Aleksejs Gončarovs: Kad plānotais 'efekts' pārvēršas par 'defektu'
Foto: Privātais arhīvs

Ir pagājuši vien daži mēneši kopš spēkā stājusies norma par minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) veikšanu un jau tagad ir redzams, ka it kā labi domātā ideja nav realizēta labākajā iespējamajā veidā. Iespējamās sekas ir sniegto pakalpojumu kvalitātes kritums un "ēnu" daļas palielināšanās.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jāatzīst, ka pēdējie divi gadi uzkopšanas pakalpojumu sniedzējiem nav bijuši viegli – ik pa laikam ieviesto ierobežojumu dēļ pieprasījums ir kļuvis daudz nestabilāks, tādēļ cīņa par līgumiem ir kļuvusi daudz sīvāka. Piemēram, pretendentu skaits izsludinātajos publiskā sektora iepirkumos, salīdzinot ar pirmspandēmijas laikiem, ir pieaudzis divas vai pat trīs reizes, reizēm sasniedzot pat 15 pieteikumus vienā konkursā.

Pirmajā mirklī varētu šķist, ka nekas slikts tas nav – lielai konkurencei teorētiski vajadzētu piespiest uzņēmumus ieviest efektīvākus risinājumus, lai varētu piedāvāt to pašu cenu. Taču realitāte ir cita.

Pirmkārt, ieviesto epidemioloģiskās drošības pasākumu dēļ (papildu dezinfekcijas līdzekļu izmantošana, biežāka uzkopšana, u.t.t.) ir pieaugušas izmaksas, un līgumcenas visnotaļ objektīvu iemeslu dēļ ir palielinājušās par 3-10%.

Otrkārt, jāatgādina, ka uzkopšanas nozare ir viena no tām, kurās darbaspēka izmaksas veido aptuveni divas trešdaļas (60-70%) no pakalpojumu pašizmaksas. Šo darbu specifika ir liels apjoms daļslodžu un strādāšana ārpus normālā darba laika, no rītiem un vakaros. Tas nozīmē, ka jaunā VSAOI piemērošanas kārtība pati par sevi rada papildu izmaksas, jo ne vienmēr daļslodzes var apvienot pilnās slodzēs. Situāciju ar darbiniekiem saspringtāku dara arī fakts, ka aizvien vairāk uzņēmumu un iestāžu no uzkopējiem pieprasa sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu. Cita starpā tas nozīmē, ka bieži vien ir jāmeklē jauni darbinieki. Un nevis tādēļ, ka tagadējie strādātu slikti, bet gan tādēļ, ka nav iespēju izveidot piemērotu darba grafiku.

Iespējams, mierīgākos laikos pieaugušos izdevumus par darbiniekiem vismaz daļēji varētu akumulēt, ja ne milzīgā konkurence, ko mazāk pieredzējušie vai nelielie pakalpojumu sniedzēji risina, drastiski samazinot piedāvātās cenas.

Rezultātā nozare piedzīvo gadījumus, kad par nolīgto cenu vairs nav iespējams nodrošināt kvalitatīvus uzkopšanas pakalpojumus. Ļoti vienkārši – tas nav iespējams. Ja vien daļu uzkopēju nenovirza "ēnā", proti, nenodarbina daļēji legāli vai pat nelegāli. Tas nopietni pasliktina iespēju normāli konkurēt, jo ir skaidrs, ka, maksājot visus nodokļus, izmaksas par darbaspēku būs daudz lielākas, nekā izvairoties no to maksāšanas.

Kas būtu jādara? Protams, mēs nevaram būtiski ietekmēt kopējās norises biznesa vidē un sabiedrībā. Mēs nevaram mainīt nedz to, ka pēc viesmīlības pakalpojumiem vēl ilgāku laiku būs samazināts pieprasījums, nedz to, ka daudzi biroju darbinieki izvēlēsies vai būs spiesti izvēlēties strādāšanu no mājām. Bet mēs varam pilnveidot darba spēka nodokļu piemērošanas kārtību tā, lai iecerētās izmaiņas patiešām sasniegtu mērķi – aizsargāt visus strādājošos.

Viena no lielākajām problēmām jaunajā VSAOI piemērošanas regulējumā ir smagnējā aprēķinu sistēma. Proti, darba devējam pienākums piemaksāt minimālā VSAOI starpību līdz 170 eiro iestājas pēc vairākiem mēnešiem, kad Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra ir apkopojusi visu informāciju par cilvēka ienākumiem un paziņojusi par to Valsts ieņēmumu dienestam. Tas nozīmē, ka mums uz vairākiem mēnešiem ir jāveido uzkrājumi, kas pēc mūsu aprēķiniem atbilst nepieciešamajiem VSAOI maksājumiem. Ja tikai daži cilvēki strādā nepilnu darba laiku, tad stabili strādājošam uzņēmumam šāda līdzekļu iesaldēšana var nebūt pārāk liels apgrūtinājums. Taču, ja daļslodžu ir daudz – kā tas ir uzkopšanas biznesā, tad tas kļūst ļoti sarežģīti. It īpaši, ja darbiniekam nav pienākuma informēt darba devēju, vai konkrētais darbs ir vienīgais.

Līdzīga prasība par obligātajām minimālajām VSAOI ir spēkā arī Lietuvā, taču kaimiņvalstī uzņēmumiem dzīve ir vieglāka, proti, darba devēji jau savlaicīgi zina, cik lieli maksājumi par darbinieku būs jāveic. Manuprāt, līdzīgs princips būtu ieviešams arī Latvijā, proti, uzņēmumiem ir jābūt iespējai savlaicīgi plānot precīzus veicamos maksājumus. Tas var būt vai pienākums informēt darba devēju par citām darba attiecībām, norādot slodzes lielumu, tā var būt arī kopējā maksājamā VSAOI nedalīšana starp vairākiem darba devējiem vai arī vēl kāds cits risinājums.

Protams, tas nemazinās raizes vidējiem un nelieliem uzņēmējiem, kuri uzskata, ka nepieciešamība maksāt lielāku VSAOI par daļslodzes darbu ir pārāk dārgs prieks un tādēļ plāno nepilnās slodzes vienkārši likvidēt. Taču tas mazinās negodīgas konkurences riskus nozarēs, kur daļslodžu objektīvu iemeslu dēļ ir daudz.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form