Aleksandrs Zīvarts: Tiesības dzīvot

Līdztekus neinformētībai sabiedrībā bieži vien ir sastopami arī maldīgi uzskati par abortu. Daļa jauniešu diemžēl abortu uztver kā elementāru grūtniecības pārtraukšanas veidu un zināmā mērā uz to pat paļaujas gadījumam, “ja nu kaut kas notiks”. Taču ir jāsaprot, ka aborts ir ļoti nopietns solis ne tikai no ieņemtā bērna iznīcināšanas viedokļa, bet arī tā seku viedokļa. Aborts var izraisīt ne tikai krūts vēzi vai turpmāku nespēju palikt stāvokli, tas sievietei var radīt arī nopietnas psiholoģiskas un psihiskas problēmas.

Reizēm aborts var būt nepieciešams. Viens no šādiem gadījumiem ir grūtniecības iestāšanās izvarošanas gadījumā, pie izvarošanas pieskaitot arī gadījumus, kad sievietei tiek laupītas kontroles spējas (piedzirdot vai jebkādā citā veidā apreibinot) un viņa pēc tam tiek ļaunprātīgi izmantota. Bērnam ģimenē ir jābūt mīlētam, taču neplānots un nevēlams bērns nevar tikt mīlēts. Noziedzīgas tieksmes un psihiskās attīstības traucējumi lielākoties cilvēkiem rodas jau agrā bērnībā dažādu psiholoģisko traumu – mīlestības trūkuma, neiecietīgas, rupjas attieksmes – dēļ.

Tādējādi, aizliedzot sievietei veikt abortu, mēs riskējam ar iespēju papildināt sabiedrību ar vēl vienu psihiski neveselu un noziedzīgi tendētu indivīdu. Viens no risinājumiem, vismaz teorētiski, varētu būt bērna nodošana adoptācijai pēc viņa piedzimšanas, taču arī šajā gadījumā ir jāņem vērā fakts, ka bērna attīstību ietekmē arī mātes dzīvesveids bērna iznēsāšanas periodā – ja bērns nav plānots un vēlams, topošā māte neuztrauksies ne tikai par viņa turpmāko likteni, bet arī par to, kas ar viņu notiek iznēsāšanas periodā. Šeit var vilkt paralēles ar humānisma momentu bezcerīgi slimu cilvēku gadījumos, kad ārstēšanas procesa pārtraukšana šim cilvēkam sniegtu mieru un atbrīvošanos no ciešanām.

Tāpat ir jāņem vērā fakts, ka lēmums par grūtniecības pārtraukšanu tiek pieņemts ne tikai tādēļ, ka ieņemtais bērns nav vēlams. Bieži vien tās ir arī bailes no tuvinieku un paziņu nosodījuma. Bailes par to, ko teiks vecāki, uzzinājuši, ka viņu meita ir stāvoklī. Bailes no tā, ka draugs meiteni pametīs, uzzinot, ka viņa ir stāvoklī. Bailes zaudēt darbu. Bieži šāds lēmums var tikt pieņemts, apzinoties, ka bērna uzturēšana būs finansiāli neiespējama. Reizēm par iemeslu var kalpot arī vienkārši šaubas par vēlmi uzņemties šādu atbildību.

Jebkurā gadījumā aborts ir ļoti nopietns solis un tā pieņemšanai ir nepieciešams pārdomāts lēmums, savukārt pārdomāts lēmums nevar tikt pieņemts bez krietnas informatīvās bāzes. Manuprāt, ir nepieciešams izveidot vietas, kur potenciālajām māmiņām (tāpat, būtībā, šādas vietas būtu derīgi apmeklēt arī topošajiem tēviem vai, ideālā gadījumā, abiem topošajiem vecākiem kopā) būtu iespējams gūt visu nepieciešamo informāciju, kā arī iespēju vienkārši pārrunāt savu situāciju ar psihologu vai kādu citu profesionālu personu un mierīgā atmosfērā apspriest iespējamos situācijas risinājumus. Vēl jo vairāk ir nepieciešams skolās un citās publiskās vietās rīkot jauniešiem domātus informatīvos pasākumus, kuru laikā viņi var saņemt pilnīgu informāciju par grūtniecību, iespējām saņemt dažāda veida palīdzību grūtniecības gadījumā, abortiem, kā arī uzdot viņus interesējošus vai aktuālus jautājumus un saņemt uz tiem kompetentas atbildes.

