Aldis Laviņš: Pārdomas par Satversmes prasībām tiesnesim
Foto: LETA

Konferencē "Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā" sociologs Arnis Kaktiņš prezentēja pētījumu par uzticēšanos tiesu sistēmai, norādot, ka tikai 39% respondentu uzticas Latvijas tiesu sistēmai (no tiem tikai 3% uzticas pilnībā), savukārt neuzticas 42% (no tiem nemaz neuzticas 14%).

Minētā informācija raisīja pārdomas par to, vai mūsu valsts pamatlikums pieprasa tiesnesim noteiktu rīcību sabiedrības uzticēšanās tiesu varai jomā.

Kā zināms, uzticēšanās tiesu varai veido dažādi aspekti – gan tiesas sēdes profesionāla vadīšana, gan pārliecinošas argumentācijas norādīšana tiesas nolēmumā, gan tiesnešu attieksme pret sabiedrības interesi par tiesas darbu u.c. Tā kā masu informācijas līdzekļos joprojām laiku pa laikam ir redzami sižeti, kuros tiesnesis, nepaskaidrojot iemeslus, aizver aiz sevis durvis un nesniedz nekādas atbildes uz žurnālista jautājumiem, turpmāk pievērsīšos aspektam, vai Satversme noteic prasības, kas tiesnesim jāievēro, nonākot masu informācijas līdzekļu pārstāvju (turpmāk arī – žurnālistu) uzmanības lokā.

Tiesu varas konstitucionāli tiesiskais pamats Satversmē ir noteikts piecos lakoniski izteiktos pantos, kuros tiešā tekstā regulējums par tiesnešu un žurnālistu savstarpēju mijiedarbību nav ietverts. Tāpēc iespējamās atbildes uz šo jautājumu ir meklējamas, aplūkojot valsts konstitucionālos pamatus.

Satversmes tiesa savos spriedumos ir norādījusi, ka atbilstoši tautas suverenitātes principam Latvijas tauta[1] ir vienīgais valsts suverēnās varas subjekts. Tautai ir tiesības pašai lemt par savu likteni, tostarp radot patstāvīgu valsti. Līdz ar to viena no nozīmīgākajām Latvijas tautas kā Latvijas valsts suverēnās varas nesējas tiesībām ir tai esošā satversmes vara.[2]

Latvijas tauta brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev Satversmi, kurā ir atklājusi gan valsts pamatvērtības, gan noteikusi valsts iekārtu, paredzot, ka tautas intereses vislabākā veidā tiks īstenotas, ja valsts vara tiks sadalīta likumdevējvarā, izpildvarā un tiesu varā. Tiesu varas īstenošanai laika gaitā tā ir izveidojusi divus konstitucionālos orgānus – Satversmes tiesu un tiesu sistēmu ar Augstāko tiesu.[3] Tātad svarīgi ir atzīmēt, ka valsts varas orgāni, kas īsteno valsts varu, ir tautas gribas radīti.[4]

Tautas suverenitātes princips ir cieši saistīts ar demokrātijas principu, jo Latvijas tauta savu suverēno varu var īstenot tikai demokrātiskā valstī. Līdz ar to valsts tiesiskajai kārtībai jābūt tādai, kas dod iespēju suverēnās varas nesējam – tautai – izteikt un īstenot savu gribu.[5] Tā var tikt pausta, piemēram, vēlēšanās, ievēlot savus priekšstāvjus, vai arī, īstenojot tautai piederošās likumdošanas tiesības, pieņemot normatīvos aktus. [6] Jāņem vērā, ka tauta ir tiesīga pieņemt arī tādus normatīvos aktus, kas Satversmei atbilstošā veidā regulē tiesu varas funkcionēšanas aspektus.

