiropa nekad nav spējusi samierināties ar Amerikas ģeopolitisko un militāro pārsvaru, kaut gan pēc Aukstā kara beigām šie faktori ir zaudējuši zināmu daļu nozīmības, taču arī Rietumeiropas valstis līdz ar Aukstā kara beigām nenovēršami sāka zaudēt savu vietu ASV ārpolitikā.

Visā pasaule ik uz soļa nākas sastapt un atzīt Amerikas pārākumu ekonomikā un tās kultūras agresīvu izplatību un ietekmi. Ja iebilst, izklausās pēc skaudības.

Rietumeiropa vienmēr vairāk vai mazāk, bet ir bijusi pret Amerikas lielvaras dominanti un, šķiet, tieši šajā jautājumā jutusies visvairāk aizskarta. Jādomā, arī šoreiz klajā antiamerikānisma cēlonis ir meklējams Savienoto Valstu pārākumā, un problēma ir, kā Eiropai ar to sadzīvot. Nevar piekrist Lielbritānijas Eiropas lietu ministra Denisa Makšeina domai – “kad mēs būsim tikpat bagāti kā Amerikas Savienotās Valstis, mēs būsim vienlīdzīgāks partneris”. Vienlīdzīgāks?! Tas ir vai nu mazohisms vai nespēja saskatīt kopīgas un vienotas Eiropas Savienības potenciālu. Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kas iemantojusi Jaunās Eiropas līdera titulu, ir starptautiski pierādījusi, ka arī Latvija spēj būt līdzvērtīgs partneris. Mēs esam izteikuši atbalstu ASV nostājai Irākas jautājumā. Latvijas viedoklis kādam var nepatikt, bet tas ir sadzirdēts, novērtēts un atzīts, ka ar to ir jārēķinās. Ja vien, protams, Vecā pasaule, izmantojot Jaunās Eiropas priekšrocības - neiesīkstējušo, klubkrēslos neieslīgušo strādātgribu un spēju, un intelektuālo potenciālu, ir gatava to pieņemt kā partneri, lai sekmētu jaunu uzplaukumu, sasniedzot tādu pašu dinamiskumu un pat agresivitāti kā ASV.

Militārās darbības Irākā, reālas nāves klātesamības un degošo naftas lauku ietekmē ir aktualizējušies Eiropas vecie aizspriedumi, kam klāt nākusi arī nosodošā attieksme pret nāvessoda likumību, ASV imunitāti Starptautiskajā krimināltiesā un videi nedraudzīgo politiku - Vašingtonas noraidošo izturēšanos pret Kioto protokolu. Joprojām par lielu nepatiku humānajai un intelektuālajai Eiropai Amerikā tiek izpildīti nāvessodi, un izskatās, ka par to aizliegšanu vismaz tuvākajā laikā domāts netiek, jo arī pašreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs tiem paudis savu atbalstu - 150 izpildīti nepilnos sešos gados, kad viņš bija Teksasas štata gubernators. Šie jautājumi ir tieši saistīti ar notikumiem Irākā, un iepriekšminētais ļauj preventīvi paredzēt Savienoto Valstu valdības morāli un uzvedību. Turklāt jau tā nesamierināmās nesaskaņas vēl vairāk padziļina Amerikas izplatītais paziņojums, kurā, neskatoties uz Eiropas Savienības un ANO pausto vēlmi piedalīties Irākas pēckara atjaunošanā, teikts, ka galveno lomu Irākas pēckara pārvaldē līdz jaunas valdības izveidošanai spēlēs ASV vadītā koalīcija, nevis ANO.

Antiamerikānisma kultivēšana lielā mērā ir saistīta arī ar Eiropas Savienības identitātes meklējumiem un tās pretstatīšanu ASV, tomēr gribu uzsvērt, ka mūsdienu loģisko pasauli vieno kopīgas demokrātijas vērtības. Nav pragmatiski padoties emocionālajam naidam pret Amerikas nāciju tikai tādēļ, ka daļa Eiropas sajutušies kā otrā plāna lomas spēlētāji. Gribot negribot nākas atzīt, ka dažu amatpersonu paziņojumi un daudzviet populārā, diskriminējošā sabiedriskā doma izklausās pēc kompleksiem un savas nevarēšanas apzināšanās. Sācies retorisks, bet postošs antiamerikānisms ar mērķi kuplināt negatīvi noskaņoto valstu pulciņu, lai apliecinātos paši sev un dotu morālu triecienu ASV. Tikai nedomāju, ka ir laiks un vieta savstarpēji savtīgu interešu lobēšanai. Šīs sevi pierādošās muļķīgās izpausmes rezultāts starptautiskajai sabiebrībai var dārgi maksāt: Savienotās Valstis var mainīt nostāju kā ANO, tā NATO jautājumā. Kā izteicies bijušais ASV Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Džesiijs Helmss – “ja Apvienotās nācijas Amerikai mēģinātu uzspiest savu iedomāto varu, tām nāktos saskarties ar eventuālu ASV izstāšanos no organizācijās”. Arī NATO saglabāšanai nepieciešams vienots valstu kopums, un nepieciešams rēķināties ar ASV ievērojamo pārsvaru Aliansē: gan ieguldīto finansiālo līdzekļu, gan militārā pārspēka ziņā. Nedomāju, ka Amerikas uzticības zaudēšanu Eiropa var dēvēt par ieguvumu.

Septembrī Latvijas sabiedrība balsos par mūsu līdzdalību Eiropas Savienībā, Eiropā, kas ir vienota, bet ne par kopīga antiamerikānisma vienotības cenu. Mēs, eiropieši, dzīvojam demokrātiskās valsts iekārtās un baudām vārda brīvības tiesības, tomēr es aicinu būt tolerantiem un, pirms kļūt par šovinistiem, pārliecināties, kāpēc un cik patiesi ir iemesli.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form