Aleksejs Gončarenko: Baltijas–Melnās jūras savienība un vairāk ieroču: kā aizsargāties Austrumeiropai  (79)

Kāds slavens francūzis atklāja, ka pretpoli pievelkas. Vairāk nekā divus gadsimtus vēlāk cits labi zināms francūzis to uztvēra pārāk burtiski un paziņoja, ka Krievija ir viscaur eiropeiska valsts. Katrs nākamais Emanuela Makrona paziņojums apstiprina mums bīstamo tendenci – jauno ģeopolitisko asi "Lisabona–Vladivostoka". Acīmredzami apejot Austrumeiropas valstis un "Ziemeļu straumi 2". Makrona vācu kolēģe Angela Merkele ir vecā kaluma cilvēks, viņa izvairās no skaļiem publiskajiem paziņojumiem. Tomēr praksē Vācija dara visu, lai vācu uzņēmumi beidzot saņemtu Krievijas gāzi. Cauri Krievijas naudas čaukstoņai pat nevar saklausīt Ziemeļatlantijas alianses galvenā sabiedrotā – ASV – protestus otrpus okeānam. Eiropas vērtības ir izdevīga eksporta prece. Tikmēr Rietumeiropas demokrātijas pašu politikā izvēlas balstīties uz pragmatiskiem aprēķiniem.

Kas šajā situācijā atliek mums, Austrumeiropas valstīm? Stigmatizēt bailes no Krievijas draudiem, ko pastiprina traumatiskā padomju varas pieredze. Vācijas un Francijas līderi spītīgi nedzird paziņojumus par "tankiem uz Varšavu diennakts laikā", neievēro uz Baltijas valstu robežas notiekošās militārās mācības. Ko nu tur runāt, viņi izvēlas drīzāk aizmirst par krievu karaspēku Donbasā un ukraiņu Krimu. Pirms sešiem gadiem arī Ukraina neticēja tam, ka eksistenciālās bailes no krievu imperiālisma kļūs par realitāti. Putins sapņo par impērijas atjaunošanu, un tas nebūt nav mūsu "aizdomīgums", Makrona kungs.

Cik efektīva būs NATO Krievijas tiešas vai hibrīda agresijas gadījumā, piemēram, pret Lietuvu? Vai Eiropas valstis izšķirsies par tiešu kara pasludināšanu? Koordinācijas trūkums, piemēram, nesenajās Turcijas un Sīrijas darbībās, liek aizdomāties par NATO kā organizācijas efektivitāti operatīvā reaģēšanā uz izsaukumiem. Austrumeiropas valstīm jāatzīst, ka pašreizējā ģeopolitiskajā sistēmā mēs atrodamies uz Eiropas robežas. Frontē nav vietas pustoņiem. Ja vēlamies izdzīvot kā subjekti, mums jābūt stipriem.

Lai mainītu situāciju mūsu labā, jāsāk ar drošības stratēģijas pārskatīšanu divos virzienos:

integrācija un Baltijas un Melnās jūras savienības vektors;
aizsardzības iespēju pastiprināšana aliansē ar ASV.

Baltijas un Melnās jūras savienība simboliski jau tika izveidota šī gada jūnijā – bēdīgi slavenajā balsojumā par Krievijas delegācijas atgriešanos PACE. Tieši Ukrainai, Polijai, Lietuvai, Latvijai, Igaunijai un Gruzijai jākļūst par savienības pirmajām dalībvalstīm un Baltijas un Melnās jūras savienības integrācijas iniciatorēm, perspektīvā cenšoties piesaistīt Baltkrieviju.

Šādas savienības idejai ir sena vēsture. Valstis vēsturiski pieredzējušas līdzāspastāvēšanu Polijas–Lietuvas ūnijā, Krievijas imperiālās politikas draudus, kā arī savienības izveidi. Pirmoreiz ideja par Baltijas un Melnās jūras savienību izskanēja pirms teju 100 gadiem, 1919.–1920. gada konferencēs. To atbalstīja Polijā, Ukrainā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Somijā. Baltijas un Melnās jūras savienības ģeopolitisko koncepciju un apvienošanās perspektīvas izstrādāja ukraiņu domātāji Stefans Rudnickis, Mihails Gruševskis, poļu politiķi Juzefs Pilsudskis, Lehs Valensa, lietuviešu politiķi Aļģirds Brazausks un Kazimira Prunskiene, Latvijas ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, igauņu ministrs Karls Roberts Pusta, Gruzijas politiķi Noe Žordanija un Jevgeņijs Gegečkori. Jautājums tika aktualizēts deviņdesmito gadu samitos Ukrainā un Lietuvā, Polijas prezidenta Andžeja Dudas publiskajās runās tas ieguva jaunu elpu. Pat Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko laikos, kad viņa politikas svārsts atvirzījās no Maskavas, atkārtoja sava opozicionāra Zenona Pozņaka retoriku par Baltijas un Melnās jūras integrācijas nozīmi.

Baltijas un Melnās jūras savienības ideja atgriežas apstākļos, kad ES un NATO pārnacionālajiem projektiem nepieciešama transformācija. Globalizētā Briseles kā centra integrācijas stratēģija nav efektīva. Francijas prezidents Emanuels Makrons risinājumu saskata atjaunotā Paneiropas projektā, kas balstās uz trim pīlāriem – "brīvības, aizsardzības un progresa". Tomēr viņš neredz, ka viņa politikā "Eiropa līdz Vladivostokai" nav galvenā pīlāra – "aizsardzības" tiešajām Krievijas kaimiņvalstīm.

