Aleksandrs Rapaports, 'Rīgas Laiks': Kā izmantot Ļeņina mauzoleju
Foto: RIA Novosti/Scanpix

Krievijas Arhitektu savienība izsludinājusi konkursu par labāko koncepciju, kā izmantot Ļeņina mauzoleju, lasīju portālā meduza.io 12. septembrī. Izmantot Ļeņina mauzoleju – tas pirmām kārtām nozīmē padarīt to derīgu. Bet vai tad kā piemineklis tas ir nederīgs? Vai tā ideoloģiskā jēga būtu nomaināma ar komerciālo vai vēl kādu citu ideoloģiju?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ļeņina mauzoleju var pieskaitīt pie izciliem 20. gadsimta arhitektūras sasniegumiem, un tam nepiemīt ne avangardisma, ne vēsturiskuma galējības. Tas balstās divos gandrīz diametrāli pretējos arhitektūras tipos, ja pie viena pieskaita valdnieka Kīra mauzoleju Pasargadā (6. gs. p.m.ē.), bet pie otra – 20. gadsimta sākuma konstruktīvistu tribīni. Plūtarhs piemin uzrakstu, kas bija uz Kīra mauzoleja: "Cilvēk, lai kas tu būtu un lai no kurienes tu nāktu, jo es zinu, ka tu atnāksi, es esmu Kīrs, kurš iekaroja persiešiem veselu valstību. Neliedz man to mazo zemes gabaliņu, kas ietver manu ķermeni." (Varbūt varētu iegravēt līdzīgu uzrakstu un pierakstīt to Ļeņinam?)

Kīra mauzolejs bija no akmens; konstruktīvistu tribīnes parasti tika celtas no koka un pēc izmantošanas lielākoties tika izjauktas. Drīz pēc uzcelšanas mauzoleja celtni sāka izmantot par tribīni, lai arī tā interjerā gulēja Ļeņina mūmija. Tieši šī mūmija saglabājusi savu pievilcību līdz pat šai dienai. Tomēr skaidrs, ka jautājumu par Ļeņina mūmijas aizvākšanu un apglabāšanu Krievijas Arhitektu savienības konkurss neietver. Un šķiet arī skaidrs, ka ideoloģiska monumenta pārtapšana par komerciestādi ir bezjēdzīga, tāpat kā bezjēdzīga būtu tā pārvēršana par muzeju un vienlaikus par vienīgo muzeja eksponātu.

Saglabāt celtni kā simbolu arī nav jēgas, jo tas jau sen ir zaudējis viennozīmīgumu, kāds tam piemita pirms simt gadiem. Celtnes izmantošana par tribīni ierobežota ar dažām dienām gadā un saistīta ar ceremonijām Sarkanajā laukumā. Tādēļ man šķiet, ka šo celtni varētu izmantot par kaut ko tādu kā oratoru pastāvīgā tribīne Londonas Haidparkā, no kuras ikviens, kurš to vēlas, varētu nolasīt runu par lielo sociālo programmu (tādu kā, piemēram, komunisma uzcelšana) relatīvo īslaicību un izvirzīt apspriešanai citus, ilglaicīgus ideoloģiskus cilvēces vai Krievijas mērķus un mītus. Tādējādi mauzolejs varētu simboliski apzīmēt arī pagātnes lielo mitoloģiju galu un jaunu mitoloģisko orientieru iespēju nākotnei, kļūstot par likumiski nostiprinātu un valsts sargātu vietu ideju apmaiņai.

Bet 14. septembrī Интерфакс lasu, ka Krievijas Arhitektu savienība nolēmusi atcelt konkursu par labāko koncepciju, kā turpmāk izmantot Ļeņina mauzoleju. [..] Maskavas galvenais arhitekts Sergejs Kuzņecovs paziņojis, ka konkurss "par tik politizētu tēmu" ir "nepareizs". Tādēļ savas turpmākās pārdomas saukšu "Nepanesamais Ļeņins un nenonesamais mauzolejs" ("Невыносимый Ленин и несносный Мавзолей".)

Nosaucot konkursa tēmu par "nepareizu", Sergejs Kuzņecovs izpaudies kā ideoloģiska autoritāte, kam jau iepriekš zināms, kādi viedokļi ir pareizi un kādi – nepareizi. Bet runa bija par ideju konkursu, nevis par konkursu, kurā tiktu lemts liktenis ēkai kā vēsturiski nozīmīgai celtnei, arhitektūras piemineklim, rituālam jaunas, komunistu reliģijas objektam, kas iekļaujas apbedīšanas kultūrā kopā ar tai atbilstošām praksēm, ēkai kā komunistiskā projekta nemirstības simbolam utt., u.t.jpr. Visi šie jautājumi neietilpst galvenā arhitekta kompetencē – vēl vairāk, tie šodien vairs neattiecas ne uz vienu no pašreizējām varām, arī ne uz valsts prezidenta varu. Tāpēc karsti sastrēbtais Arhitektu savienības konkurss ir radošo darbinieku arodbiedrības pieteikums būt par augstāko valsts, bet varbūt arī pasaules ideoloģisko arbitru.

Saprast tādu demaršu būs vieglāk, ja ņemsim vērā, ka Arhitektu savienība praktiski ir zaudējusi visas iespējamās kulturālās un idejiskās pilnvaras. Arhitektūra pati knapi dveš, minot Ļeņina un komunisma pēdās un slēpjoties savas vēstures ēnā.

Tādēļ ieguvējs no šādas konkursa kompetences var kļūt, piemēram, Ščuseva Arhitektūras muzejs, precīzāk, tā direktore Jeļizaveta Ļihačova, sieviete ar pārliecinošu balsi un iespaidīgu ārieni, kura izvirza kādu visai pasaulei vēsturiski nozīmīgu likuma iniciatīvu un iekļūst to skaitā, kas īsteno politisko gribu, – līdzīgi kā Baltkrievijas amazones. Tas ir vēl jo būtiskāk tāpēc, ka Maskavas galvenais arhitekts Sergejs Kuzņecovs nebūt nepārstāv daudzos Maskavas profesionālo arhitekšu sieviešu tūkstošus. Starp citu, būtiska loma Maskavas muzeju vadībā bijusi arī Valsts Puškina muzeja vadītājai Irinai Antonovai, kura bija viens no ietekmīgākajiem galvaspilsētas ideologiem.

Tādējādi epizodi ar mauzoleju varētu novietot vienā rindā ar džendera revolūciju Krievijā; pagaidām, tiesa, tā sper savus pirmos soļus, un tai, iespējams, sekos vesels vīriešu varas laikmets, kuru jaunajos laikos simbolizē Ļeņina mūmija un apbedīšanas kults, kas saistīts ar apbedīšanu zemē. Pašu par sevi es šo fenomenu saistītu ar astrālās kulta prakses sarežģīto nenoteiktību, kad Zemi un Sauli pakāpeniski sāk nobīdīt malā gigantiskas galaktikas, melnie caurumi un Lielais sprādziens.

Bet pats V. Ļeņins kā neapbērēta (tas nozīmē – neintegrēta galaktiku kosmiskajā pasaulē) mūmija joprojām ir savdabīgs melnais caurums ideoloģiskajā debesjumā. Viņa iesāktais galaktisko izmaiņu un kosmiskā komunisma uzcelšanas process izrādījies Baikonuras kosmosa raķetes falšstarts, bet tā nozīme pa jaunam izgaismo arī Arhitektūras muzeja sieviešu iniciatīvu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form