Demokrātijā ir nepieciešams informēts, atbildīgs un racionāli domājošs pilsonis,[7] tāpēc, lai tauta jēgpilni varētu paust savu gribu, tai ir nepieciešams saņemt informāciju par to, kā funkcionē tās izveidotie valsts konstitucionālie orgāni - Saeima, Ministru kabinets, Satversmes tiesa, tiesu sistēma u.c. Vai tie efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem pilda Latvijas tautas uzticētās funkcijas.[8]

Attiecībā uz sabiedrības tiesībām saņemt informāciju par tiesu darbību, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka, ievērojot tiesu varas nozīmi demokrātiskā sabiedrībā un tiesu varai uzticētās funkcijas, ikvienai personai jābūt nodrošinātām tiesībām brīvi iegūt informāciju par tiesu sistēmas institucionālo uzbūvi, tiesu kompetenci, tiesās izskatāmajām lietām, to izskatīšanas principiem un kārtību, kā arī galīgajiem nolēmumiem šajās lietās, tiesnešiem, viņu iecelšanas un apstiprināšanas kārtību.[9]

Līdz ar to demokrātijas pilnvērtīgas funkcionēšanas nodrošināšanai Satversme pieprasa, lai cita starpā tiesu varas konstitucionālie orgāni komunicētu un sniegtu valsts varas avotam nepieciešamo informāciju. Masu informācijas līdzekļiem ir nozīmīga loma demokrātiskās iekārtas uzturēšanā, jo tie darbojas kā sava veida "informācijas pastnieki", kas konstitucionālo orgānu sniegto informāciju "nogādā" valsts varas avotam. Ja konstitucionālā orgāna pārstāvis – deputāts, ministrs, tiesnesis – demonstratīvi atsakās masu informācijas līdzekļu pārstāvim sniegt leģitīmi pieprasītu informāciju, ir pamats secināt, ka attiecīgā valsts amatpersona izrāda necieņu arī pret savas valsts konstitucionālajiem pamatnoteikumiem.

Vienlaikus ir nepieciešams atzīmēt, ka ne tautas suverenitātes princips, ne arī demokrātijas princips nepieprasa, lai tiesu varas konstitucionālie orgāni par katru savu rīcību sniegtu informāciju masu informācijas līdzekļiem. Gan Satversmē, gan vairākos likumos[10] ir noteikts, ka valstij ir jāaizsargā, piemēram, personas privātā dzīve, valsts noslēpums, komercnoslēpums, attiecīgā tiesvedības procesa integritāte u.c. Tie ir leģitīmi pamati, kas attaisno informācijas nesniegšanu žurnālistam.

Atsevišķos gadījumos valsts amatpersonas nelabprāt sniedz atbildes uz žurnālistu jautājumiem, aizbildinoties ar to, ka attiecīgais žurnālists manipulē ar informāciju. Šādās situācijās ir svarīgi, lai informācijas sniegšanas atteikuma pamatā būtu pārliecinoši argumenti. Ir jāņem vērā, pirmkārt, ka, manipulējot ar informāciju, žurnālists var negatīvi ietekmēt valsts varas avota – tautas – viedokli, tostarp kādā valstij nozīmīgā jautājumā, un šāda parādība demokrātiskai iekārtai ir kaitīga.

Otrkārt, informācijas sniegšana par tiesu varas darbību, piemēram, tiesas sprieduma atspoguļošana un, iespējams, kritiska viedokļa paušana, pieprasa no žurnālista noteiktu profesionalitātes līmeni. Treškārt, uz žurnālistu iespējamiem pārkāpumiem primāri būtu jāiedarbojas ar tam piemērotiem līdzekļiem,[11] nevis veidā, kas mazina valsts demokrātiskās iekārtas funkcionēšanas efektivitāti. Tādējādi atteikšanos sniegt atbildes uz žurnālista jautājumiem par samērīgu varētu atzīt tajos gadījumos, kad pastāv pamatotas šaubas par attiecīgā masu informācijas līdzekļa un tā žurnālista profesionalitāti un ētikas standarta ievērošanu, kas būtu pamats uzskatam, ka komunikācija starp tiesu varas pārstāvi un žurnālistu nesasniegs tās mērķi – objektīvas informācijas sniegšanu valsts varam avotam.