Arī Eiropas Savienībā Austrumeiropas balsi pārāk labi nedzird. Polijas mēģinājumi kļūt par patstāvīgu un svarīgu spēlētāju sadūrās ar Rietumeiropas kritiku. Nesenākajā paziņojumā Makrons faktiski Polijai izteica ultimātu: briestošajā ASV un Eiropas konfliktā Polijai jāatsakās no visām Polijas un Amerikas aizsardzības iniciatīvām. Paradoksāli, bet šajā attieksmē Eiropas politiķi kļūst vēl konservatīvāki par tiem, kurus viņi tik bieži tajā apsūdz.

Rietumeiropas līderus patiesībā var saprast. Viņi dzīvo ar savu izpratni par pasauli, viņiem ir citas prioritātes. Brūkot vecajai drošībai un ekonomiskajai sistēmai, viņi vēlas saglabāt savu status quo, pat ja viņiem tajā palīdzēs Krievija.

Vērtību disonansei un pretrunām deklarācijās un reālajās darbībās ir daudz bīstamākas sekas, nekā varētu likties: ja Eiropas Savienībai atņem vērtīgās sastāvdaļas, šī apvienība kļūs par Ogļu un tērauda biedrības 20. gadsimta piecdesmito gadu modeli.

Tādā gadījumā jāsaprot, ka Baltijas un Melnās jūras savienība perspektīvā mūsu valstīm ļaus kontrolēt stratēģisko koridoru starp divām jūrām un izejas no tām. Līdz ar Gruziju tiek pievienota piekļūšana Kaukāzam un Tuvo Austrumu reģionam. Tas ir pat vairāk nekā ogles un tērauds. Laikā, kad notiek sīva cīņa par "Ziemeļu straumi 2", ukraiņu gāzes transporta sistēmu un ķīniešu iniciatīvu atjaunot Zīda ceļu, šī ir nenovērtējama priekšrocība.

Ja Rietumeiropa nav gatava piedāvāt jaunus orientierus, Baltijas un Melnās jūras koridoram jākļūst ne tikai par kopējā ekonomiskā izdevīguma, bet arī jaunas jēgas ģenerācijas teritoriju. Baltijas un Melnās jūras savienība rada jaunus izaicinājumus un dod iespēju atbildēt tiem. Tā arī ir īstā eiropeiskuma ideja. Eiropa – tā ir jaunā meklēšana. Mums jāuzņemas misija – no jauna atbildēt, kas Eiropa var būt šodien.

Tomēr Baltijas un Melnās jūras savienība var būt efektīva tikai tādā gadījumā, ja tiks izpildīts otrais nosacījums: katras valsts militārā spēka pieaugums. Efektīvs stratēģijas īstenošanas instruments varētu būt militāras alianses izveidošana ar ASV.

Jāpiebilst, ka ASV jau palielina divpusējo atbalstu NATO dalībvalstīm Austrumeiropā, konkrēti Polijā, Lietuvā un Rumānijā. Gruzijas un Amerikas attiecības jau tradicionāli ir labas. Ukrainas mērķis – iegūt galvenā ārpusalianses sabiedrotā statusu (Major non-NATO Ally).

Jaunajā ģeopolitiskajā situācijā Baltijas un Melnās jūras savienība var cerēt tikai uz ASV atbalstu. Amerikāņiem ir svarīgi iegūt jaunu spēlētāju, kas palīdzēs saglabāt līdzsvaru šajā zemeslodes pusē. Neatkarīgi no prokrieviskā Trampa ASV vienmēr būs Krievijas galvenais pretinieks. Tāpat kā mēs. Kā pierādījies praksē, ASV palīdzība sabiedrotajiem ir ātra, reāla un naidnieku sakaujoša.

Tātad – kādēļ mums ir nepieciešama Baltijas un Melnās jūras integrācija:

Polijas, Ukrainas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Gruzijas (perspektīvā arī Baltkrievijas) militārā alianse ar ASV atbalstu Krievijas agresijas atvairīšanā būs efektīvāka par pašreizējo drošības politiku, kas darbojas, pirmkārt, Rietumu interesēs;
politiski Baltijas un Melnās jūras savienība radīs valstu koalīciju ar vienotiem principiem un interesēm, tā varēs sniegt jaunas atbildes uz jautājumu, kas pašlaik ir Eiropa;
kontrole pār Baltijas un Melnās jūras koridora krustojumu ar pasaules nozīmes ceļiem un piekļuvi abām jūrām var transformēties nozīmīgā ekonomiskajā ieguvumā.

Austrumeiropas valstīm ir vitāli nepieciešams lauzt Austrumu un Rietumu konfrontācijas paradigmu un atcerēties par ne mazāk svarīgo ģeopolitisko virzienu no ziemeļiem uz dienvidiem. Nostiprinot savu militāro potenciālu un Baltijas un Melnās jūras integrāciju, mums jāatjauno savs vektors.

Baltijas un Melnās jūras savienība (tādā vai citādā formā) ir stratēģiski vienīgā mūsu valstīm iespējamā atbilde jaunā laika un jaunās ģeopolitiskās situācijas izaicinājumiem. Mums jāsāk darbs pie Baltijas un Melnās jūras savienības stratēģijas īstenošanas.

Kāds slavens vācietis sacīja: "Viss, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku." Pienācis laiks būt stipriem! Pievienojieties!