Atsevišķos sektoros valsts dominējošais stāvoklis ir palīdzējis izvairīties no dziļas pārejas 
(transition) krīzes. Nenotikusī masu privatizācija ir ļāvusi izvairīties no korporatīvās pārvaldības sabrukuma, turklāt relatīvi līdzīgā ienākumu sadale nav izveidojusi t..s. oligarhu kārtu. Līdz šim Baltkrievijas ekonomikai ļāva attīstīties enerģētiskā atkarība no relatīvi lētajiem Krievijas energoresursiem, kā arī netraucēta pieeja Krievijas noieta tirgum. Pēdējo divu gadu makroekonomiskā nestabilitāte ļauj apšaubīt šāda ekonomiskā modeļa ilgtspējību. Vienlaikus Baltkrievijas integrācija Eirāzijas Savienībā tiek uzlūkots kā jauns pakāpiens valsts attīstībā. Vai tas patiešām atrisinās Baltkrievijas ekonomiskā modeļa problēmas?
Stabilizācija pēc ekonomiskās krīzes ir sakritusi ar Baltkrievijas integrāciju Eirāzijas Savienībā. Integrācijas process vairākos sektoros ir devis tūlītējus rezultātus, ko nodrošinājuši kopējie ārējās tirdzniecības tarifi un vienotā tirgus aizsardzības pasākumi. Baltkrievijas precēm un pakalpojumiem pilnībā atvēries Krievijas un Kazahstānas tirgus, kā arī vairojusies darbaspēka mobilitāte starp Eirāzijas Savienības valstīm. Papildus Baltkrievija var iepirkt gāzi un naftu par tikpat zemām cenām, kā Krievijas iekšējā tirgū, turklāt Eirāzijas Savienības Anti-krīzes fonds ir atvēlējis līdzekļus, lai Baltkrievijas Centrālā banka varētu stabilizēt rubeļa kursu.
Par spīti visiem ieguvumiem dalība Eirāzijas Savienībā nozīmē arī nepieciešamību pēc atvērtāka ekonomiskā modeļa. Kontrolētās cenas pārtikai, patēriņa precēm un degvielai zaudē savu jēgu, jo tirgotāji ir ieguvuši iespēju darboties visā brīvajā muitas zonā. Izmaiņas jāveic arī Centrālajai bankai, jo ārvalstu valūtas tirgus no Baltkrievijas pārceļas uz ārzonām - pamatā Krieviju, norādot uz neveiksmīgo risinājumu saglabāt piesaistīto valūtas kursu.
Nepieciešamība pēc ekonomikas liberalizācijas būs vēl izteiktāka pēc pilnvērtīgas Krievijas iesaistes PTO. Baltkrievijai tas nozīmē asimetrisku tirdzniecības situāciju. Ņemot vērā brīvo muitas zonu, Krievija un citas PTO valstis iegūs brīvu piekļuvi Baltkrievijas tirgum, kamēr Baltkrievijas ražotāji pieeju PTO valstu tirgiem iegūs vien pēc pilnvērtīga dalībvalsts statusa iegūšanas. PTO noteikumi Krievijai aizliegs subsidēt vietējo uzņēmumu enerģijas izmaksas, tādējādi gaidāma gāzes un naftas cenu celšanās Krievijas iekšējā tirgū. Tas neizbēgami ietekmēs arī Baltkrievijas ekonomiku, kuras uzņēmumiem arī būs jārēķinās ar enerģijas resursu cenu pieaugumu. Nav izslēgti arī citi divi Baltkrievijas ekonomikai nelabvēlīgi scenāriji: 1)Starptautisko naftas un gāzes cenu pazemināšanās; 2)Krievija un Kazahstāna turpina paaugstināt savas iekšējās energoresursu cenas līdz starptautisko cenu līmenim, lai papildinātu starptautiskās rezerves - tādējādi risinot problēmu ar aizliegumu subsidēt savas nozares. Šajos gadījumos Baltkrievijas ražošana tiks iedragāta ilgtermiņā, jo sākotnēji lētāko energoresursu cenas pakāpeniski pieaugs. To risināt palīdzētu vien ekonomikas liberalizācija līdz PTO dalībvalstu līmenim, kam līdzšinējā Baltkrievijas politiskā elite pretojusies jau divdesmit gadu garumā.
Nākotnē paredzams, ka Baltkrievijas valsts uzņēmumiem būs aizvien grūtāka piekļuve kapitālam. Šajā valstī aizvien dominē valsts bankas, kurām būs grūti konkurēt ar lielākajām Krievijas bankām, kuras aizvien vairāk pielāgojušās brīvā tirgus apstākļiem. Baltkrievijas ārējais parāds ir pieaudzis līdz 50% 2011.gada beigās, tādējādi valsts bankām vēl vairāk apgrūtinot iespējas veidot valsts aizdevumu programmas, kuras tradicionāli risinājušas līdzšinējās ekonomiskās krīzes.
Darbojoties pašreizējam politiskajam režīmam, Baltkrievija ir ķīlnieks arī darbaspēka konkurētspējas jomā. Robežu atvēršana Eirāzijas Savienības ietvaros, Baltkrievijas iedzīvotājiem atver iespējas doties darba gaitās uz pārējām Savienības valstīm. Tajā pašā laikā valsts nerada apstākļus jaunu darba vietu veidošanai nevalstiskajā un privātajā sektorā.
Lai arī Kazahstāna un Krievija tikai pašlaik ir sākušas post-sociālisma pāreju, tām ir krietni vien liberālāki valsts ekonomikas modeļi nekā Baltkrievijai, kas pēc ERAB pārejas rādītājiem atrodas zemākajās vietās reģionā. Tādas pirmās paaudzes reformas kā lielo uzņēmumu privatizācija, cenu liberalizācija, ekonomikas atvēršana ārējai tirdzniecībai, banku sektora un politikas reformas ir krietni vien nokavētas. Daļēji Baltkrievijas politiskā elite ir aizsākusi reformu procesu. Pozitīvi soļi ir sperti uzņēmējdarbības vides sakārtošanā mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, tiek racionalizēti nodokļi un pat aizsākta privatizācija. 2010.gadā prezidents Lukašenko izdeva Rīkojumu Nr.4., kas paredzēja ambiciozu reformu plānu ekonomikas liberalizācijā, citu starpā paredzot privātīpašuma aizsardzības tiesības, finanšu sektora modernizāciju un tiešo ārvalstu investīciju piesaisti. Tomēr reformu izvērtējums pēc diviem gadiem liecina par pretējo efektu. Krīzes un pēckrīzes periodā valdība koncentrējas uz atbalstu valsts pārvaldītiem sektoriem un uzņēmumiem. Joprojām paliek atvērts jautājums - vai Baltkrievija ir spējīga kļūt par konkurētspējīgu valsti, kas darbojas brīvā tirgus apstākļos, apejot nopietnu pārejas krīzi ar ienākumu sadales polarizāciju starp valsts pilsoņiem? Tāpat atvērts ir jautājums - vai pašreizējais politiskais režīms maz ir spējīgs veikt reformas atvērtākas ekonomiskās sistēmas izveidošanai?