Aleksandrs Zīvarts
Foto: Aleksandrs Zīvarts

Dievs, dievišķās izpausmes un jebkura cita ar Dievu un reliģiju saistīta lieta ir neatņemamas mūsu dzīves sastāvdaļas kopš neatminamiem laikiem. Ko uzskatīt par reliģijas pirmsākumiem - totēmismu vai pasaules radīšanu? Vai pastāv viens Dievs vai vairāki? Kura no reliģijām ir labākā? Šie un daudzi citi jautājumi ir nemitīgi rosinājuši ļaužu prātus. Taču kur meklēt atbildes? Un vai tās vispār pastāv?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nebūšu tik kategorisks savos spriedumos, kā N.Stafecka kungs savā nesen DELFI versijās publicētajā rakstā "Par mums, latviešiem, kristietību un gejiem", kā arī apsolos censties būt maksimāli objektīvs, cik nu šajā jomā cilvēks var būt objektīvs.

Bieži vien mani ir nodarbinājis jautājums: kādā veidā vispār ir radusies reliģija kā tāda un kamdēļ mums būtu jātic tās vārdā paustajām atziņām? Z.Freids savā darbā "Kādas ilūzijas nākotne" sniedz visai precīzu paskaidrojumu, proti (īsi atreferējot), reliģiskie priekšstati ir atziņas, izteikumi par ārējās (vai iekšējās) realitātes faktiem un attiecībām, kuri izsaka kaut ko tādu, ko cilvēks pats nav atradis, un prasa, lai tiem ticētu. Šie priekšstati, lai arī uzdodas par atziņām, nav pieredzes ekstrakts vai domāšanas galīgais rezultāts, tie ir ilūzijas, cilvēces pašu senāko, spēcīgāko, neatlaidīgāko vēlmju piepildījums (šajā gadījumā ar vēlmju piepildījumu domājot psiholoģisku veidojumu, kurā imagināri īstenojas vēlme. Pēc Freida - vēlmju piepildījums ir bezapziņas produkcija, kurā aizklāti izpaužas dažādās cilvēka vēlmes), to spēka noslēpums slēpjas šo vēlmju stiprumā. Taču, manuprāt, visprecīzāko reliģijas rašanās un uzdevumu skaidrojumu mēs varam atrast, analizējot reliģiju no psiholoģijas (un lielā mērā - tieši no pūļa psiholoģijas) viedokļa.

Cilvēku vienmēr ir biedējis, aizrāvis un uztraucis viss nesaprotamais, mistiskais. Minētā iemesla dēļ visu šo mistisko cilvēks vienmēr ir centies analizēt, izprast un rast tam kādu racionālu skaidrojumu. Tādējādi ir izdevīgi pieņemt, ka pastāv par mums augstākas būtnes (dievi, eņģeļi, gari, sātans, whatever...), kas nosaka pasaules kārtību un ir atbildīgas par visu notiekošo. Protams, šai sakarā rodas daudz citu neatbildētu jautājumu, uz kuriem, meklējot atbildes, radās un attīstījās reliģija. Jau totēmisma laikos pirmatnējie cilvēki, kas vēl nebija spējīgi īsti racionāli spriest, piedēvēja visas mistiskās parādības augstākiem spēkiem, jeb, precīzāk izsakoties, katrai neizprotamai parādībai piemeklēja dievību, kas būtu atbildīga par šo parādību. Turpmākajām paaudzēm atlika vien attīstīt un pilnveidot pārņemtos uzskatus, piemērojot tos attiecīgā laika kultūras normām.

Otrs būtiskais iemesls, kamdēļ, manuprāt, radās reliģija un reliģiski priekšstati, saskaņā ar pūļa psiholoģijas atziņām, ir jebkuram cilvēkam piemītošā tieksme pakļauties. Šī tieksme mīt cilvēka zemapziņā, taču lielā mērā ietekmē viņa uzvedības modeli un pasaules uztveri. Minētās tieksmes labākais apmierinājums ir mītu un uzskatu par augstākiem spēkiem radīšana, kuriem tiešā vai netiešā veidā pakļauties. Izejot no pūļa psiholoģijas viedokļa, ļoti viegli ir izskaidrojama arī reliģijas popularitāte un attīstība. Jebkura reliģija ap sevi pulcē zināmu skaitu cilvēku ar kopīgām interesēm un uzskatiem, kas ir pirmais un svarīgākais pūļa rašanās kritērijs.

