Vēls vakars. Krastmala. Krēsla pārklājusi Daugavu un tuvākos namus. Apkārt neviena cilvēka, viss mierīgs. Gandrīz neviena cilvēka. Uz netālā soliņa sēž vientulīgs puisītis, tā ap gadiem 12-14. Cenšos nepievērst viņam uzmanību un lēnā garā dodos tālāk. Garām ejot, puisītis veras manī stiklainām acīm un, krekla piedurkni uzrotījis, ielaiž vēnā adatu. Es saraujos, novēršu skatu un paātrinu soli. Vienreiz jau narkomāns man uzbruka ar bārdas nazi, kad vēlējos ar viņu aprunāties. Adatu (iespējams, inficētu) pakaļā es nudien nevēlos saņemt.
Lasot žurnāla “Mērķis” decembra numurā publicēto diskusiju par narkotikām, palika skumji. Patiesi skumji. Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēks cīnās tikai ar sekām, ne cēloņiem. Tas bēdājas par to, ka bērns vai līdzcilvēks ir kļuvis par narkomānu un domā, kā lai viņam palīdz. Taču neaizdomājas (vai nespēj aizdomāties) par to, kamdēļ tieši šis konkrētais cilvēks ir par tādu kļuvis. Galu galā, bez iemesla jau nekas nenotiek.

Ir, protams, daudz un dažādu variāciju par tēmu “viņš kļuva par narkomānu tamdēļ, ka”, taču vai ir kāda jēga spriest par to tagad, kad tas jau ir noticis? Tu teiksi - jā, ir. Tā mēs spēsim saprast, kamdēļ cilvēki sāk lietot narkotikas un varbūt spēsim palīdzēt kādam, kas to tikai taisās darīt. Varbūt mēs spēsim kādu glābt no šī drausmīgā likteņa. Taču pasaki man, mīļais cilvēk, cik daudz ir tādu, kas ir tapuši glābti savā narkomānijas sākumstadijā? Vai gadījumā uzmanība narkomānam netiek pievērsta tikai tad, kad ir jau par vēlu? Kad viņš jau ir kļuvis atkarīgs un ir ievietojams ārstniecības iestādē?

Cilvēks ir pašdestruktīvs (galvā skan “Nine Inch Nails” dziesma “Mr.Selfdestruct”). Viņš pakļaujas baudai un lielāko daļu savas dzīves pakārto tai. Atbilde uz jautājumu “kāpēc?”, manuprāt, ir vienkārša. Pat pārāk vienkārša. Baudas, jaunu izjūtu, atbrīvošanās meklējumi. Tabaka un alkohols ir pieejams jebkurā veikalā un tas vairs nav interesanti. No tā jau ir gūts viss iespējamais. Un kas tur interesants – aiziet uz veikalu un nopirkt pudeli šņabja? boring... Toties samesties ar džekiem gramam zāles un, nolienot kādā nemanāmākā vietiņā, uztīt un izpīpēt kāsi, jau ir kaut kas... jaunas izjūtas, gļuki, apziņa, ka tu dari ko aizliegtu... huh... tas rullz...

Un kas tad tur – izpīpēt vienu kāsi? Nu labi, otru arī izpīpēšu kaut kad nākamreiz. Ok, ok, kompānijas pēc var jau vēl kādu reizīti paņemt... un tu, cilvēks, pat neapzinies, ka jau kļūsti atkarīgs no tā visa. Bullshit, uz mani atkarība neattiecas, es varu beigt pīpēt, kad vien vēlos. Tikai kāpēc gan lai es to darītu? Tās ir kewl sajūtas... Kad apniks, tad arī beigšu. Un jā, protams, pienāk laiks, kad apnīk. Tāpat, kā alkohols, tabaka un citas lietas, kas agrāk sagādāja kaifu, arī zāle tagad vairs nesniedz vēlamo. Nesniedz meklētās sajūtas, pēc kurām cilvēks mūžīgi tiecas. Tai brīdī zālei tiek atmests ar roku, taču pie apvāršņa parādās amfetamīni, adatas u.t.t. Un tad būtībā jau ir par vēlu...

Drīzumā, kad tu sāc pārdot savas mantas, taupīt no pārtikas naudas, zagt un ubagot, tu pats sev atzīsti, ka esi atkarīgs. Ka esi narkomāns šī vārda vistiešākajā nozīmē. Šai brīdī arī pārējie pamana, ka ar tevi galīgi kaut kas nav kārtībā. Ka tev ir vajadzīga palīdzība. Precīzāk sakot – bija vajadzīga. Arī tagad ir, taču nav jau vairs iespējams palīdzēt. Vienīgais, sagādāt jaunas adatas un naudu kārtējai devai.

Diemžēl jāatzīst, ka sabiedrība piever acis uz cilvēkiem, kas ir sākuši lietot narkotikas. Arī uz cilvēkiem, kas atrodas uz robežas starp pamēģināšanu un atturēšanos. Vienmēr taču liekas – ko tad es, es taču tāpat viņam neko neiestāstīšu, nepārliecināšu viņu. Galu galā, tā ir viņa paša problēma, ja reiz viņš ir tik stulbs un grib kaut ko tādu darīt. Taču tādā brīdī varbūt ir vērts iedomāties sevi noskrandušā apģērbā, stacijā lūdzot cilvēkiem iedot pārdesmit santīmus “vilciena biļetei” un lūdzoties, kaut kāds būtu tevi savulaik centies atturēt no pamēģināšanas. Nolādot likteni par sagādātajām mocībām un laiku pa laikam iedomājoties par “zelta dūrienu”.

Vienīgais, ko es noslēgumā vēlētos lūgt – ja tu, cilvēk, vēlies pamēģināt kaut vai to pašu zāli, kaut uz mirkli apsver faktu, ka tu neesi savādāks. Arī uz tevi attiecas atkarības problēma. Tu pats esi atbildīgs par savu likteni. Tu pats veido savu nākotni. Un es esmu balerīna, ja tu vēlies, lai savā autobiogrāfijā varētu ierakstīt (ar noteikumu, ka tu vispār būsi spējīgs to izdarīt, t.i., parakstīt) rindas stilā “...lomku mocīts, vilkos pa Vecrīgu, ubagodams katram pretimnācējam santīmus “maizītei” vai “biļetei uz mājām”, ne reizi vien iedomādamies, ka varētu izbēgt no šīm drausmīgajām mocībām, ielaižot vēnā dubultu vai trīskāršu devu...”. Vienkārši padomā par to. Tas taču nav prasīts par daudz, ne? Un jā – par to pašu vari padomāt arī attiecībā uz saviem paziņām...

Disklaimeris. Neesmu ne lietotājs, narkomāns, nedz arīdzan ex-lietotājs vai ex-narkomāns, tāpēc lūdzams neuzskatīt šo rakstu par “narkomāna grēksūdzi”. Esmu vairākkārt bijis izvēles priekšā, taču tā arī neesmu mēģinājis. Atzīstos, kārdinājums pastāv. Un pārliecības, ka “nekad, nekad” arī nav. Taču aizdomāties par nākotni tomēr ir vērts. Vismaz definetly daudz vairāk vērts, nekā pavadīt šo pašu nākotni kaut kur zem tilta vai ārstniecības iestādē...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!