Nozīmīgs ir arī jautājums, vai visos gadījumos tieši tiesnesim, kas piedalījies lietas izskatīšanā, ir pienākums sniegt atbildes uz žurnālistu jautājumiem. Manuprāt, no Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātijas principa, 2. pantā ietvertā tautas suverenitātes principa un 100. panta, kas garantē vārda brīvību, izriet, ka pienākums sniegt informāciju, tostarp atbildēt uz žurnālistu jautājumiem, primāri ir attiecīgajam tiesu varas konstitucionālajam orgānam. Katram no tiem ir sava organizatoriskā vadība – Satversmes tiesu vada un pārstāv tās priekšsēdētājs, Augstāko tiesu, kā arī otrā līmeņa un pirmā līmeņa tiesu iestādes vada un pārstāv attiecīgo tiesu iestāžu priekšsēdētāji. Līdz ar to tieši Satversmes tiesas, kā arī Augstākās tiesas un citu tiesu iestāžu priekšsēdētājiem ir pienākums nodrošināt Satversmei atbilstošu komunikāciju ar valsts varas avotu.

Attiecīgajā tiesu iestādē darbs var tikt organizēts tādā veidā, ka informāciju sniedz, piemēram, sabiedrisko attiecību darbinieks, kam ir atbilstoša izglītība un prasmes veidot komunikāciju ar žurnālistiem. Tomēr nevar tikt izslēgta situācija, kad žurnālista jautājums ir adresēts tieši pašam tiesnesim. Šādā situācijā, manuprāt, tiesnesim, sekojot Tiesnešu ētikas kodeksa kanonam, kas noteic, ka tiesnesim ir jābūt gatavam vienmēr atrasties sabiedrības uzmanības centrā, ir jāizrāda cieņa pret valsts demokrātiskās iekārtas principiem un jāsniedz atbildes uz žurnālista jautājumiem. Ja jautājums ietver tādas informācijas sniegšanu, kas ir aizsargājama, tiesnesim cieņpilnā un pieklājīgā formā ir jāpaskaidro informācijas nesniegšanas iemesls.

Tajā pašā laikā svarīgi ir norādīt, ka žurnālistu vēlme intervēt tikai pašu tiesnesi nedrīkst kļūt pārspīlēta, tai jābūt saprātīgā līdzsvarā ar prasību ievērot Satversmes 83. pantā ietverto tiesu neatkarības un tiesnešu neaizskaramības principu, proti, tiesnesi nedrīkst pakļaut nekādai ietekmēšanai, kā arī no tiesneša nedrīkst prasīt atskaiti vai paskaidrojumus, kā izskatīta konkrētā lieta.

Tādējādi Satversme pieprasa tiesnešu un žurnālistu savstarpējo mijiedarbību informācijas sniegšanas jomā balstīt uz cieņpilnu, saprātīgu un sabalansētu pieeju.

Plašāks viedokļa izklāsts tiks publicēts žurnālā "Jurista Vārds" 15. maija numurā.


[1] Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija spriedums lietā Nr. 2008-40-01.

[2] Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102.

[3] Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr. 2006-05-01.

[4] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 253. lpp.

[5] Satversmes tiesas 2014. gada 12. februāra spriedums lietā Nr. 2013-05-01.

[6] Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija spriedums lietā Nr. 2008-40-01.

[7] Sal. Pleps J. Demokrātija, nepilsoņi un sociāli atbildīga valsts. Jurista Vārds, 2008. 12. augusts, Nr. 30 (535).

[8] Satversmes tiesas 1999. gada 6. jūlija spriedums lietā Nr. 04-02 (99).

[9] Satversmes tiesas 2015. gada 12. novembra spriedums lietā Nr. 2015-06-01.

[10] Piemēram, likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem", Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums.

[11] Žurnālistu Ētikas kodeksa pārkāpumi tiek izskatīti Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas komisijā.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form