Šo pūli (draudzi, sektu u.t.t.) vieno pūļa pārliecība, ko G. Le Bons definē kā reliģiskas jūtas. Pēc viņa vārdiem "šīs jūtas ir ļoti vienkāršas: iedomātās augstākās būtnes dievināšana, drebēšana šīs būtnes maģiskā spēka priekšā, akla padošanās viņas pavēlēm, nespēja apstrīdēt viņas dogmatus, vēlēšanās šos dogmatus izplatīt starp citiem cilvēkiem, visu to ļaužu uzskatīšana par ienaidniekiem, kas neatzīst šos dogmatus, - tādas ir šo jūtu galvenās pazīmes." Vai šai aprakstā nav redzama konkrēta līdzība ar reliģisko uzskatu sludinātāju rīcību un mācību? Turklāt reliģisku jūtu iedvesmots pūlis pieņem jebko bez mazākajiem iebildumiem, ja vien tas tiek izteikts reliģiskā formā. Tādējādi skaidrojama arī inkvizīcija, kas, būdama tik asiņaina, kāda tā bija, nebūtu ne mazākajā mērā piedzīvota, ja vien nebūtu pūļa reliģiskajās jūtās klātesošā fanātisma. Jebkuru ideju, lai cik nepareiza, pretrunīga vai nežēlīga tā būtu, pūlis pieņem nekavējoties, ja vien tā tiek attiecīgi pasniegta. Šeit man jāpiekrīt Le Bonam, ka neviens, pat ne despotiskākais valdnieks, nekad nebūtu spējis tautu pierunāt uz šādu izrīcību, ja vien nebūtu šī pūļa.

Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka reliģija pūlim ir nepieciešama. Taču pastāv arī tāda lieta kā varas sindroms. Ir cilvēki, kuriem vara ir nepieciešama un viņi labprāt izmantos jebkurus līdzekļus tās iegūšanai. Kā redzams no iepriekš teiktā, reliģija ir vairāk kā labs līdzeklis varas iegūšanai, jo tā sniedz kontroli pār pūli, pie tam šai gadījumā - neizmērojami lielu pūli. Minētā iemesla dēļ notika reliģijas un tās sākotnēju mērķu un priekšstatu degradācija. Notika tas, kā dēļ tagad tik daudzi cilvēki vēršas pret, piemēram, kristīgo ticību, vainojot to liekulībā un līdzīgos noziegumos - notika reliģijas, tās pausto uzskatu un realizējamo mērķu piemērošana attiecīgās reliģijas izplatītāju savtīgajām interesēm. Tamdēļ pasaulē ir tik daudz ticību, sektu, reliģisko kopienu, kuru viens no galvenajiem uzdevumiem patlaban ir sniegt to vadītājiem un sludinātājiem varu un pārticību.

Nav šaubu, ka sākotnējās reliģijas radīšanai bija cēli mērķi. Nevar noliegt mūku milzīgo ieguldījumu kultūras attīstībā viduslaikos, kā arī daudzus citus veikumus kultūras un cilvēces attīstībā, ko varam piedēvēt reliģijai. Tāpat nevar apšaubīt, noliegt vai jebkādā veidā noniecināt daudzu cilvēku, kā arī sludinātāju reliģiskās jūtas un uzskatus. Taču kopumā jāatzīst - gan kristietība, gan arī citas ticības, reliģijas, sektas ir degradējušās un ļoti bieži tiek izmantotas kā aizsegs savtīgu mērķu realizēšanai.

Manuprāt, par mums augstāki spēki pastāv. Un ir pilnīgi vienalga, vai mēs to saucam par Dievu, Allahu, Buddu vai par jebko citu. Ir pilnīgi vienalga, vai mēs zināšanas par šiem augstākiem spēkiem smeļamies no Bībeles, Korāna vai vēdiskajiem rakstiem. Būtība ir viena - mums ir vajadzīgs kaut kas, kam ticēt, uz ko paļauties. Beigu beigās - ko nolādēt un zākāt. Mēs no tā baidāmies, tomēr pielūdzam. Taču, lai arī ko mēs pielūgtu, vissvarīgākais, manuprāt, ir dzīvot saskaņā ar sevi un nezaudēt savu identitāti, pievienojoties reliģiskam aitu baram.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form