Vēl viens aspekts ir valsts politika attiecībā uz grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Patreizējā situācija, godīgi sakot, ir smieklīga, jo par valsts piešķirto ikmēneša pabalstu bērna uzturēšanai jaunie vecāki var iegādāt labi ja autiņus bērnam. Nav noslēpums, ka demogrāfiskā situācija Latvijā nav īpaši iepriecinoša – mirstības līmenis pārsniedz dzimstības līmeni par 5.5 cilvēkiem uz tūkstoti.

Mainīt šo situāciju var vienīgi valsts pati, palielinot finansiālo atbalstu gan grūtniecēm, gan arī jaundzimušajiem. Tiesa, gan manis jau iepriekš minētajiem informatīvajiem pasākumiem, gan finansiālā atbalsta no valsts puses realizācijai ir nepieciešami milzīgi līdzekļi un sabiedrībai ir jāsaprot, ka valsts budžets nav no gumijas un nepieciešamības gadījumā to nav iespējams izstiept. Budžets ir paīsa sega, ar ko valsts sedzas un, ja salst kājas un sega tiek pavilkta uz leju, neapšaubāmi sāks salt galva. Bērni, protams, valstij ir viena no galvenajām prioritātēm, taču pareizam budžeta sadalījumam un papildus līdzekļu iegūšanai ir nepieciešams laiks.

Rezumējot šo tēmu, vēlējos izcelt vairākus galvenos aspektus. Pirmkārt, vienkārši aizliegt abortu legalizāciju ir bezjēdzīgi. Kārtējo reizi parādās cilvēku tieksme cīnīties ar sekām, nevis cēloņiem. Vienīgais, ko var panākt ar abortu aizliegumu, ir krasa nelegālo abortu skaita palielināšanās, kas bieži vien var beigties letāli.

Otrkārt, nevajadzētu vainot valdību par to, ka tā “neko nedara”. Papildus līdzekļi ir nepieciešami arī izglītības, medicīnas, kā arī daudzās sociālajās jomās, kā bezdarba novēršanai, pensiju un sociālo garantiju palielināšanai. Patlaban Latvijā valda zināms haoss un tā sakārtošanai ir vajadzīgs laiks un līdzekļi. Mums ir jācīnās par grūtnieču un jauno vecāku problēmu aktualizēšanu un prioritātes celšanu, nevis vienkārši jāvaino valsts vadība bezdarbā un valsts līdzekļu bezjēdzīgā šķērdēšanā. Tāpat arī mums pašiem būtu nepieciešams aizdomāties par sabiedrības attieksmi pret šo sociālo slāni. Arī attieksmes mainīšana var daudz ko mainīt.

Treškārt, reproduktīvās veselības likumprojekts tika izstrādāts jau pirms vairākiem gadiem un vēl līdz šim nav pieņemts. Šāds likums Latvijai ir neapšaubāmi nepieciešams un nedrīkst aizkavēt tā pieņemšanu uz vēl ilgāku laiku tikai vienas tajā iekļautās normas dēļ. Galu galā pirms likumprojekta akceptēšanas ir iespējama atsevišķu tā pantu grozīšana.

Latvija ir neliela valsts un 40% no tās iedzīvotājiem ir citu tautu pārstāvji. Ne tikai valstij, bet arī mums pašiem ir jārūpējas par to, lai latviešu tauta izdzīvotu un attīstītos. Beigsim žēloties par to, cik grūti ir tikt galā ar sekām un sāksim beidzot meklēt un iznīdēt šo seku cēloņus!