Aleksejs Grigorjevs: Krimas tatāru sāpju un trauksmes diena
Foto: Publicitātes foto

Šajās dienās aprit 70 gadi, kopš sākās Krimas tatāru tautas trimda. 1944. gada 18.-20. maijā viņus izdzina no mājām, dodot 15 minūtes mantu sakravāšanai. Viņu prombūtnei bija lemts ilgt garus piecdesmit gadus. Tikai pēc PSRS sairšanas Krimas tatāri, vai viņu bērni un mazbērni, sākuši pa īstam atgriezties dzimtenē.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

1944. gadā, lopu vagonos, tika izvesti visi – bērni, sievietes, sirmgalvji, skolotāji un skolnieki, PSKP biedri un darbinieki, tāpat kā bezpartejiskie. Pieaugušu vīriešu starp viņiem tikpat kā nebija, jo viņi bija frontē. Sarkanajā Armijā dienējošie karavīri pēc kara beigām no frontes tika nosūtīti uz Krimas tatāru izmitināšanas vietām Uzbekijā un Tadžikijā un bieži vien gadiem ilgi meklēja savas ģimenes. Ceļā un jaunajās dzīves vietās no bada un slimībām cilvēki masveidīgi mira. Pāris gadu laikā Krimas tatāru skaits saruka par 46 procentiem.

Padomju varai nepietika ar to, ka Krimas tatāri tika fiziski ar saknēm izrauti no dzimtenes. Vajadzēja vēl iznīcināt to kultūru, garu un atmiņu. Jaunajā vietā vairs nebija nedz Krimas tatāru skolu, nedz avīžu, nedz izdevniecību. Padomju vara tiecās noliegt pat šīs tautas esamību kā tādu, jaucot viņus ar Volgas (Kazaņas) tatāriem. Krievijas impērijas laikā arī azerbaidžāņus sauca par tatāriem, tāpat kā kādreiz visus eiropiešus Moskovijā ksenofobiski dēvēja par vāciešiem (ņemci – mēmie, t.i., runājošie nesaprotamā valodā).

Ne vien Krimas tatāriem vajadzēja atņemt dzimteni, bet arī to dzimtenei padomju vara nolēma liegt atmiņu par tās bērniem: visi Krimas tatāru izcelsmes vietvārdi pussalā (un tādu bija vairākums) tika nomanīti, izņemot četrus. Tas skāra pilsētu, ciemu, sādžu un pat ielu nosaukumus. Mošejas tika sagrautas, kapsētas nolīdzinātas līdz ar zemi.

Pēc Staļina nāves vairākas deportētās tautas varēja atgriezties dzimtajā zemē, taču uz Krimas tatāriem tas neattiecās. Tam pretojās gan valdība Maskavā, gan atlikušie un jaunatnākušie pussalas kolonisti. Svešā vara izvēlējās noklusēšanas un tautas noliegšanas ceļu.

Tikai 1967. gadā, pateicoties Krimas tatāru kustībai, disidentu un starptautiskās sabiedrības spiedienam, PSRS Augstākā Padome pieņēma Dekrētu pa tatāru tautības pilsoņiem, kas it kā ļāva viņiem atgriezties. Tomēr īstenībā Maskava turpināja savu politiku "Krima bez Krimas tatāriem" un, izmantojot bēdīgi slaveno "pieraksta" institūtu, nepierakstīja Krimas tatārus pussalas teritorijā.

Bez pieraksta toreiz nedrīkstēja dzīvot, strādāt, tikt pie ārsta vai slimnīcā, laist bērnus skolā. Tāpat Krimas tatāriem nenoformēja māju pirkšanu, bet, ja māja tomēr bija nopirkta, šo darījumu neatzina un ģimeni izsūtīja no jauna.

Daudz Krimas tatāru lietā darījis ukraiņu disidents, pulkvedis Petro Grigorenko. Par viņa darbību šīs daudz cietušās tautas labā viņš vairākkārt ticis ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā. Krimas tatāriem iespēja atgriezties radās tikai pēc PSRS izjukšanas un Ukrainas valsts neatkarības pasludināšanas 1991. gadā.

Mūsu, Latvijas Krimas tatāru biedrības "Vatan" (Dzimtene) dibinātājs un vadītājs Rifats Čubarovs un daudzi citi Latvijas Krimas tatāru aktīvisti atgriezās Krimā un turpināja savu darbību savas tautas labā, līdzās Mustafam Džemilevam un pārējiem tautas līderiem. Rifats Čubarovs iemācījās ukraiņu valodu un vairākkārt tika ievēlēts Ukrainas parlamentā.

Un tomēr šogad Krimas tatāri ne vien ar sāpēm un skumjām atskatīsies pagātne, bet arī ar satraukumu raudzīsies nākotnē. Pussalā atkal nedalīti saimnieko tie, kas atbalstīja un atbalsta politiku "Krima bez tatāriem" (bez ukraiņiem, grieķiem, armēņiem – bez visiem, kas runā jaunajiem saimniekiem nesaprotamā valodā).
Krimas tatāru morālo līderi Mustafu Dzemilevu vairs nelaiž viņa dzimtenē, aktīvisti tiek vajāti, bērnus, ja tie runā savā valodā, piekauj klases biedri, vecāku un skolotāju kūdīti.

Arvien biežāk dzird runas par otro deportāciju. Septiņdesmitajā deportācijas gadadienā sāpes par bijušo mīsies ar bažām par tautas nākotni. Briesmas, kas draud Krimas tatāriem, ir reālas. Par to liecina okupācijas varas iestāžu aizliegums jebkādā veidā atzīmēt šo skumjo gadadienu. Atbalstīt Krimas tatāru daudz cietušo tautu ir mūsu morālais pienākums. Bet mēs no viņas varam arī daudz mācīties: saliedētību, nelokāmību, drosmi, neatlaidību. Kā arī to uzzināt to, kas mums jāsagaida no Impērijas, kad viņa iedomājas pasauli sev piederam.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form