Te vēlos pieminēt Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāni Lindu Danielu, kura nesen akcentēja, ka skolēniem attālināto mācību laikā kognitīvās jeb domāšanas prasmes un smadzeņu darbība būtiski neizmainās. Joprojām tie ir tieši tādi paši skolēni, viņiem ir zinātkāre, vēlme atklāt lietas un mācīties. Un arī attālinātajām mācībām ir tieši tādi paši izaicinājumi kā klātienes stundām.
Tāpat interesanti, ka attālināto mācību laikā nav mainījušies tie mācību priekšmeti, kurus skolēni apgūst ļoti labi un ar kuriem viņiem ir grūtības. Tieši tāpat kā katru gadu, arī šajos pandēmijas apstākļos grūtāk veicas ar latviešu valodu, literatūru un fiziku, savukārt ļoti labi veicas ar sportu, bioloģiju, matemātiku un ģeogrāfiju. Skolēni arī tagad attālinātajās mācībās labprāt sporto, un, manuprāt, tā ir ļoti laba lieta, ka skolēns pats var izvēlēties laiku, kad doties skriet vai nodoties kardiotreniņam. Es teiktu, ka ir patiesi daudz labu lietu, kas notiek, pateicoties attālinātajām mācībām, un skolēni to augstu novērtē.
Viena atšķirība starp klātienes un attālinātajām mācībām ir temps, jo, strādājot klātienē, bieži mācību stundai ir noteikts ātrums, kādā mēs visi cenšamies strādāt. Latvijā ir diezgan tipiski, ka šī noteiktā tempa dēļ teju trešdaļa skolēnu vienkārši netiek līdzi. Es domāju, ka attālinātās mācības šajā ziņā skolēniem ir glābiņš, jo viņiem tiek dota iespēja savā ātrumā aptvert to, kas notiek stundā, un vēlreiz par to padomāt.
Taču te ir jābūt atbildei uz jautājumu, kas notiek, ja skolēns nevar individuāli tikt galā ar uzdoto uzdevumu. Skolotājam ir jābūt pieejamam. No otras puses – nav arī pareizi, ja skolotājs ir pieejams visu cauru diennakti, jo tas noteikti nav ilgtermiņa risinājums. Es teiktu, ka attālinātās mācības ir lielisks veids, kas ļauj šos tempus sabalansēt.
Skolēna ieinteresētība: roku rokā ar skolotāja radošumu un spēju apstāties zināšanu jūrā
Nepastāv korelācija, kas pierādītu, ka eksaktie priekšmeti ir priekšmeti, kuriem būtu vajadzīga kāda specifiska pieeja, lai ieinteresētu. Mana pārliecība ir tā, ka nekas vairāk nesamazina skolēna interesi kā tas, ja skolotājs visu izdara skolēna vietā. Moments, kad skolotājs skolēnam ir radījis pienācīgas iemaņas, piedāvājis risinājumus un skolēns jau pats būtu gatavs spert kādus soļus, lai problēmu risinātu pats, bet skolotājs neatkāpjas, – tas ir milzīgs lāča pakalpojums skolēnam.
Protams, skolēnus var un vajag motivēt ar skaidru un sakārtotu infrastruktūru, ļoti pārdomātu stundu saturu, mūsdienīgiem paņēmieniem, ko, piemēram, nodrošina arī "STEaMup.lv" un daudzi citi rīki. Galvenokārt, es domāju, skolotājam ir jābūt tam, kas pieņem visus šos lēmumus un kritiski izvērtē, kā šai stundai sagatavoties. Tam ir jābūt visas skolas kopīgam mērķim – ka mēs katrs pamanām katru skolēnu un mēģinām viņu atbalstīt un ka tieši tāpat mēs darām iepretim kolēģiem – esam atbalsta mehānisms.
Daudz esmu domājis par to, kādam tad īsti būtu jābūt tam mūsdienīgajam skolotājam. Šis jautājums manu prātu urda jau ļoti ilgu laiku! Pirms diviem gadiem E-klase publicēja to iezīmju sarakstu, kas cilvēku padara par labu skolotāju. Tur bija minētas visneiedomājamākās "mūsdienīga skolotāja" rakstura iezīmes, piemēram, atsaucīgs, priecīgs, iejūtīgs, smaidīgs u. tml. Kad lasīju šo sarakstu, es domāju, ka tas ir labākā drauga vai draudzenes, nevis skolotāja apraksts. Skolotājam nav jābūt ne "čomam", ne labākajai draudzenei, tāpēc es gribēju papildināt šo te sarakstu ar vienu lietu, kas patiešām ir primāra, – skolotājam vispirms ir jābūt ekspertam un zinošam savā jomā, jābūt savas jomas entuziastam!
Kompetenču izglītība – solis pretī labāk izglītotai un dedzīgākai nākotnes sabiedrībai
Manuprāt, kompetenču izglītība veicina to, ka skolēni saprot šo mūžizglītības lomu un ka viņi jau salīdzinoši savlaicīgi sāk salikt savas prioritātes un saprast, ko viņi grib darīt profesionāli. Labs jautājums ir par to, vai skola vienlaicīgi var īstenot divus izaicinājumus. Piemēram, mikrorajona skola, kura patlaban īsteno divas paralēli sarežģītas lietas, t.i., cenšas nodrošināt attālinātās mācības un saprast, ko nozīmē kompetenču pieeja. Mūsu konkrētajā gadījumā kompetenču pieeja skolā bija jau no skolas dibināšanas dienas, līdz ar to mūsu skolotājiem tas nav kaut kas jauns, jo viņi šo pieeju praktizē jau sesto gadu.
Varu padalīties pieredzē – mūsu skolēns Ralfs par sava zinātniski pētnieciskā darba tēmu bija izvēlējies lorda Kelvina ģeneratoru, kur ar ūdens strūklu iegūst elektrisko strāvu. Kad viņš šo ģeneratoru bija būvējis veselu mēnesi un pēkšņi sapratis, ka viņam trūkst kādas detaļas vai risinājuma, viņš nāca pie mums un jautāja, interesējās. Mēs jau tajā brīdī redzējām, ka acis deg un dzirkstele veidojas arī ģeneratorā, un, manuprāt, tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es uzskatu, ka šie ir tie ieguvumi un labumi, kas būtu jāakcentē, skaidrojot skolotājam, kāpēc ir vajadzīga kompetenču izglītība. Patlaban šī momenta iztrūkst. Ja man kā kritiski domājošam cilvēkam nepasaka, kādi ir ieguvumi, man automātiski rodas ļoti daudz jautājumu. Savukārt tad, kad es redzu šo absolūti personalizēto piemēru – Ralfu, kurš veic savu pētījumu, pateicoties kompetenču pieejai –, man atkrīt ļoti daudzas šaubas. Un man ir pilnīga pārliecība, ka nākotnē viņš ļoti veiksmīgi varēs izvēlēties, kur studēt un kur šīs iemaņas un zināšanas izmantot vēl ilgi, ilgi.
